Apsēdos uz smilšu maisa ostas vējainajā sutoņā un tumsā. Jūra plakšķēja un sūcās ap pāļiem, un zvejas laivas šūpojās pie tauvām, un garā mola galā dega vientuļa spuldze. Sēdēju un skatījos uz gaismu un tumšo jūru aiz tās. Ir cilvēki, kurus briesmas mudina uz rīcību. Es tāds nebiju. Es pratu visu laikus paredzēt. Ja draudi ir pārāk tuvu, es apstulbstu un sēžu uz smilšu maisa, apcerēdams, vai cilvēks var aizpeldēt līdz Orgoreinas krastiem. Ledus Čarisūnes līcī bija izgājis pirms kādiem pāris mēnešiem, varbūt kādu brīdi ūdenī varēs izdzīvot. Līdz orgotiešu krastam ir savi divsimt kilometri. Es neprotu peldēt. Kad pagriezos, lai paskatītos, kas notiek Kusebenas ielās, pieķēru sevi vēlamies, kaut Eši man būtu sekojis. Aiz kauna atguvu spēju domāt un rīkoties.
Varēju izvēlēties starp kukuli un vardarbību, ja gribēju kaut ko dabūt no zvejnieka, kurš dokā laboja laivu. Bet salūzis motors man nederēja. Tātad atliek zādzība. Bet zvejas laivu motori ir noslēgti. Uzlauzt atslēgu, iedarbināt motoru, izvadīt laivu no dokiem zem piestātnes gaismām un doties tālāk līdz Orgoreinas ūdeņiem ari šķita samērā muļķīgi un neiespējami. Man nekad mūžā nebija piederējusi motorlaiva, tikai bērnībā Kermlandes Leduspēdu ezerā biju mazliet paairējis prieka pēc. Tomēr, ieraudzījis mola galā piesietu airu laivu, es to nekavējoties nozagu. Es skrēju pa molu spuldžu gaismā, ielēcu laivā, atsēju lini, ieliku airus dullos un steigšus airēju ārā no ostas, mola gaismām atmirdzot melnajos viļņos. Kad biju ticis labi tālu, pārstāju airēt, lai sakārtotu vienu dulli, jo tas labi negriezās. Man kaut gan cerēju, ka mani no rīta savāks orgotiešu patruļa vai zvejnieki bija vēl diezgan tālu, ko airēt. Tikko noliecos pie skavas, sajutu nespēku visā ķermenī. Šķita, ka tūlīt noģībšu, un es savilkos kamolā un tilaudām. Mani bija pārņēmis gļēvulības nelabums. Nebiju domājis, ka gļēvulība aizņem tik daudz vietas man vēderā. Pacēlu skatu un ieraudzīju mola galā divus stāvus kā melnus zarus lēkājam blāvajā elektrības gaismā, un tad man ienāca prātā, ka mans nespēks ir nevis baiļu rezultāts, bet skaņas šautenes trāpījums no liela attāluma.
Redzēju, ka vienam rokās ir medību bise, un nu jau bija pāri pusnaktij. Domāju, ka viņš būtu gan šāvis un mani nogalinājis, bet medību bise ir ļoti skaļa, un to tad vajadzētu izskaidrot. Tāpēc viņi bija izmantojuši skaņas šauteni. Ja to noregulē uz maksimālo apdullināšanas režīmu, lauks iedarbojas tikai apmēram trīsdesmit metru rādiusā. Nezināju, cik tālu darbojas nāvējošie iestatījumi, bet es nebiju ticis necik tālu, jo no saņemtā trieciena ķermenis rāvās kamolā kā zīdainim ar gāzēm vēderā. Bija grūti elpot, jo novājinātais lauks bija trāpījis man tieši krūškurvī. Taču nevarēju atļauties vēl ilgāk sakumpis elsot, jo viņi noteikti tūlīt darbinās motorlaivu, lai atbrauktu mani piebeigt.
Tumsa bija man aiz muguras, visapkārt laivai un šajā tumsā man jādodas iekšā. Nespēcīgām rokām vilku airus, nemitīgi skatīdamies, vai es tiešām esmu satvēris rokturus, jo nejutu plaukstas. Tad sākās lielāki viļņi, un tad es jau biju tumšajā, atklātajā Līcī. Tur man bija jāapstājas. Ar katru airu vēzienu rokas kļuva arvien nejūtīgākas. Sirds pukstēja ar pārsitieniem, un plaušas bija aizmirsušas, ka jāpiegādā gaiss. Mēģināju airēt tālāk, bet nevarēju saprast, vai rokas vispār kustas. Tad mēģināju ievilkt airus laivā, bet arī tas man neizdevās. Kad mani kā tādu sniegpārsliņu sodrējos no tumsas izcēla patruļas laivas prožektors, es pat nespēju aizvērt apžilbušās acis.
