"Tā tiešām ir celtne?"
"Tā ir Ariskostoras citadele."
"Bet tur taču nav iespējams dzīvot."
"Nu, Vecajie tur dzīvo. Es kādreiz braucu karavānā, kas viņiem vasaras beigās piegādāja pārtiku no Erenrangas. Protams, desmit vienpadsmit mēnešus gadā ceļš ir ciet, bet viņiem ir vienalga. Tur augšā dzīvo kādi septiņi astoņi iemītnieki."
Es skatījos augšup uz raupjas klints kontrfortiem, kas slējās kalnu vientulībā, un neticēju šoferim; bet savu neticību paturēju pie sevis. Ja šādos mūžīgā sasaluma augstumos kāds vispār spētu izdzīvot, tie noteikti būtu kārhaidieši.
Lejupceļš meta plašus līkumus pa krauju malām uz dienvidiem un ziemeļiem, jo Kargava austrumu nogāze ir skarbāka nekā rietumu. Kalni nolaižas līdz līdzenumam milzīgos, kopš kalnu radīšanas nemainīgos pakāpienos un terasēs. Saulrietā mēs pamanījām sīku punktiņu virteni, kas lēnītēm līda cauri milzīgai baltai ēnai divtūkstoš metru zem mums. Tā bija riteņbaržu karavāna, kas bija izbraukusi no Erenrangas dienu pirms mums. Nākamās dienas nogalē arī mēs bijām tikuši līdz tai pašai vietai un līdām pāri tai pašai sniegotajai slīpnei ļoti uzmanīgi, pat aizturēdami šķavas, lai tikai neizraisītu lavīnu. No turienes uz mirkli tālu austrumos zem mums varēja saredzēt plašas, izplūdušas, sudrabainu upju izvagotas zemieņu kontūras, ko aizsedza mākoņi un mākoņu ēnas, Rēras līdzenumu.
Ceturtās dienas pievakarē, ja skaita kopš mūsu izbraukšanas no Erenrangas, mēs jau bijām Rērā. Starp abām pilsētām ir tūkstoš septiņsimt kilometru ceļa, vairākus kilometrus augsta siena un ne mazāk kā trīs tūkstoši gadu. Karavāna apstājās pie Rietumu vārtiem, lai iekrautu kravu kanāla baržās. Rērā nav iespējams iebraukt ar riteņbaržām vai auto. Pilsēta tika uzbūvēta, ilgi pirms kārhaidieši izgudroja motorizētu transportu, un tas ir lietošanā vismaz divdesmit gadsimtus, ja ne vairāk. Rērā nav ielu. Ir segtas ejas, tuneļi, kuriem vasarā var iet ari pa virsu, ja gribas. Mājas un salas, un Pavardi atrodas, kur kuram iepaticies, haotiski iespaidīgā juceklī, kas pēkšņi uzsprāgst (kā parasti anarhija Kārhaidā) īstā greznumā majestātiskajos Ne-Pils torņos, kas ir asinssarkani, bez logiem. Torņi ir celti pirms septiņpadsmit gadsimtiem, un tajos tūkstoš gadu mitinājušies Kārhaidas karaļi, līdz Argavens Harge kā pirmais savā dinastijā šķērsoja Kargavu un uzsāka tagadējās Rietumu provinces kolonizāciju. Visas celtnes Rērā ir ārkārtīgi smagnējas, ar dziļiem pamatiem, izturīgas pret ūdeni un laika apstākļiem. Ziemā līdzenumu vēji parasti izpūš visu sniegu no pilsētas, bet, ja ari puteņi savelk kupenas, neviens ielas netīra, jo nav ielu, ko tīrīt. Viņi izmanto akmens tuneļus vai izrok pagaidu ejas sniegā. No mājām sniegā redzami ir tikai jumti, un ziemas durvis atrodas tūlīt zem pārkares vai pat ir ierīkotas kā lūkas jumtā. Atkusnis daudzu upju izvagotajā līdzenumā ir visai briesmīgs laiks. Tuneļi tad kalpo kā papildu kanalizācija, telpa starp celtnēm aizpildās ar upēm un ezeriem, pa kuriem Rēras ļaudis laivās dodas savos ceļos, ar airiem atgrūzdami sīkākus ledus gabalus. Un, lai kāds gadalaiks ari valdītu vasaras putekļi, sniegaino ziemas lavīnu dārdoņa, pavasara plūdi sarkanie Torņi, pilsētas tukšā sirds, nesatricināmi paceļas pāri visam.
Es apmetos drūmā, nesamērīgi dārgā iebraucamajā vietā, kas slēpās Torņu aizvējā. Rītausmā, piecēlies pēc neskaitāmiem sliktiem sapņiem, es samaksāju izspiedējam par naktsmītni, brokastīm un neprecīziem norādījumiem attiecībā uz savu turpmāko maršrutu un kājām devos ceļā, lai uzmeklētu Oterhordu, senu citadeli netālu no Rēras. Apmaldījos, nenogājis pat piecdesmit metru no naktsmītnes. Tad, cenzdamies atstāt Torņus aiz muguras un milzīgās, baltās Kargava nogāzes pa labi, kaut kā izgāju no pilsētas dienvidu virzienā, un ceļā satikts zemnieku bērns man pastāstīja, kur nogriezties uz Oterhordu.
