"Gribēju teikt, ka neko nezinu par pareģiem…"
"Apskaužami!" sacīja jaunais iemītnieks. "Raugiet, mums jānoķēpā tīrais sniegs ar pēdu nospiedumiem, ja gribam kaut kur nokļūt. Vai drīkstu jums parādīt ceļu uz pļavu? Mani sauc Goss."
Tas bija pirmais vārds. "Dženri," es sacīju, atmezdams "1". Es gāju Gosam pa pēdām dziļāk meža aukstajās ēnās. Šaurā taka bieži mainīja virzienu, izlocīdamās augšup un lejup pa nogāzi. Šur un tur, gan netālu no takas, gan starp pamatīgajiem stumbriem, vīdēja nelielas mājiņas meža krāsās. Viss bija sarkans un brūns, mikls, mierīgs, smaržīgs un drūms. No viena mitekļa līdz manām ausīm nonāca klusināta Kārhaidas flautas melodija. Goss gāja man pa priekšu vieglā, straujā solī, graciozi kā meitene. Pēkšņi viņa baltais krekls it kā uzmirdzēja, un pēc mirkļa ari es izniru no ēnām plašā, zaļā, saules pielietā pļavā.
Metrus sešus no mums stāvēja cilvēks izslējies, nekustīgs, pagriezies pret mums profilā; viņa asinssarkanais hīeb un baltais krekls izcēlās kā spoža inkrustācija uz garās, zaļās zāles fona. Simts metru tālāk stāvēja cita statuja zilbaltos toņos; viņš pat nesakustējās, kamēr mēs runājām ar pirmo. Viņi nodarbojās ar handdarītu Klātbūtnes vingrinājumiem; tas ir zināma veida transs handdarīti, kam patīk negatīvi apzīmējumi, sauc to arī par ne-transu kurā notiek sevis pazaudēšana (sevis izplešana?) ar sakāpinātas sajūtu uztveres un izpratnes palīdzību. Lai gan šī tehnika ir tieši pretēja vairumam mistiķu tehniku, tā tomēr ir mistiķu vingrinājums, kura mērķis ir piedzīvot dievišķo klātbūtni; tomēr man ir grūtības precīzi klasificēt jebkādus handdarītu vingrinājumus. Goss uzrunāja cilvēku sarkanajā tērpā. Kad viņš pārtrauca intensīvo nekustību, paskatījās uz mums un lēnām nāca tuvāk, es sajutu pret viņu lielu cieņu. Pēcpusdienas saulē viņš izstaroja pats savu gaismu.
Viņš bija tikpat garš kā es, slaids, skaidru, atklātu, skaistu seju. Kad mēs ieskatījāmies viens otra acīs, man pēkšņi uznāca vēlme uzrunāt viņu bez vārdiem, mēģināt viņu sasniegt ar domu runu, ko es nebiju izmantojis kopš ierašanās uz Ziemas un ko pagaidām nedrīkstēju lietot. Vēlme bija stiprāka par noteikumiem. Es uzrunāju viņu domās. Atbildes nebija. Saskarsme nenotika. Viņš joprojām skatījās man acīs. Pēc brīža viņš pasmaidīja un sacīja klusā, diezgan augstā balsī: "Jūs esat Sūtnis, vai ne?"
Es sastomījos. "Jā."
"Mani sauc Faksi. Mums ir liels gods jūs uzņemt. Vai jūs gatavojaties kādu laiku palikt pie mums Oterhordā?"
"Ar lielāko prieku. Es ļoti vēlētos uzzināt vairāk par pareģošanu. Un, ja jums ir jautājumi par to, kas es esmu un no kurienes nāku, es labprāt…"
"Kā vien vēlaties," Faksi sacīja ar mierīgu smaidu. "Ir tik patīkami zināt, ka jūs šķērsojāt bezgalīgo Visuma okeānu un tad vēl pusotru tūkstoti kilometru, un Kargava kalnus, lai mūs apciemotu."
"Es izvēlējos doties uz Oterhordu, jo tā ir slavena ar saviem pareģojumiem."
"Jūs droši vien gribat novērot, kā mēs pareģojam. Vai varbūt jums pašam ir jautājums?"
Viņa skatiens pieprasīja taisnību. "Es nezinu," teicu.
"Nusuh," viņš teica, "tam nav nozīmes. Varbūt, te padzīvojot ilgāk, jūs sapratīsiet, ka jums ir jautājums vai ka jautājuma nav… Ir tikai noteikti laiki, kad pareģi spēj sanākt kopā, tā ka jebkurā gadījumā jums būs pie mums jāuzkavējas."
