Atsākās trakā ķerkstošie smiekli "A-ha-ha-ha" -, tie pacēlās augstāk, līdz kļuva par trīsošu kliedzienu, kas arvien turpinājās, ilgāk, daudz ilgāk, nekā jebkura balss to varētu izkliegt, tas bija pārlaicīgs kliedziens. Tumsā bija jūtama kustība, jezga un ņurdoņa, senu gadsimtu pārvietošanās, izvairīšanās no priekšnojautām. "Gaismu! Gaismu!" sacīja milzīga balss plašās zilbēs vienreiz vai neskaitāmas reizes. "Gaismu. Pagales ugunī, kustieties. Mums vajag gaismu." Tas bija ārsts no Sprevī. Viņš bija iegājis aplī. Aplis bija pajucis. Ārsts nometās ceļos pie trakajiem, kas bija paši trauslākie, salaiduma vietas. Viņi abi gulēja, sarāvušies kamolos uz grīdas. Kemmerers bija uzlicis galvu Faksi uz ceļiem un saraustīti elpoja, joprojām drebēdams; Faksi plauksta glāstīja viņa matus ar izklaidīgu maigumu. Izvirtulis bija nolīdis kaktā un izskatījās saīdzis un atraidīts. Tikšanās bija beigusies, laiks atsāka normālo gaitu, spēka tīmeklis bija satrūcis necieņā un nogurumā. Kur bija mana atbilde, kur orākula mīkla, kur pravietojuma divdomīgie vārdi?
Es nometos ceļos blakus Faksi. Viņš paskatījās uz mani ar savām skaidrajām acīm. Tajā mirklī es viņu redzēju tādu kā tur, tumsā, kā sievieti gaismas bruņās, uguni degošu, kas sauca: "Jā…"
Faksi maigā balss pārtrauca redzējumu. "Vai jums ir atbildēts, Jautātāj?"
"Man ir atbildēts, Audēj."
Man tiešām bija atbildēts. Vai pēc pieciem gadiem Getena būs Ekumēnes sastāvā? Jā. Nekādu mīklu, nekādas miglas pūšanas acīs. Pat tad es sajutu, ka pēc būtības atbilde nebija tik daudz pravietojums, cik novērojums. Es nevarēju izvairīties no pārliecības, ka atbilde ir pareiza. Tai bija priekšnojautas valdonīgā skaidrība.
Mums ir GGĀ kuģi un vienlaicīgas datu pārraides iespējas, un domu runa, bet mēs vēl neesam iemācījušies pieradināt priekšnojautu un padarīt to paklausīgu. To mums nāksies mācīties no geteniešiem.
"Es esmu kā kvēldiegs," Faksi man sacīja pāris dienu pēc pareģošanas. "Enerģija mūsos kāpj un kāpj, un mēs arvien atkāpjamies, katru reizi dubultojot impulsu, līdz spēks izlaužas ārā un gaisma ir manī, ap mani, līdz es esmu gaisma… Vecajs no Arbina citadeles man reiz teica: ja Audēju Atbildes brīdī ievietotu vakuumā, tas turpinātu degt gadiem. Tā jomešta domā par Meši: ka viņš pilnībā ieraudzīja pagātni un nākotni, nevis mirkli vien, bet visu kopumā, meklēdams atbildi uz Šortas lorda jautājumu. Tam grūti ticēt. Es šaubos, vai cilvēks to spēj izturēt. Bet tik un tā…"
Nusuh, visuresošais un daudznozīmīgais handdarītu noliegums.
Mēs gājām blakus, un Faksi uz mani paskatījās. Viņa vaibsti, viena no skaistākajām cilvēku sejām, ko dzīvē biju redzējis, šķita cieta un smalka kā akmenī cirsta. "Tumsā," viņš teica, "bija desmit nevis deviņi. Tur piedalījās svešinieks."
"Jā, tā bija. Es nepratu no jums norobežoties. Jūs, Faksi, esat Klausītājs, dabisks empāts; un, iespējams, arī spēcīgs dabisks telepāts. Tāpēc jūs esat Audējs: tas, kurš var uzturēt grupas spriedzi un atbildes, sasaistīt tās pieaugošā rakstā, līdz spriedze izārda pašu rakstu un jūs saņemat savu atbildi."
Viņš klausījās ar nopietnu interesi. "Savādi redzēt mana amata noslēpumus no ārpuses, ar jūsu acīm. Es tos esmu uzlūkojis tikai no iekšienes kā māceklis."
"Ja jūs atļautu ja jūs vēlētos, Faksi, es gribētu jūs uzrunāt domu runā." Es tagad biju pilnīgi pārliecināts, ka viņš ir dabisks runātājs; ja viņš piekristu, neliela prakse palīdzētu viņam novērst paša uzliktos ierobežojumus.