Galā es nonācu pusdienlaikā. Tas ir, es pusdienlaikā kaut kur nonācu, bet īsti nesapratu, kas tā par vietu. Tā izskatījās pēc gāršas vai pabieza meža, bet mežs bija vēl sakoptāks, nekā tas parasti ir šajā rūpīgo mežziņu valstī, un taka pāri pakalnam ielocījās tieši starp kokiem. Pēc brīža es pamanīju koka namiņu takas labajā pusē un tad diezgan lielu koka celtni mazliet attālāk pa kreisi; no tās puses vējš atnesa ceptu zivju smaržu.
Lēnām gāju pa taku, juzdamies mazliet neērti. Es nezināju, kā handdaras mācības piekritēji izturas pret tūristiem. Patiesībā par handdarītiem zināju ļoti maz. Handdara ir reliģija bez organizācijas, bez priesteriem, bez hierarhijas, bez svētsolījumiem, bez ticības apliecības. Man joprojām ir grūtības saprast, vai tai ir Dievs vai nav. Tā ir izvairīga. Tā vienmēr ir kaut kur citur. Vienīgās pastāvīgās liecības par tās klātbūtni ir Citadeles nomaļas vietas, kurp cilvēki var doties, lai pavadītu tur vienu nakti vai visu mūžu. Es nebūtu devies meklēt šo dīvaino un nenotveramo kultu uz tā slēptuvēm, ja nebūtu vēlējies saņemt atbildi uz jautājumu, ko pētnieki nespēja atrast: kas ir pareģi un ko tieši viņi dara?
Biju pavadījis Kārhaidā ilgāku laiku nekā pētnieki un sāku apšaubīt stāstus par pareģiem un viņu pravietojumiem. Visā cilvēces pasaulē ir sastopamas leģendas par pravietojumiem. Runā dievi, runā gari, runā datori. Orākula divdomība vai statistikas varbūtība atstāj rīcības brīvību, un loģiskās nesaskaņas apsedz Ticība. Tomēr leģendas pētīt ir vērts. Man vēl nebija izdevies pārliecināt nevienu kārhaidieti par telepātisku saziņu; viņi tai netaisījās ticēt, ja nebūs "redzējuši". Es tieši tāpat izturējos pret handdarītu pareģojumiem.
Iedams pa taku, sapratu, ka mežā uz pakalna ir izkaisīts vesels ciems, tikpat neizplānots kā Rēra, bet apslēpts, ietinies lauku mierā. Pār katru taku un jumtu zemu nokarājās hemmen zari. Hemmen ir visbiežāk sastopamie koki uz Ziemas drukni skujkoki ar biezām, blāvi sārtām skujām. Ar hemmen čiekuriem bija nobirušas visas tekas, vējš smaržoja pēc hemmen putekšņiem, un visas ēkas bija būvētas no tumšiem hemmen baļķiem. Kad es apstājos, nezinādams, pie kurām durvīm klauvēt, no meža rāmā solī iznāca cilvēks un mani sveicināja. "Vai jūs meklējat, kur palikt?" viņš jautāja.
"Man ir jautājums pareģiem." Biju nolēmis vismaz no sākuma uzvesties kā kārhaidietis. Līdzīgi kā pētniekiem, man nekad nebija grūtību izskatīties pēc iezemieša, ja vēlējos. Manu akcentu daudzo Kārhaidas dialektu dēļ neviens nemanīja, mana dzimuma īpatnības apslēpa smagais apģērbs. Man nebija biezo matu un uz leju izliektā acu šķēluma, kas raksturīgs vairumam kārhaidiešu, un es biju tumšāku ādu un augumā garāks nekā vairums, bet ne vairāk, kā dabā iespējams. Bārda man bija depilēta jau uz Ollulas (tajā laikā mēs vēl nezinājām par "villainajām" Perunteras ciltīm, kam ir ne tikai bārdas, bet arī ķermeņa apmatojums kā baltajiem zemiešiem). Retu reizi man kāds pajautāja, kā es esot salauzis degunu. Man ir plakans deguns; geteniešu deguni ir šauri un palieli, plānām nāsīm, īpaši piemēroti, lai elpotu ledaino gaisu. Uz Oterhordas takas satiktais cilvēks paskatījās uz manu degunu ar pieklājīgu ziņkāri un sacīja: "Varbūt jūs vēlaties runāt ar audēju? Viņš patlaban ir pļavā, ja vien nav aizbraucis kopā ar mežcirtējiem. Vai varbūt jūs vēlētos parunāt ar kādu no celibātiem?"
"Es nezinu. Man piemīt ievērojams zināšanu trūkums."
Jaunietis iesmējās un paklanījās. "Jūtos pagodināts!" viņš sacīja. "Es šeit dzīvoju trīs gadus, bet man vēl nav izdevies iegūt zināšanu trūkumu, ar ko lielīties." Saruna viņu ļoti uzjautrināja, bet viņš nesmējās ļauni, un man izdevās pa prāta apcirkņiem sagrabināt pietiekami ziņu par handdarītu mācību, lai saprastu, ka tikko esmu palielījies tikpat muļķīgi, it kā būtu viņam pateicis: "Paskaties, cik es esmu skaists!"