"Nē."
"Lai parādītu, cik bezjēdzīgi ir zināt atbildi uz nepareizo jautājumu."
Pārdomāju viņa vārdus labu brīdi, kamēr gājām blakus cauri lietum zem tumšajiem Oterhordas meža zariem. Faksi seja baltajā kapucē izskatījās nogurusi un mierīga, gaisma bija izdzisusi. Tomēr viņš joprojām iedvesa manī cieņu. Skatoties uz mani ar skaidrajām, laipnajām, atklātajām acīm, viņš lūkojās manī no trīspadsmit tūkstošus gadu senas tradīcijas. Tas bija tik sens, stabils, dabisks un vienots dzīves un domāšanas veids, ka tas piešķīra cilvēkam mežonīga dzīvnieka spēku un pašapziņu, pilnību; uz tevi no savas mūžīgās tagadnes nenovērsdamies raudzījās dižens, savāds radījums.
"Nezināmais," mežā atskanēja Faksi maigā balss, "neparedzētais, nepierādītais veido dzīves pamatu. Nezināšana ir domu pamats. Nepierādītais ir darbības pamats. Ja varētu pierādīt, ka Dievs nepastāv, nebūtu reliģijas. Nebūtu handdaras, nebūtu jomeš, nebūtu pavarda dievu nekā nebūtu. Bet arī tad, ja tiktu pierādīts, ka Dievs ir, reliģijas nebūtu… Pasaki man, Dženri: kas ir zināmais? Kas ir noteikts, paredzams, nenovēršams kas ir vienīgais, ko jūs noteikti zināt par savu un manu nākotni?"
"Ka mēs nomirsim."
"Jā. Patiesībā ir tikai viens jautājums, uz kuru ir atbilde, Dženri, un mēs abi to jau zinām. Vienīgais, kas dara dzīvi iespējamu, ir pastāvīgā, neciešamā nenoteiktība, nezināšana, kas būs turpmāk."
6. Ceļā uz Orgoreinu
Mani pamodināja pavārs, kurš vienmēr ieradās ļoti agri. Miegs man ir ciešs, tāpēc viņam nācās mani sapurināt un iekliegt ausī: "Mostieties, mostieties, Estravena kungs, no karaļnama ieradies skrējējs!" Beidzot es viņu sapratu un, joprojām miegainu prātu, apjucis no steigas, piecēlos un aizgāju līdz istabas durvīm, kur gaidīja ziņnesis; tā es gluži kails un stulbs kā jaundzimis bērns izgāju trimdā.
Lasīdams papīru, ko ziņnesis man iedeva, es savā prātā nodomāju, ka pats jau biju uzprasījies, bet negaidīju to tik drīz. Bet, spiests noskatīties, kā viņš nolādēto papīru pienaglo pie nama durvīm, es jutos tā, it kā viņš dzītu naglas man acābolos, un es novērsos un stāvēju tukšs un pamests, sāpju plosīts, un to nu es nebiju gaidījis.
Kad biju daudzmaz nomierinājies, nokārtoju visas lietas un ap Devītās stundas gongu skaņām jau biju prom no Pils. Nekas mani te nekavēja. Es paņēmu visu, ko varēju aiznest. Kas attiecās uz īpašumiem un bankas noguldījumiem, tos es nevarēju pārvērst skaidrā naudā, jo tādējādi apdraudētu savu darījumu partnerus; un, jo labāki draugi tie man bija, jo lielākas būtu briesmas. Uzrakstīju savam vecajam kemmeringam Eši, kā viņš varētu gūt labumu no pāris vērtslietām, lai atbalstītu mūsu dēlus, bet arī lūdzu, lai viņš man nemēģina sūtīt naudu, jo Tibe noteikti kontrolēs robežu. Vēstuli es nevarēju parakstīt. Mēģinājums kādam piezvanīt nozīmētu viņu ieslodzīt cietumā, un tā nu es centos pazust no pilsētas, iekams kāds draugs savā vientiesībā būtu ieradies mani apraudzīt, tādējādi zaudēdams visu naudu un brīvību kā atmaksu par draudzību.
Devos uz rietumiem cauri pilsētai. Kādā krustojumā apstājos un apcerēju, kāpēc gan neiet uz austrumiem, pāri kalniem un līdzenumiem uz Kermlandi; es kā nabaga ceļinieks varētu atgriezties Estri, kur biju dzimis, akmens mājā skarbajā kalna nogāzē; tiešām, kāpēc nedoties mājup? Es tā apstājos un atskatījos trīs vai četras reizes. Katrreiz vienaldzīgo seju jūrā uz ielas es sazīmēju kādu, kas varētu būt spiegs, kurš man seko, lai redzētu, kurp es došos no Erenrangas, un katrreiz es domāju par savu muļķīgo vēlmi atgriezties mājās. Tad jau labāk pakārties. Acīmredzot biju dzimis dzīvei trimdā, un mans vienīgais mājupceļš būs pēc nāves. Tā nu es turpināju ceļu uz rietumiem un vairs neskatījos atpakaļ.
Ar trim dienām, kas man bija dotas, ja nekas nenotiks, varbūt pietiks, lai nokļūtu līdz Kusebenas ostai pie Līča, līdz tai bija 140 kilometru. Citus trimdiniekus par Izraidīšanas pavēli brīdina iepriekšējā vakarā, un viņiem tad ir iespēja bēgt ar kuģi lejup pa Sesas upi, iekams kapteiņus var sodīt par palīdzības sniegšanu noziedzniekiem. Tibe nebija tik galants. Tagad neviens kapteinis neuzņemtos mani vest, un ostā mani visi pazina, jo es pats to Argavenam biju uzbūvējis. Nevarēju braukt arī riteņbaržā, un līdz Kārhaidas zemes robežai no
Erenrangas ir vismaz seši simti kilometru. Nebija citas izvēles kā doties uz Kusebenu kājām.
