Ārsts, kurš stāvēja pie kaimiņu gultas, pagriezās, izdzirdējis manu vārdu, pasauca inspektoru malā un kaut ko viņam klusi pastāstīja. Inspektora seja saskāba kā slikts alus, un, atgriezies pie manis, viņš pēc ilgas cīņas ar sevi norūca: "Tad, ja es pareizi saprotu, jūs vēlēsieties iesniegt lūgumu par pastāvīgas uzturēšanās atļaujas saņemšanu Orgoreinas Lielkomensālijā, vienlaikus ari uzņemoties saistības nekavējoties stāties darbā kā komensālijas vai attiecīgās pilsētas uzticams pilsonis?"
Es teicu: "Jā." Līdz ar vārdu "pastāvīgs" joki bija beigušies. Tas nu gan bija viens briesmīgs vārds.
Pēc piecām dienām man tika piešķirta pastāvīga uzturēšanās atļauja ar norādījumu nekavējoties reģistrēties Mišnori pilsētā (ko es biju lūdzis). Man izsniedza pagaidu dokumentus ceļam līdz minētajai pilsētai. Es pa šīm dienām būtu nobeidzies badā, ja vecais ārsts nebūtu paturējis mani slimnīcā. Viņam patika, ka viņa pārraudzībā ir Kārhaidas premjers, un premjers par to bija ļoti pateicīgs.
Visu ceļu līdz Mišnori es strādāju par riteņbaržas krāvēju svaigu zivju karavānā no Šeltas. Ceļojums bija straujš un smirdīgs, tas beidzās Mišnori Dienvidu tirgū, kur es drīz atradu darbu ledus mājās. Vasarās tādās vietās vienmēr trūkst darba roku, jo ir jāizkrauj un jāiekrauj, un jāuzglabā, un jāpārvadā produkti, kas ātri bojājas. Pārsvarā biju atbildīgs par zivīm un atradu mitekli kādā salā netālu no Tirgus, kur jau dzīvoja mani darba biedri. Vietu saukāja par Zivju salu, un tā smirdēja pēc mums. Bet man patika darbs, jo lielāko dienas daļu varēju pavadīt aukstajās noliktavās. Vasarās Mišnori ir kā tvaika pirts. Vēja tikpat kā nav. Upe vārās. Cilvēki svīst. Desmit dienas ockre mēnesī temperatūra nenokritās zem divdesmit grādiem; reiz pat tā pacēlās līdz 31 grādam. Izdzīts no sava aukstā zivainā patvēruma šajā speltē, es parasti aizgāju līdz trīs kilometrus attālajai Kundereras krastmalai, kur ir daudz koku un iespējams vērot lielo upi, lai gan tai nav pieejas. Tur es klaiņoju līdz vēlam vakaram un atgriezos Zivju salā jau vēlu lipīgajā nakts karstumā. Šajā Mišnori daļā cilvēki mēdza izsist ielu spuldzes, lai darītu savus darbus tumsā. Bet tumsu mūžīgi pāršķēla inspekcijas mašīnu prožektoru stari, atņemdami nabagiem pēdējo patvērumu nakti.
Jaunais Sveštautiešu Reģistrācijas likums, kas stājās spēkā kus mēnesī, bija nākamais gājiens cīņā starp Orgoreinu un Kārhaidu. Mana reģistrācija tika atzīta par nederīgu, es zaudēju darbu un pusmēnesi pavadīju rindās dažādu inspektoru uzgaidāmajās telpās. Mani darba biedri man aizdeva naudu un zaga zivis, lai man būtu, ko ēst, tāpēc es tiku pārreģistrēts, pirms nomiru badā. Bet biju saņēmis mācību. Man patika mani uzticīgie, skarbie kolēģi, bet viņi dzīvoja strupceļā, no kura nebija izejas, un man bija darāms darbs starp ļaudīm, kas man patīk daudz mazāk. Saņēmos un piezvanīju tiem, kuriem biju izvairījies zvanīt trīs mēnešus.
Nākamajā dienā kopā ar citiem mazgāju kreklu Zivju salas pagalma mazgātavā. Mēs visi bijām kaili vai puskaili. Tad cauri tvaikiem, zivju un netīrumu smirdoņai un ūdens šļakstiem izdzirdēju, ka mani kāds sauc pilnā vārdā; cauri mazgātavai nāca komensālis Jegei viņš izskatījās tieši tāds pats kā pieņemšanā pie Arhipelāga vēstnieka Erenrangas Pils Ceremoniju zālē pirms septiņiem mēnešiem. "Lūdzu, iesim prom no šejienes, Estraven," viņš sacīja skaļajā, augstajā deguna balsī, kādās runā Mišnori bagātnieki. "Ak, atstājiet tak to kreklu."
"Tas ir mans vienīgais."
"Nu tad izzvejojiet to no tās zupas, un iesim. Te ir tik karsts."
Pārējie viņu vēroja ar īgnu ziņkārību, pazīdami bagātnieku, bet nezinādami, ka tas ir komensālis. Man nepatika, ka viņš atnāca pats. Būtu labāk kādu atsūtījis man pakaļ. Rets orgotietis ir taktisks. Gribēju viņu iespējami ātri dabūt prom. Slapjais krekls man nederēja, tāpēc palūdzu pagalmā klīstošajam jaunietim, kam nebija mitekļa, to pavalkāt, kamēr es atgriežos. Parādi un īre bija samaksāti, dokumenti hīeb kabatā. Bez krekla es pametu salu pie Tirgus un kopā ar Jegei atgriezos vareno mājokļos.