Laiks, ko tur pavadīju, bija patīkams. Dienas kārtība nebija noteikta, ja neskaita kopīgu darbu: uz laukiem, dārzos, mežā, ēku remontā šādos gadījumos grupa, kurai bija nepieciešams lieks roku pāris, aicināja palīgā visus viesus. Ārpus darba varēja paiet veselas dienas, kad neviens neteica ne vārda. Visbiežāk es sarunājos ar jauno Gosu un audēju Faksi, kura neparastā būtība skaidra un neizsmeļama kā avota aka ļoti precīzi raksturoja visas vietas būtību. Vakaros reizēm vienā vai otrā zemajā, koku ieskautajā mājā sapulcējās ļaudis; bija sarunas un alus, un reizēm skanēja Kārhaidas dzīvīgā mūzika, kurai raksturīgas vienkāršas melodijas, ļoti sarežģīti ritmi un nemitīgas improvizācijas. Vienvakar divi iemītnieki dejoja; abi bija tik veci, ka viņu mati bija izbalējuši un ķermeņi izkāmējuši, un tumšās acis gandrīz paslēpušās krunciņu mudžeklī. Viņu deja bija lēna, precīza, pārdomāta tā veldzēja acis un prātu. Viņi sāka dejot Trešajā stundā pēc pusdienām. Mūziķi pievienojās vai pārtrauca spēlēt, kā nu kuram gribējās, bet bundzinieks ne uz mirkli nepārtrauca sist eleganto, mainīgo ritmu. Abi vecie dejotāji joprojām dejoja Sestajā stundā, pusnaktī, piecas Zemes stundas vēlāk. Tad es pirmo reizi novēroju dothe stāvokli, kad cilvēka griba kontrolē to, ko mēs saucam par "histērisko spēku". Kopš tā laika es vairs tik aizdomīgi neizturējos pret stāstiem par handdaras Vecajiem.
Tā bija uz sevi vērsta dzīve, pašpietiekama, iesīkstējusi, piesūkusies ar "nezināšanu", ko tik augstu vērtē handdarīti, tā nesteidzīgi plūda saskaņā ar likumu par bezdarbību vai neiejaukšanos. Šis likums (to vislabāk izsaka vārds nusuh, ko var daļēji tulkot kā "nav nozīmes") ir visa kulta pamatā, un es neesmu pat pietuvojies tā izprašanai. Bet pēc pusmēneša Oterhordā es sāku labāk saprast Kārhaidu. Zem šīs tautas politikas un parādēm, un kaislībām plūst sena tumsa, tā ir pasīva, neparedzama, klusa tā ir handdaratas auglīgā tumsa.
Lūk, no tāda klusuma neizskaidrojami paceļas pareģa balss.
Jaunais Goss, kuram ļoti patika būt man par pavadoni, pastāstīja, ka jautājums pareģiem var būt jebkāds un formulēts, kā man pašam patīk. "Jo precīzāks un skaidrāks jautājums, jo precīzāka būs atbilde," viņš teica. "Nekonkrētība rada nekonkrētību. Un tad, protams, pastāv ari neatbildami jautājumi."
"Un ja nu es tieši tādu uzdodu?" es gribēju zināt. Tādi ievadi man likās pārgudri, bet es to jau biju piedzīvojis. Tomēr atbilde bija negaidīta. "Audējs noraidīs jautājumu. Neatbildami jautājumi iznīcina pareģu grupu."
"Iznīcina?"
"Vai jūs zināt stāstu par Šortas lordu, kurš piespieda Eisenas citadeles pareģus atbildēt uz jautājumu "Kāda ir dzīves jēga?"? Tas bija pirms pāris tūkstošiem gadu. Pareģi palika tumsā sešas dienas un naktis. Beigās celibāti krita komā, trakie bija miruši, izvirtulis nosita Šortas lordu ar akmeni, un audējs audēja vārds bija Meši."
"Jomeš kulta dibinātājs?"
"Jā," Goss sacīja un sāka smieties, it kā būtu izstāstījis joku; es nesapratu, vai viņš joko par jomešta vai par mani.
Nolēmu uzdot jautājumu, uz kuru atbilde ir "jā" vai "nē". Tādējādi es noskaidrotu, cik miglainas un daudznozīmīgas mēdz būt atbildes. Faksi apstiprināja Gosa teikto, ka jautājuma temats var būt pareģiem pilnīgi nezināms. Es varēju pajautāt, vai hoolm augi uz planētas Es ziemeļu puslodes nesīs labu ražu, un viņi man atbildētu, lai gan nezinātu, ka tāda planēta Es vispār pastāv. Man tas šķita pielīdzināms tādām uz nejaušību balstītām pareģošanas metodēm kā zīlēšana ar pelašķu stiebriem un monētas mešana. Nē, sacīja Faksi, ar nejaušību te neesot nekāda sakara. Patiesībā viss notiekošais ir tieši pretējs nejaušībai.
"Tad jau jūs lasāt domas."
"Nē," sacīja Faksi, mierīgi un godīgi smaidīdams.
"Tad varbūt jūs lasāt domas, paši par to neko nezinādami?"
"Un kāda no tā jēga? Ja jautātājs jau zinātu atbildi, vai viņš tad maksātu mūsu nolikto cenu?"