"Ja jūs to izdarītu, es dzirdētu, ko citi domā?"
"Nē, nē. Ne vairāk kā jūs, būdams empāts, jau tagad uztverat. Domu runa ir saziņa, domas tiek sūtītas un saņemtas ar nolūku."
"Tad kāpēc nerunāt skaļi?"
"Cilvēks var melot ar vārdiem."
"Bet ne ar domām?"
"Ne ar nolūku."
Faksi brīdi domāja. "Šādai mākslai vajadzētu gūt piekritējus starp karaļiem, politiķiem, darījumu cilvēkiem."
"Darījumu cilvēki pret to cīnījās no visas sirds, kad atklājās, ka domu runu var iemācīties. Viņi gadu desmitiem pasludināja to par aizliegtu."
Faksi pasmaidīja. "Un karaļi?"
"Mums vairs nav karaļu."
"Jā. Es saprotu. Paldies, Dženri. Bet mans darbs ir iztukšot prātu, nevis mācīties. Un es tomēr negribētu apgūt mākslu, kas var pilnībā izmainīt pasauli."
"Saskaņā ar jūsu pašu pareģojumu šī pasaule izmainīsies jau pēc pieciem gadiem."
"Tad es mainīšos ar to kopā, Dženri. Bet man nav vēlēšanās to mainīt."
Lija. Bija pienācis ilgais, smalkais Getenas vasaras lietus. Mēs gājām zem hemmen kokiem nogāzē virs Citadeles, kur nebija taku. Gaisma starp tumšajiem zariem bija pelēka, skaidrs ūdens pilēja no sārtajām skujām. Gaiss bija pavēss, bet maigs, un visur skanēja lietus.
"Faksi, pastāstiet man, lūdzu, lūk, ko. Handdarītiem ir dāvana, pēc kādas vienmēr ir kārojuši cilvēki visā Visumā. Jūs spējat paredzēt nākotni. Un tomēr jūs dzīvojat tāpat kā visi pārējie jums tā neko nenozīmē…"
"Bet ko tam vajadzētu nozīmēt, Dženri?"
"Nu, redziet. Piemēram, sacensība starp Kārhaidu un Orgoreinu, strīds par Sinotas ieleju. Kārhaida pēdējo nedēļu laikā ir diezgan daudz zaudējusi, ja pareizi saprotu situāciju. Tad kāpēc karalis Argavens neapspriedās ar saviem pareģiem, nepajautāja, ko īsti darīt, kurš kyorremy loceklis vislabāk derētu premjera amatā, kaut ko tādu?"
"Jautājumus uzdot nav viegli."
"Nesaprotu, kāpēc. Viņš varētu vienkārši pajautāt, kurš viņam vislabāk kalpotu premjera amatā. Un viss."
"Varbūt. Bet viņš nezina, ko var nozīmēt kalpošana vislabāk. Tas var nozīmēt, ka izraudzītais cilvēks atdos ieleju Orgoreinai vai dosies trimdā, vai noslepkavos karali; tas varētu nozīmēt daudz, ko viņš negaida vai nevarēs pieņemt."
"Viņam ļoti precīzi jānoformulē jautājums."
"Jā. Bet, redziet, tad jautājumu kļūst ļoti daudz. Un pat karalim par visu ir jāmaksā."
"Jūs prasītu augstu maksu?"
"Ļoti augstu," mierīgi sacīja Faksi. "Jautātājs maksā tik, cik viņš var atļauties, kā jūs jau zināt. Ir bijuši karaļi, kas nākuši pie pareģiem, bet tas bijis ļoti reti."
"Un ja nu viens no pareģiem ir varasvīrs?"
"Citadeļu iemītniekiem nav ne pakāpju, ne statusa. Mani var aizsūtīt uz kyorremy Erenrangā; ja man jābrauc, es saņemu savu statusu un savu ēnu, bet pareģošana ir beigusies. Ja, kalpojot kyorremy, man rastos jautājums, es dotos uz vietējo Orgni citadeli, samaksātu prasīto un saņemtu savu atbildi. Bet mēs handdarā nevēlamies atbildes. No tām ir grūti izvairīties, bet mēs cenšamies."
"Faksi, man šķiet, ka es nesaprotu."
"Mēs nākam uz Citadelēm galvenokārt tādēļ, lai uzzinātu, kādus jautājumus neuzdot."
"Bet jūs esat tie, kas atbild!"
"Jūs vēl nesaprotat, Dženri, kāpēc mēs pilnīgojam un praktizējam pareģošanu?"