Radio ziņu izlaidumi bija pilni ar jaunā premjera, Pemmer Harge rem ir Tibe, darbības reportāžām. Diezgan daudz tika stāstīts par notikumiem Sinotas ielejā. Tibe acīmredzot vēlējās atjaunot Kārhaidas klātbūtni reģionā: šādas darbības jebkurā citā pasaulē līdzīgā civilizācijas attīstības posmā neizbēgami novestu pie karadarbības. Bet nekas uz Getenas nevarēja izraisīt karu. Strīdi, slepkavības, naidošanās, iebrukumi, asinsatriebības, atentāti pret valstsvīriem, spīdzināšana un preteklības ieņēma godājamu vietu viņu cilvēcisko sasniegumu sarakstā, bet karot viņi nemācēja. Man šķita, ka viņiem trūkst spējas mobilizēties. Šai ziņā viņi uzvedās kā dzīvnieki vai kā sievietes. Viņi neuzvedās kā vīrieši vai kā skudras. Vismaz līdz šim tā tas bija bijis. Cik zināju, Orgoreinā pēdējo piecu sešu gadsimtu gaitā bija veidojusies arvien sakārtotāka sabiedrība, īsta nacionālā valsts. Prestiža sacensība kas līdz šim skāra galvenokārt ekonomiku varētu piespiest Kārhaidu atdarināt lielāko kaimiņu, kļūt par nāciju, nevis ģimenes strīdu (kā Estravens reiz teica), kļūt (arī to bija teicis Estravens) par patriotisku sabiedrību. Ja tā notiktu, geteniešiem rastos lieliska izdevība iemācīties karot.
Es gribēju kādreiz doties uz Orgoreinu, lai pārbaudītu savus pieņēmumus, bet vispirms man bija jāpabeidz pētīt Kārhaidu. Tāpēc es pārdevu vēl vienu rubīnu rētainajam juvelierim Engielā un bez kādas bagāžas, izņemot naudu, ansiblu, pāris darbarīku un drēbju kārtu, pirmā vasaras mēneša pirmajā dienā devos ceļā kā tirdzniecības karavānas pasažieris.
Rīta agrumā riteņbaržas devās ceļā no Jaunās ostas vējainajiem pārkraušanas plačiem. Tās izbrauca zem Arkas un pagriezās uz austrumiem divdesmit klusas, neveiklas, baržām līdzīgas kravas mašīnas uz kāpurķēdēm. Mašīnas brauca rindā cauri rīta ēnām cita aiz citas pa aizām līdzīgajām pilsētas ielām. Kravā bija kastes ar stikla lēcām, ruļļi ar skaņu lentēm, vara un platīna stieples rituļi, augu izcelsmes auduma baķi, kas nāca no rietumu provincēm, kastes ar žāvētu zivju skaidiņām no Līča, kastes ar lodīšu gultņiem un citām sīkām mašīnu rezerves daļām; desmit kravas mašīnas veda Orgotas kardik graudus. Tas viss bija jānogādā Peringa Vētras robežā valsts ziemeļaustrumos. Visas preces Lielā kontinenta robežās tiek pārvietotas ar šādām elektriskām kravas mašīnām, kas tiek iekrautas kanālu un upju baržās, ja ir tāda iespēja. Dziļā sniega mēnešos vienīgais transports ir lēnie sniega arkli traktori, elektriskās kamanas un neparedzamie ledus kuģi uz aizsalušām upēm, ja neskaita slēpes un cilvēku vilktas ragavas. Atkušņa laikā nav izmantojams nekāds transports. Tāpēc visa kravas pārvietošana notiek ar joni, tikko pienāk vasara. Ceļus pārplūdina karavānas. Satiksme tiek kontrolēta, un katrai karavānai ir jāuztur radiosakari ar kontrolpunktiem. Viss kustas ļoti stabili ar ātrumu 45 km/h (Zemes mērvienībās). Getenieši varētu paātrināt savus transportlīdzekļus, bet viņi to nedara. Ja viņiem jautā, kāpēc, viņi atjautā bet kāpēc mums to vajag? Tas ir tāpat kā, ja zemiešiem pajautātu, kāpēc mūsu transports kustas tik ātri, un mēs atbildētu kāpēc ne? Par gaumi nestrīdas. Zemiešiem šķiet, ka viņiem jātraucas uz priekšu, kaut kas jāsasniedz. Ziemas cilvēki, kas vienmēr dzīvo Pirmajā gadā, domā, ka klātbūtne ir svarīgāka par sasniegumiem. Es biju audzis uz Zemes, un man ātri apnika karavānas lēnā, izlīdzinātā kustība. Man gribējās kāpt ārā no mašīnas un skriet pašam. Tomēr es priecājos, ticis ārā no Erenrangas garajām akmens ielām, kuras apklāja melni, stāvi jumti, no neskaitāmajiem torņiem, no pilsētas, kur gandrīz nekad nespīdēja saule un visas manas cerības bija pārvērtušās par bailēm un nodevību.
