Es izvēlējos jautājumu, uz kuru man tiešām nebija atbildes. Tikai laiks parādīs, vai pareģojums piepildīsies, ja nu vienīgi es saņemtu vienu no tiem profesionālajiem pravietojumiem, kurus iespējams piemērot visām situācijām. Jautājums nebija muļķīgs; es atmetu domu pajautāt, kad beigsies lietus vai kādu citu nieku, jo uzzināju, ka pareģošana Oterhordas deviņiem pareģiem ir bīstama nodarbe, kas var beigties bēdīgi. Maksa par jautājumu bija augsta divi mani rubīni nonāca Citadeles krātuvēs. Tomēr atbildētāji maksāja daudz dārgāk. Un, pamazām iepazīstot Faksi, es nespēju ticēt, ka viņš ir profesionāls viltvārdis, un bija vēl grūtāk ticēt, ka viņš ir godīgs cilvēks, kurš pats nezina, ka ir viltvārdis. Viņa prāts bija vesels, skaidrs un noslīpēts kā mani rubīni. Es nevēlējos izlikt viņam lamatas. Es nolēmu pajautāt to, ko visvairāk vēlējos uzzināt.
Onnetherad dienā, mēneša 18. datumā, visi deviņi pareģi satikās lielā ēkā, kas parasti bija aizslēgta. Zāle bija augstiem griestiem, akmens grīdu un auksta, to mazliet apgaismoja pāris šauru logu un uguns dziļajā pavardā telpas vienā galā. Viņi sēdēja aplī uz kailās akmens grīdas, visi tērpušies apmetņos un kapucēs, gailošo ogļu gaismā atgādinādami lielus, raupjus, nekustīgus akmeņus. Goss, daži citi jauni iemītnieki un ārsts no tuvējās zemes tiesas klusēdami vēroja notiekošo no savām vietām pie pavarda, bet es šķērsoju zāli un iegāju aplī.
Viss notika bez ceremonijām, bet ļoti saspringti. Viens no kapucēs tērptajiem uz mani paskatījās, kad es ienācu viņu vidū, un es samanīju savādu seju rupjiem vaibstiem, smagnēju -, viņa acis mani nekaunīgi pētīja.
Faksi sēdēja, kājas sakrustojis, nekustīgs, bet uzvilkts, pilns augoša spēka, kas lika viņa klusajai, maigajai balsij sprakstēt kā elektrības lādiņam. "Jautā," viņš teica.
Es stāvēju apļa vidū un uzdevu jautājumu. "Vai šī pasaule Getena būs Zināmo Planētu Ekumēnes locekle pēc pieciem gadiem, skaitot no šī brīža?"
Klusums. Es stāvēju, es karājos klusuma austā tīmekļa vidū.
"Atbilde pastāv," Audējs klusi sacīja.
Atslābuma brīdis. Akmeņi kapucēs uz mirkli atmaiga un sakustējās; tas, kurš bija tik dīvaini uz mani skatījies, sāka kaut ko čukstēt ausī savam kaimiņam. Es izgāju no apļa un pievienojos skatītājiem pie uguns.
Divi pareģi nekur neiesaistījās, ne ar vienu nerunāja. Viens no tiem laiku pa laikam pacēla kreiso roku un vieglītēm reizes desmit vai divdesmit ātri paplakšķināja grīdu, tad atkal sastinga. Es nevienu no viņiem agrāk nebiju redzējis; tie bija trakie, Goss paskaidroja. Viņi bija vājprātīgi. Goss viņus sauca par "laika šķēlējiem", kas var nozīmēt šizofrēniķus. Kārhaidas psihologi, kaut gan viņiem nebija domu runas spējas un viņi tādēļ vairāk atgādināja aklus ķirurgus, prata lieliski darboties ar zālēm, hipnozi, šoka terapiju, piesaldēšanu un dažādām mentālām terapijām. Es pajautāju, vai šos divus vājprātīgos nevar izārstēt. "Izārstēt?" Goss bija teicis. "Vai jūs mēģinātu izārstēt dziedātāju no viņa balss?"
Pieci citi aplī bija Oterhordas iemītnieki, handdarītu Klātbūtnes meistari. Turklāt, kā paskaidroja Goss, būdami pareģi, viņi dzīvoja celibātā, nemeklējot partneri seksuālā spēka uzplūdu laikā. Vienam no celibātiem pareģošanas laikā jābūt kemmerā. Es varēju viņu atšķirt, jo biju iemācījies pamanīt smalko ķermeņa intensitātes pieaugumu, tādu kā gaismu, kas norāda uz pirmo kemmerā fāzi.
Blakus kemmereram sēdēja izvirtulis.
"Viņš ieradās no Sprevī kopā ar ārstu," Goss man pastāstīja. "Dažās pareģu grupās normālu cilvēku mākslīgi pārvērš par izvirtuli, injicējot viņam sievišķos vai vīrišķos hormonus dažas dienas pirms pareģošanas. Bet dabiskais ir labāks. Viņš nāk pie mums ar prieku, viņam patīk tikt ievērotam."
Goss izmantoja vietniekvārdu, ar kuru apzīmē dzīvnieku tēviņu, nevis vietniekvārdu, kas apzīmē cilvēku kemmera vīrišķajā formā. Viņš izskatījās mazliet samulsis. Kārhaidieši brīvi apspriež seksu un runā par kemmeru vienlaikus ar cieņu un kaisli, bet viņi nelabprāt piemin izvirtības vismaz ne sarunās ar mani. Ja kemmers pārlieku ieilgst un ķermeņa hormonu līdzsvars paliek nobīdījies uz sievišķo vai vīrišķo pusi, tas izraisa to, ko viņi sauc par izvirtību. Tas ir sastopams diezgan bieži trīs līdz četri procenti pieaugušo varētu būt fizioloģiski izvirtuši vai nenormāli normāli, raugoties no mūsu viedokļa. Viņus neizslēdz no sabiedrības, bet pret viņiem izturas ar zināmu nicinājumu līdzīgi kā pret homoseksuāļiem daudzās divdzimumu sabiedrībās. Kārhaidiešu žargonā viņus sauc par "pusmiroņiem". Viņiem nevar būt bērnu.
