"Es nerunāju tukšumnieku valodā," sacīja karalis, plakani, ļauni smīnēdams.
"Viņiem būs referents es viņus brīdināju -, kurš zina kārhaidiešu valodu."
"Ko jūs teicāt? Kā?"
"Kā jums jau zināms, jūsu augstība, es neesmu pirmais citplanētietis uz Getenas. Pirms manis šeit bija pētnieku grupa, kas neatklāja savu klātbūtni, bet, cik nu varēdami, izlikās par geteniešiem. Viņi gadu ceļoja pa Kārhaidu un Orgoreinu, un Arhipelāgu. Tad viņi iesniedza ziņojumu Ekumēnes padomēs tas bija apmēram pirms četrdesmit gadiem, jūsu vectēva valdīšanas laikā. Viņu ziņojums bija ļoti labvēlīgs. Un tad es izpētīju viņu savākto informāciju un ierakstītās valodas un lidoju šurp. Vai jūs vēlētos paskatīties, kā ierīce strādā?"
"Man nepatīk triki, godājamais Ai."
"Tas nav triks, jūsu augstība. Jūsu pašu zinātnieki ir pārbaudījuši…"
"Es neesmu zinātnieks."
"Jūs esat valdnieks, jūsu augstība. Jūsu līdzinieki uz Ekumēnes Pirmās pasaules gaida no jums kādu vārdu."
Viņa skatiens bija mežonīgs. Cenzdamies viņam glaimot un izraisīt interesi, es biju viņu iedzinis prestiža lamatās. Viss gāja galīgi greizi.
"Lai notiek. Uzprasiet savai mašīnai, kā cilvēks kļūst par nodevēju."
Es lēni spiedu taustiņus, uz kuriem bija kārhaidiešu burti: "Kārhaidas karalis Argavens jautā stabiļiem uz Heinas, kas padara cilvēku par nodevēju." Burti uzliesmoja uz mazā ekrāna un izgaisa. Argavens, uz mirkli pieklusis, gaidīja.
Pauze ievilkās. Septiņdesmit divu gaismas gadu attālumā kāds izmisīgi ievadīja ziņojumu valodu datorā, lai pārtulkotu tekstu, un, iespējams, filozofijas datu bāzē. Beidzot spožie burti iedegās uz ekrāna, mirkli uzkavējās un lēnām izgaisa: "Kārhaidas karalim Argavenam uz Getenas, esiet sveicināts. Es nezinu, kas padara cilvēku par nodevēju. Neviens sevi pašu par nodevēju neuzskata, tāpēc grūti noskaidrot. Ar cieņu, Spimolle G. F., stabiļu vārdā, Seiras pilsētā, planēta Heina, 93/1491/45."
Kad ierakstījās lente, es to izvilku un pasniedzu Argavenam. Viņš nosvieda to uz galda, aizgāja pie centrālā kamīna, gandrīz iekāpa tajā un spārdīja pagales, apdzēsdams dzirksteles ar rokām. "Tikpat noderīgu atbildi es varētu dabūt no jebkura zīlnieka. Ar atbildēm nepietiek, godājamais Ai. Arī ar jūsu kastīti, jūsu mašīnu nepietiek. Arī ar jūsu transportu, jūsu kuģi ne. Āksts ar kaudzi triku, un tikai. Jūs gribat, lai es jums ticu jūsu stāstiem un vēstījumiem. Bet kāpēc man būtu jāklausās? Ja tukšumā starp zvaigznēm pastāvētu astoņdesmit tūkstoši briesmoņu apdzīvotu pasauļu, nu un tad? Mums no tām neko nevajag. Mēs esam izvēlējušies savu dzīves ceļu un jau ilgi tam sekojuši. Kārhaida ir uz jaunas ēras sliekšņa, tūlīt iesāksies vesels jauns laikmets. Mēs iesim paši savu ceļu." Viņš sašaubījās, it kā būtu pazaudējis domu varbūt ne savu domu, galu galā. Ja Estravens vairs nebija Karaļa Auss, tad tas bija kāds cits. "Un, ja jūsu ekumēņi tiešām no mums kaut ko gribētu, viņi nebūtu jūs sūtījuši vienu pašu. Tas ir joks, acu apmāns. Citplanētieši te spietotu tūkstošiem."
"Bet, jūsu augstība, lai atvērtu vienas durvis, nevajag tūkstoš cilvēku."
"Varbūt viņus vajag, lai noturētu tās vaļā."
"Ekumēne pagaidīs, līdz jūs paši tās atverat, jūsu augstība. Tā jums neko neuzspiedīs. Mani atsūtīja vienu, un es šeit palieku viens, lai jums nebūtu iemesla no manis baidīties."
"Baidīties? No jums?" sacīja karalis, pagriezdams ēnu izvagoto seju, smīnēdams un runādams augstā, skaļā balsī. "Bet es no jums nebaidos, Sūtni. Es baidos no tiem, kas jūs sūtīja. Es baidos no meļiem un no viltniekiem, un visvairāk es baidos no sūrās patiesības. Un tāpēc es valdu savā zemē labi. Jo tikai bailes valda pār cilvēkiem. Jūs esat tas, kas sākāties esam, un tomēr jūs esat joks, acu apmāns. Starp zvaigznēm ir vienīgi tukšums un šausmas, un tumsa, un jūs no turienes iznākat viens pats, pūlēdamies mani nobaidīt. Bet es jau tāpat baidos, un es esmu karalis. Bailes ir karalis! Un tagad ņemiet savas lamatas un trikus un ejiet, vairāk mums nav, par ko runāt. Esmu pavēlējis, lai jums Kārhaidā dod pārvietošanās brīvību."