Lēnām rāpdamās augstāk Kargava piekalnē, karavāna ik pa brīdim apstājās, lai ļaudis ieturētu maltītes ceļmalas iebraucamajās vietās. Vēlā pēcpusdienā no kāda pakalna virsotnes mēs beidzot ieraudzījām kalnu grēdu visā pilnībā. Bija redzams Kostors, kas ir sešarpus tūkstošus metru augsts; milzīgā kalna rietumu nogāze aizsedza ziemeļu virsotnes, kas paceļas gandrīz tūkstoš metru augstumā. Uz dienvidiem no Kostora sniegotās kalnu virsotnes rindām vien dūrās pelēkajās debesīs es saskaitīju trīspadsmit, un tālākā gandrīz izgaisa dūmakā tālu dienvidos. Šoferis nosauca man visas trīspadsmit virsotnes un stāstīja par lavīnām un riteņbaržām, kas nopūstas no kalnu ceļiem, un sniega arklu vadītājiem, kas nedēļām palikuši bez palīdzības nepieejamos augstumos, un tā tālāk, draudzīgi mēģinādams mani nobaidīt. Viņš aprakstīja, kā redzējis vienu mašīnu noslīdam no ceļa iekšā trīssimtmetrīgā aizā; viņam vissavādākais šķitis, ka tā kritusi tik lēni. Mašīna visu pēcpusdienu planējusi lejup bezdibenī, un viņš sajutis lielu atvieglojumu, kad tā beidzot bez jebkādas skaņas pazudusi vairākus metrus dziļajā kupenā aizas dibenā.
Trešajā stundā mēs apstājāmies uz pusdienām lielā iebraucamajā vietā. Tā bija visai grezna rēcoši kamīni un plašas istabas spraišļotiem griestiem, daudzie galdi krautin apkrauti ar labu ēdienu. Pa nakti mēs nepalīkām. Mēs bijām diennakts karavāna, kas steidzās (Kārhaidai raksturīgā veidā, protams) iespējami ātri nokļūt Peringa Vētras zemē, lai uzņēmīgie tirgotāji pirmie tiktu pie labākajiem darījumiem. Mašīnu akumulatori tika par jaunu uzlādēti, vadību pārņēma cita šoferu maiņa, un mēs turpinājām ceļu. Vienā automašīnā bija šoferiem paredzētas guļvietas. Pasažieriem tādu nebija. Es pārlaidu auksto nakti turpat uz cietā kabīnes sēdekļa, ja neskaita īsu apstāšanos uz vakariņām tā ap pusnakti mazītiņā kalnu krodziņā. Kārhaidā neaizraujas ar ērtībām.
Rītausmā es jau biju nomodā un redzēju, ka esam pametuši apdzīvotas vietas un mums priekšā ir tikai klintis, ledus un gaisma, un šaurais ceļš zem kāpurķēdēm vijas arvien augstāk. Es nodrebinājos un nodomāju, ka ir skati, kas pilnībā aizēno ērtības, ja nu vienīgi tu neesi veca sieviete vai kaķis.
Šeit, starp baisajām sniega un granīta nogāzēm, vairs nebija sastopamas iebraucamās vietas. Maltīšu laikā riteņbaržas cita pēc citas lēni apstājās uz trīsdesmitgrādīgas sniegu ieskautas slīpnes, un visi kāpa ārā no kabīnēm un sanāca ap guļambaržu. No turienes tika izsniegtas karstas zupas bļodas, kaltētu maizes ābolu gabali un krūzes ar skābenu alu. Mēs mīņājāmies sniegā, aprijām ēdienu un dzērienu, uzgriezuši muguras sīvajam vējam, kas rāva līdzi zaigojošus sausa sniega putekļus. Tad atgriezāmies riteņbaržās un devāmies tālāk un augstāk. Pusdienlaikā Vehotas pārejā, vairāk nekā četru kilometru augstumā, bija gandrīz trīsdesmit grādu saulē un mīnus desmit ēnā. Elektriskie motori bija tik klusi, ka varēja dzirdēt, kā pa bezgalīgajām zilajām nogāzēm otrpus trīsdesmit kilometru platām aizām aizdārd lavīnas.
Tajā pēcpusdienā mēs šķērsojām pārejas augstāko punktu, Eskaru, kas ir 4632 metrus augsts. Pētīdams Kostora milzonīgo dienvidu nogāzi, pa kuru mēs bijām bezgalīgi lēni rāpušies visu dienu, pamanīju dīvainu klinšu krāvumu kādu puskilometru virs ceļa. Tas izskatījās pēc viduslaiku pils. "Redzi to Citadeli tur augšā?" jautāja šoferis.