Viņi atpestīja manas rokas no airiem, izvilka mani no laivas un izlika kā uzšķērstu samu uz patruļkuģa klāja. Jutu, ka viņi uz mani skatās no augšas, bet nespēju pat saprast runāto, ja neskaita vienu balsi, kas izklausījās pēc kapteiņa; tā sacīja: "Vēl nav Sestā stunda," tad vēlāk, atbildēdama kādam citam: "Kāda man gar to daļa? Viņu izraidīja karalis, un es klausu karaļa pavēlēm, nevis kaut kādiem pakalpiņiem."
Tā pretēji radio pavēlēm no Tibes ļaudīm, kas sēdēja krastā, un neklausīdams pirmā palīga iebildumus, kurš baidījās no atmaksas, šis Kusebenes patruļas virsnieks pārcēla mani pāri Čarisūnes līcim un sveiku izlaida krastā Šeltas ostā Orgoreinā. Vai viņš to darīja šifgretora dēļ vai lai iespītētu Tibes ļaudīm, kas grasījās nogalināt neapbruņotu cilvēku, vai aiz labsirdības, es nezinu. Nusuh. "Apbrīnojamais ir neizskaidrojams."
Piecēlos kājās, kad rīta miglā parādījās Orgotas pelēkais krasts, piespiedu kājas kustēties, lai nokāptu no kuģa. Gabalu pagāju pa Šeltas krastmalas ielām un nokritu bezsamaņā. Atjēdzos Čarisūnes Ceturtajā Krasta Rajona slimnīcā, kas atradās Divdesmit Ceturtajā komensālijā, Senetnī. Biju par to pārliecināts, jo vārdi orgotiešu rakstībā bija iegravēti plāksnītē gultas galvgalī, uz lampas pēdas, uz metāla kausa uz galdiņa pie gultas, uz paša galdiņa, izšūti uz māsiņu hīeb, segu pārvalkiem un man mugurā esošā krekla. Pie manis pienāca ārsts un jautāja: "Kāpēc jūs pretojāties dothe stāvoklim?"
"Es nebiju dothe," atbildēju. "Man trāpīja skaņas lauks."
"Jūsu simptomi atbilst cilvēkam, kurš ir pretojies pāriešanai dothe atslābuma fāzē." Viņš bija valdonīgs vecs ārsts un lika man atzīt, ka es esmu vismaz izmantojis dothe spēku, lai pretotos paralīzei, kamēr airēju, pats nezinādams, ko daru. Tad šorīt no rīta, kad jau bija iestājusies thangen fāze, kurā jāpaliek mierā, es biju cēlies un gājis un tā gandrīz sev padarījis galu. Izteicis man visu, kas uz sirds, viņš paziņoja, ka es varot doties prom pēc pāris dienām, un pārgāja pie nākamā pacienta. Aiz viņa parādījās inspektors. Aiz katra vīra Orgoreinā vienmēr nāk inspektors.
"Vārds?"
Es viņam nejautāju, kā viņu sauc. Man jāiemācās dzīvot bez ēnām, kā viņi te, Orgoreinā, ir pieraduši. Es nedrīkstēju apvainoties vai kādu bez iemesla aizvainot. Bet es nenosaucu savu pilno vārdu, tas nevienam Orgoreinā nav jāzina.
"Terem Harth? Tas nav orgotiešu vārds. No kuras komensālijas?"
"No Kārhaidas."
"Tādas komensālijas Orgoreinā nav. Kur ir jūsu dokumenti par iebraukšanu un personas apliecība?"
Jā, kur bija mani dokumenti?
Es diezgan ilgi biju vārtījies pa Šeltas ielām, līdz kāds bija mani nogādājis slimnīcā, kur es biju ieradies bez dokumentiem, bagāžas, mēteļa, kurpēm un naudas. Izdzirdis viņa jautājumu, es pārstāju dusmoties un sāku smieties. Mani smiekli aizvainoja inspektoru: "Vai jūs apzināties, ka esat nelegāls un nereģistrēts iebraucējs? Kā jūs taisāties atgriezties Kārhaidā?"
"Zārkā."
"Pārtrauciet sniegt nepiemērotas atbildes uz oficiāliem jautājumiem. Ja jums nav nodoma atgriezties izcelsmes zemē, jūs tiksiet nosūtīts uz brīvprātīgo fermu, kur nonāk kriminālie elementi, sveštautieši un nereģistrēti iebraucēji. Orgoreinā nav citas vietas likumpārkāpējiem un kūdītājiem. Labāk izsakiet savu vēlēšanos atgriezties Kārhaidā trīs dienu laikā, citādi es…"
"Esmu izraidīts no Kārhaidas."