Apollons ir gaismas, loģiskā prāta, proporcijas, harmonijas skaitļu dievs Apollons dara aklus tos, kuri savā pielūgsmē pienāk viņam par tuvu. Neskatieties visu laiku saulē! Laiku pa laikam piekāpiet pie Dionīsa un izdzeriet ar viņu pa aliņam kroga pustumsā.
Es runāju par dieviem, bet esmu ateiste. Bet es esmu ari māksliniece un tāpēc mele. Neticiet nekam, ko es saku. Es stāstu patiesību.
Vienīgā patiesība, ko es varu saprast vai izteikt, pēc loģiskās definīcijas ir meli. Psiholoģiski to var definēt kā simbolu. Estētiski kā metaforu.
Protams, ir jauki tikt ielūgtai uz futuroloģijas kongresiem, kur sistēmzinātne demonstrē milzīgus apokaliptiskus grafikus un man uzdod jautājumus par to, kā Amerika izskatīsies 2001. gadā un tā tālāk, bet tā ir briesmīga kļūda. Es rakstu zinātnisko fantastiku, un zinātniskā fantastika nestāsta par nākotni. Es par nākotni nezinu vairāk kā jūs, iespējams, pat mazāk.
Šī grāmata nestāsta par nākotni. Jā, tās sākumā ir rakstīts, ka darbība notiek "no 1490. līdz 1497. Ekumēnes gadam", bet jūs taču tam neticat, vai ne?
Jā, manā stāstā cilvēki ir androgīni, bet tas nenozīmē, ka es paredzētu pēc pāris tūkstošiem gadu visi cilvēki būs tādi vai arī ka man tā šķiet laba doma. Es vienkārši novēroju savā dīvainajā un viltīgajā, teorētiskam eksperimentam raksturīgajā zinātniskās fantastikas veidā, ka, paskatoties uz mums šad tad dīvainos diennakts laikos un zināmos laikapstākļos -, mēs tādi jau esam. Es nepareģoju, un es nepavēlu. Es aprakstu. Es aprakstu zināmus psiholoģiskās īstenības aspektus romānam raksturīgā veidā izdomājot sistemātiskus, apstākļiem atbilstošus melus.
Lasot romānu, jebkuru romānu, mums labi jāzina, ka viss tajā rakstītais nepastāv, un tad lasot jātic katram vārdam. Un tad, romānu pabeiguši, mēs, iespējams, konstatēsim, ka "bija labs" ka esam mazliet citādi, nekā bijām pirms lasīšanas, ka esam izmainīti, tāpat mūs izmaina tikšanās ar svešu cilvēku, pāriešana pāri ielai, ko nekad agrāk neesam šķērsojuši. Bet ir ļoti grūti pateikt, ko konkrēti esam uzzinājuši, kā tieši mēs esam izmainīti.
Mākslinieks piedāvā pasaulei to, ko nevar izteikt vārdos.
Mākslinieks, kurš rada literatūru, šim nolūkam izmanto vārdus. Rakstnieks vārdos pasaka vārdiem nepasakāmo.
Vārdus, paradoksāli, tā var izmantot, jo līdzās semiotiskam lietojumam tos var izmantot arī simboliski vai metaforiski. (Tiem ir ari skaņa šo faktu vienas nozīmes aizstāvji neņem vērā. Teikums un rindkopa skan kā akords vai harmoniska kadence mūzikā: pat ja lasām klusu, to nozīmi vieglāk uztver uzmanīgā auss nekā uzmanīgais intelekts.)
Visa literatūra ir metafora. Zinātniskā fantastika ir metafora, kuru no senākām literārām formām atšķir jaunu vārdu lietojums. Jaunās metaforas tiek ņemtas no mūsdienu dzīves zinātnes, tehnoloģijām, relatīvistiskā un vēsturiskā pasaules uzskata. Ceļojumi kosmosā ir viena no šīm metaforām, arī alternatīvā sabiedrība, citādā bioloģija, nākotne. Nākotne literatūrā ir metafora.
Ko apzīmē šī metafora?