Grupas izvirtulis, vienu reizi mani kārtīgi nopētījis, pievērsa uzmanību tikai cilvēkam sev blakus, kemmereram, kura arvien aktīvākā seksualitāte modās un, pateicoties izvirtuļa pārspīlētās vīrišķības klātbūtnei, drīz pārvērtīsies pilnīgā sievišķajā formā. Izvirtulis turpināja klusi runāt, spiezdamies arvien tuvāk kemmereram, kas atbildēja vienzilbīgi un pat mēģināja no viņa attālināties. Neviens no pārējiem nebija neko teicis, vienīgā skaņa bija čuksti, čukstošā izvirtuļa balss. Faksi uzmanīgi vēroja vienu trako. Izvirtulis strauji un maigi ar plaukstu apsedza kemmerera pirkstus. Kemmerers steidzīgi atrāva roku bailēs vai pretīgumā un pacēla acis uz Faksi, it kā lūgdams palīdzību. Faksi nekustējās. Kemmerers palika savā vietā un šoreiz nemēģināja izvairīties no izvirtuļa pieskāriena. Viens no trakajiem pacēla galvu un neīsti, gārdzoši, gari iesmējās: "A-ha-ha-ha-ha…"
Faksi pacēla roku. Visi aplī sēdošie pievērsās viņam, it kā viņš būtu to skatienus savācis kūlī, šķeterē.
Mēs bijām iegājuši zālē lietainā pēcpusdienā. Pelēkā gaisma šaurajos logos zem pārkarēm drīz vien bija izdzisusi. Tagad bālganas gaismas plēksnes blāvas mēnesgaismas atlūzas staipījās no sienas līdz grīdai kā slīpas, spokainas buras, gareni trīsstūri vai ovāli un klājās pāri deviņu sēdētāju sejām. Ārā pār mežiem lēni pacēlās mēness. Uguns jau sen bija izplēnējusi, un vienīgais apgaismojums bija blāvie stari un joslas, kas izraibināja apli, te izraujot no tumsas kādu seju, tur roku, citur nekustīgu muguru. Uz mirkli gaismas putekļu klājienā ieraudzīju bālā akmenī sastingušu Faksi profilu. Mēnesgaismas diagonāle turpināja ceļu un apstājās pie melna izciļņa: tas bija kemmerers, galvu noliecis līdz ceļiem, rokas savilcis dūrēs uz grīdas, viņš trīcēja pie visām miesām, atbalsodams švīkš-tap-tap ritmu, ko apļa otrā pusē uz akmens sita trakā rokas. Viņi visi bija saistīti savā starpā, it kā būtu zirnekļa tīkla stiprinājuma punkti. Es gribot negribot jutu viņu saikni, saziņu, kas bezvārdu plūsmā tecēja cauri Faksi un ko viņš mēģināja virzīt un sakārtot, jo viņš bija centrs, Audējs. Blāvā gaisma sadrupa un izgaisa kaut kur uz austrumu sienas. Spēka, spriedzes, klusuma tīmeklis turpināja augt.
Es centos izsargāties no kontakta ar pareģu prātiem. Mani satrauca klusā, uzlādētā spriedze, sajūta, ka mani kaut kur iesūc, ka es arī kļūstu par punktu šajā rakstā, tīmeklī. Bet, mēģinot norobežoties, sajutos vēl sliktāk. Jutos pamests viens un sarāvies kamolā pats savā prātā, redzes un pieskārienu halucināciju apsēsts, ieslodzīts mežonīgu tēlu un jēdzienu mudžeklī, redzējumu un sajūtu fragmentos, kas visi bija seksuāli uzlādēti un pretdabiski vardarbīgi, sarkanmelna erotisku vājprāta dusmu izraisīti. Man visapkārt rēgojās milzīgas pusatvērtas bedres ar uzpūstām lūpām, makstis, brūces, ellesvārti, es zaudēju līdzsvaru, kritu… Ja es nevarēšu izslēgt šo haosu, es tiešām kritīšu, sajukšu prātā, bet notiekošo izslēgt nebija iespējams. Te darbojās empātijas un bezvārdu saziņas spēki, mežonīgi un haotiski, tie radās no izvirtības un noraidītas tuvības izmisuma, no vājprāta, kas izkropļo laiku, un no atbaidošas pilnīgas koncentrēšanās un apkārtējās īstenības aptveršanas mākslas, šos spēkus es nespēju ne kontrolēt, ne ietekmēt. Un tomēr kontrole bija centrā joprojām atradās Faksi. Pagāja stundas un sekundes, mēnesgaisma spīdēja uz nepareizās sienas, mēnesgaisma pazuda, bija vienīgi tumsa, un tumsas centrā stāvēja Faksi: Audējs: sieviete, sieviete, tērpusies gaismā. Gaisma bija sudrabs, sudrabs bija bruņas, bruņās tērpta sieviete ar zobenu. Gaisma pēkšņi un nepanesami uzliesmoja gaisma ap viņas locekļiem, uguns, un viņa iekliedzās šausmās un sāpēs: "Jā, jā, jā!"