Pavārs to bija paredzējis. Es biju viņu nekavējoties atlaidis, bet aiziedams viņš bija sakravājis somā visu gatavo ēdienu, lai man būtu, ko uzturēt spēkus trīs dienu bēgšanā. Viņa žēlsirdība izglāba mani un ari manu drosmi, jo, kad vien es ēdu no augļiem vai maizes, es domāju: "Vismaz viens cilvēks nedomā, ka esmu nodevējs, jo viņš man iedeva šo."
Sapratu, ka ir grūti tikt sauktam par nodevēju. Savādi, cik grūti tas ir, jo citus šajā vārdā nosaukt ir ļoti viegli. Šis vārds cilvēkam pielīp, piederas, pārliecina. Ari es jau biju pa pusei pārliecināts.
Kusebenā nonācu trešās dienas pievakarē. Biju noraizējies un noberzis kājas, jo pēdējos gados, dzīvodams Erenrangā, biju palaidies taukos un ērtībās un zaudējis izturību. Un tur pie pilsētiņas vārtiem mani sagaidīja Eši.
Mēs septiņus gadus bijām kemmeringi, mums auga divi dēli. Tā kā tie bija dzimuši no viņa miesas, tie nesa viņa vārdu Foreth rem ir Osboth un auga viņa klana Pavardā. Pirms trim gadiem viņš bija devies uz Orgni citadeli un tagad valkāja pareģa-celibāta zelta ķēdi. Mēs visus trīs gadus nebijām redzējušies, tomēr, ieraudzījis viņa seju akmens arkas ēnās, sajutu mostamies veco mīlestību, it kā mēs būtu šķīrušies tikai vakar. Es tik labi pazinu viņa uzticību, kas tagad sūtīja viņu postā. Un, sajutis, kā senā, neauglīgā saite atkal savelkas ap mani, sadusmojos, jo Eši mīlestība man vienmēr bija likusi rīkoties pretēji paša lēmumiem.
Gāju viņam garām. Ja jau jābūt nežēlīgam, nav ko to slēpt aiz laipnības maskas. "Terem," viņš sauca man pakaļ un nāca līdzi. Es steidzīgi gāju lejup pa stāvajām Kusebenas ieliņām uz piestātnēm. No jūras pūta dienvidu vējš, čabinādams tumšos koku zarus aiz dārzu sienām, un caur silto, sutīgo vasaras krēslu es metos bēgt no viņa kā no slepkavas. Viņš mani panāca, jo man bija pārāk noberztas kājas, lai skrietu ātri. Viņš teica: "Terem, es braukšu tev līdzi."
Es neatbildēju.
"Pirms desmit gadiem šajā tuwa mēnesī mēs zvērējām…"
"Un pirms trim gadiem tu lauzi zvērestu un mani pameti, un tas bija pareizi."
"Es nekad neesmu lauzis mūsu zvērestu, Terem."
"Taisnība. Nebija jau, ko lauzt. Tas bija viltus zvērests, otrais solījums. Tu to zini. Tu to arī toreiz zināji. Vienīgais uzticības zvērests, ko esmu devis, netika izteikts vārdos, to nevarēja izteikt vārdos, un tas, kam to devu, ir miris, un solījums sen jau pārkāpts. Tu man neesi neko parādā, un es tev arī ne. Laid mani."
Man tā runājot, sajutu, kā dusmas un rūgtums pret Eši pavēršas pret mani pašu: es dusmojos par savu dzīvi, ko biju pametis aiz sevis kā lauztu solījumu. Bet Eši par to neko nezināja, un viņam acīs bija asaras. Viņš teica: "Tad paņem vismaz šo, Terem. Es neesmu tev neko parādā, bet es tevi ļoti mīlu." Viņš sniedza man sainīti.
"Nē. Man ir nauda, Eši. Laid mani. Man jāiet vienam." Es gāju tālāk, un viņš man nesekoja. Bet mana brāļa ēna nāca man pakaļ. Biju kļūdījies, viņu pieminēdams. Biju kļūdījies itin visā.
Piestātnē man neveicās. Nebija neviena Orgoreinas kuģa, uz kura es varētu uzkāpt un tādējādi pirms pusnakts pazust no Kārhaidas zemes, kā man pavēlēts. Uz stāpeļiem bija ļoti maz cilvēku, un visi jau steidzās mājup. Vienīgais zvejnieks, kurš bija aizkavējies, labodams laivas motoru, pagrieza man muguru un izlikās kurls, kad viņu uzrunāju. Tad es nobijos. Viņš mani pazina, bet nebūtu pazinis, ja nebūtu iepriekš brīdināts. Tibe bija atsūtījis savus algotņus, lai mani aizkavētu lai es paliktu Kārhaidā pēc termiņa beigām. Līdz šim mani nodarbināja dusmas un sāpes, tagad tām pievienojās ari bailes. Es nebiju gaidījis, ka Pavēle par izraidīšanu būs vienkārši iegansts mani iznīcināt. Tikko nositīs Sesto stundu, es kļūšu par medījumu Tibes vīriem, un neviens nemēģinās mani aizstāvēt tā vietā visi tikai priecāsies par taisnu tiesu.