Kļūdams par viņa "sekretāru", es tiku vēlreiz reģistrēts Orgoreinas ruļļos, bet šoreiz ne kā pilsonis, bet kā pakļautais. Šajā valstī ar vārdiem nepietiek, katram ir vajadzīgs nosaukums viņiem vispirms jāzina, kas tu esi, lai tevi vispār pamanītu. Šoreiz nosaukums bija ļoti piemērots es tiešām biju pilnībā viņam pakļauts un drīz sāku klusībā nolādēt iemeslu, kura dēļ man nācās ēst cita piešķirtu maizi. Jo visu mēnesi nebiju saņēmis ne mazāko norādi, ka būtu ticis savam mērķim tuvāk nekā tad, kad vēl dzīvoju Zivju salā.
Vasaras pēdējās dienas lietainajā pēcpusdienā Jegei mani iesauca savā kabinetā, kur viņš jau sarunājās ar Sekevī rajona komensāli Obsli. Erenrangā man viņš bija pazīstams kā orgotiešu Jūras Tirdzniecības pārvaldes vadītājs. Viņš bija maza auguma un sakumpis, mazām, trīsstūrainām ačelēm treknā, plakanā sejā pilnīgs pretstats Jegei, kurš bija ārkārtīgi kalsns un elegants. Lai gan abi bija izteikti nesaderīgs pāris, viņi bija kas vairāk viņi bija divi no Trīsdesmit Trim, kas valdīja Orgoreinā, un vēl viņi bija kas vairāk.
Kad bijām apmainījušies laipnībām un tukšojuši pa uzpirkstenim Sitas dzīvības ūdens, Obsli nopūtās un sacīja: "Estraven, un tagad pastāstiet, kāpēc jūs Sasinotas ielejā rīkojāties tā, kā rīkojāties, jo, ja pasaulē ir cilvēks, par kuru es domāju, ka viņš nespēj kļūdīties laika izvēlē vai šifgretoru novērtēšanā, tad jūs būtu tāds cilvēks."
"Bailes bija stiprākas par uzmanību, komensāli."
"Bailes no kāda velna? No kā jūs baidāties, Estraven?"
"No tā, kas tagad notiek. No tā, ka turpināsies cīņa par prestižu Sinotas ielejā, no Kārhaidas pazemojuma, un no dusmām, ko pazemojums rada. No tā, kam Kārhaidas valdība šīs dusmas izmantos."
"Izmantos? Kādam nolūkam?"
Obsli neprot uzvesties. Iejaucās elegantais un asprātīgais Jegei: "Komensāli, lords Estravens ir mans viesis, un es neļaušu viņu pratināt…"
"Lords Estravens atbildēs uz jautājumiem tad un tā, kā viņam tas ir pieņemami; tā viņš ir darījis vienmēr," ar smīnu uz lūpām sacīja Obsli un izskatījās pēc tauku čupā paslēptas adatas. "Viņš zina, ka ir starp draugiem."
"Es priecājos par katru atrastu draugu, komensāli, bet es vairs neceru tos paturēt."
"To var saprast. Tomēr mēs varam vilkt vienas ragavas, nebūdami kemmeringi, kā mēs Eskevē sakām, vai ne? Sasodīts, es zinu, kāpēc jūs izsūtīja, mīļo cilvēk, jums Kārhaida patika labāk nekā tās karalis."
"Drīzāk par to, ka man karalis patika labāk nekā viņa radi."
"Vai par to, ka jums Kārhaida patika labāk nekā Orgoreinā," sacīja Jegei. "Vai es kļūdos, lord Estraven?"
"Nē, komensāli."
"Tātad jūs uzskatāt," sacīja Obsli, "ka Tibe vēlas pārvaldīt Kārhaidu tāpat, kā mēs pārvaldām Orgoreinu, efektīvi?"
"Jā. Es domāju, ka Tibe, izmantodams strīdu par Sinotas ieleju kā draudus, tos laiku pa laikam atjaunodams, gada laikā var panākt Kārhaidā lielākas pārmaiņas, nekā notikušas visā pēdējā gadu tūkstotī. Viņam ir paraugs sarjī. Un viņš zina, kā spēlēt uz Argavena bailēm. Tā ir vieglāk, nekā mēģināt atmodināt viņa drosmi, kā mēģināju darīt es. Ja Tibe tiks ar to galā, jums, kungi, būs cienīgs pretinieks."
Obsli pamāja. "Izlaižam šifgretoru," sacīja Jegei. "Ko jūs ar to gribat teikt, Estraven?"
"Kungi: vai Lielajā kontinentā var būt divas Orgoreinas?"
"Jā, jā, jā, man arī tas ienāca prātā," sacīja Obsli. "Tā pati doma, jūs man to iedvesāt tik sen, un es nekādi nespēju no tās tikt prom. Mūsu ēna aug pārāk gara. Tā drīz apsegs arī Kārhaidu. Divi klani var naidoties, jā. Viena pilsēta var iebrukt otras zemēs, jā. Var gadīties kāds strīds uz robežas, var sadedzināt pāris šķūņu un nogalināt pārīti zemnieku tā notiek. Bet divu nāciju naidošanās? Iebrukums, kurā piedalās piecdesmit miljoni dvēseļu? Pie saldā Meši piena, šīs domas ir padarījušas manas naktis par elli un likušas man pamosties vienos sviedros. Mēs neesam drošībā, mēs neesam drošībā. Jūs arī to zināt, Jegei; jūs ari esat par to raizējies neskaitāmas reizes."