Tā es atstāju karalisko personu ek, ek, ek pa sarkano grīdu sarkanajā zāles puskrēslā, līdz beidzot dubultdurvis aizvērās starp mani un viņu.
Es biju izgāzies. Kā veca sēta. Kamēr gāju pa Pils teritoriju, mani satrauca nevis mana paša izgāšanās, bet tas, kādu lomu tajā spēlējis Estravens. Kādēļ karalis viņu bija izsūtījis par Ekumēnes aizstāvēšanu (par ko taču bija vēstīts karaļa pavēlē), ja (no karaļa paša vārdiem spriežot) Estravens bija darījis pilnīgi pretējo? Kad viņš bija sācis ieteikt karalim no manis izvairīties un kāpēc? Kāpēc viņu izsūtīja, bet mani palaida brīvībā? Kurš no viņiem bija melojis vairāk, un kāda velna pēc viņi vispār meloja?
Estravens lai glābtu savu ādu, es nolēmu; un karalis lai glābtu savu godu. Elegants paskaidrojums. Bet vai Estravens vispār man jelkad bija melojis? Es sapratu, ka nezinu.
Pagāju garām Sarkanajai Stūra ēkai. Dārza vārti bija vaļā. Pamanīju, ka baltie serem koki liecas pāri tumšajam dīķim un rozā ķieģeļu celiņi vientulīgi atspīd mierīgajā, pelēcīgajā pēcpusdienas gaismā. Akmeņu ēnā pie dīķa vēl bija saglabājies sniegs. Es domāju par Estravenu, kas mani tur sagaidīja vakardienas putenī, un pēkšņi mani sagrāba žēlums pret cilvēku, kuru vakar biju redzējis parādē, nosvīdušu un izcilu, kurš nesa varas smago nastu cilvēku karjeras plaukumā, ietekmīgu, lielisku kurš tagad bija pazudis, padzīts, notriekts. Viņš tagad bēga uz robežu, un nāve dzinās viņam pakaļ, atpalikdama par trim dienām, un neviens cilvēks ar viņu nerunās. Nāves sods Kārhaidā tiek piespriests reti. Dzīve uz Ziemas ir pietiekami grūta, un cilvēki nāvi parasti atstāj dabai vai dusmām, nevis likumam. Es domāju, kādu transportu Estravens varētu izmantot. Auto nederēja, jo visas automašīnas Kārhaidā bija Pils īpašums; varbūt viņš varētu dabūt vietu laivā vai kuģī? Vai varbūt viņš gāja kājām, nesdams līdzi pašu nepieciešamāko? Lielākā daļa kārhaidiešu ceļo kājām; viņiem nav nastu nesēju dzīvnieku vai gaisa transportlīdzekļu; laika apstākļi kavē jebkādu mašīnu darbību gada lielākajā daļā, un šai zemē neviens nesteidzas. Es iedomājos, kā lepnais cilvēks aiziet trimdā soli pa solim kā sīciņa skudriņa uz garā rietumu ceļa pretī Līcim. Viss nozibēja man prātā, kamēr pagāju garām Sarkanās Stūra ēkas dārza vārtiem, un tad es to aizmirsu tāpat kā savas samudžinātās domas par Estravena un karaļa darbībām un to iemesliem. Es pie viņiem vairs neatgriezīšos. Biju izgāzies. Ko tālāk?
Man vajadzētu doties uz Orgoreinu, kas bija Kārhaidas tuvākā kaimiņvalsts un sāncense. Bet, ja es dotos turp, man būtu grūtības atgriezties Kārhaidā, un es te visu vēl nebiju pabeidzis. Jāpatur prātā, ka visa mana dzīve varētu paiet un varbūt paies -, īstenojot Ekumēnes misiju. Nav kur steigties. Nav nekādas vajadzības doties uz Orgoreinu, iekams nebūšu uzzinājis vairāk par Kārhaidu, īpaši par Citadelēm. Divus gadus biju atbildējis uz jautājumiem un tagad gribēju tos uzdot pats. Bet es nepalikšu Erenrangā. Beidzot biju sapratis, ka Estravens bija mēģinājis mani brīdināt, un, lai gan es brīdinājumam īsti neuzticējos, nevarēju to ignorēt. Viņš bija man ieteicis, lai arī visai aizplīvuroti, doties prom no pilsētas un galma. Nez kāpēc prātā ienāca lorda Tibes zobi. Karalis bija man devis pārvietošanās brīvību, un es nolēmu to izmantot. Kā saka Ekumēnes skolā ja darbība nedod rezultātus, vāciet informāciju; ja informācija nedod rezultātus, ejiet gulēt. Man vēl nenāca miegs. Nolēmu doties uz Austrumu citadeli un iespēju robežās vākt informāciju no pareģiem.