Ja es to varētu pateikt bez metaforām, es nebūtu rakstījusi visus šos vārdus šo romānu. Un Dženli Ai nekad nebūtu apsēdies pie mana galda un izlietojis visu manu tinti un rakstāmmašīnas lenti, lai informētu mani un jūs, turklāt diezgan pompozi, ka patiesība atklājas caur iztēli.
1. Parāde Erenrangā
No Heinas Arhīviem. Ansibla dokumenta 01-01101-934-2-Getena
transkripcija: Stabilim uz Ollulas: Ziņojums no Dženli Ai, Pirmā mobiļa uz Getenas/Ziemas, 93.
Heinas cikls, 1490-1497. Ekumēnes gads.
Es rakstīšu savus ziņojumus tā, it kā stāstītu stāstu, jo dzimtenē man mācīja, ka Patiesība atklājas caur iztēli. Visnepārprotamāko faktu var notušēt vai izcelt, par to stāstot: tas ir līdzīgi kā ar unikālo organisko dārgakmeni no mūsu jūrām tas kļūst spožāks, kad to nēsā viena sieviete, bet citas rokās izbāl un sadrūp putekļos. Fakti nav izturīgāki, sakarīgāki, pilnīgāki un īstenāki par pērlēm. Bet abi ir jutīgi.
Stāsts nav tikai manējais; es to arī nestāstu viens. Patiesībā es pat nezinu, kam tas pieder, jūs par to varēsiet labāk spriest. Bet stāstījums ir vienots, un, ja brīžiem fakti šķiet maināmies līdz ar stāstītāju, tad izvēlieties faktu, kas jums patīk labāk; tomēr nekas nav viltots, un viss ir viens stāsts.
Viss sākas 1491. gada 44. diennaktī, kas uz planētas Ziema Kārhaidas zemē bija odharhahad tuwa vai Pirmā gada trešā pavasara mēneša divdesmit otrā diena. Šeit vienmēr ir Pirmais gads. Jaungada dienā mainās tikai katra pagājušā un nākamā gada datums, visi skaita uz priekšu un atpakaļ no vienojošā Tagad. Tā nu Erenrangā, Kārhaidas galvaspilsētā, bija Pirmā gada pavasaris, un mana dzīvība bija apdraudēta, un es to nezināju.
Es biju parādē. Es gāju tieši aiz bazūnēm gosivoriem un tieši pirms karaļa. Lija.
Lietusmākoņi pāri tumšiem torņiem, lietus krīt ielu aizās pār tumšu, vētru aprautu akmens pilsētu, caur kuru lēnītēm vijas zelta stīga. Pirmie nāk Erenrangas pilsētas tirgotāji, magnāti un meistari, rinda pēc rindas, grezni ģērbušies, kustēdamies pa lietu tikpat viegli kā zivis pa ūdeni. Viņu sejas ir inteliģentas un mierīgas. Viņi neiet soli solī. Šī ir parāde bez kareivjiem, te nav pat kareivju imitētāju.
Tālāk nāk zemes kungi un mēri, un pārstāvji, viens vai pieci, vai četrdesmit pieci, vai četri simti no katras Kārhaidas pavalsts vai zemes tiesas. Gājiens ir bezgalīgs, tas virzās uz priekšu mūzikas pavadījumā skan metāla ragi un dobi kaula un koka instrumenti, un sausā, dzidrā elektrisko flautu melodija. Lielo pavalstu standarti sapinas lietus apšļakstītā krāsu mudžeklī ar dzeltenajām dekorāciju lentēm, kas izkārtas pie sienām, un dažādo grupu mūzika saduras un savijas daudzējādos ritmos, kas atbalsojas akmens ielas aizā.
Tad žonglieru pulks ar nospodrinātām zelta lodēm, kuras tie sviež augšup, cauri zibošām gaismām un noķer, un atkal sviež, zīmēdami spožas žongliermākslas strūklakas. Tad pēkšņi, it kā patiesi aizdegušās, zelta lodes iemirdzas kā stikls starp mākoņiem izlaužas saule.
Tad četrdesmit cilvēki dzeltenos tērpos, kas pūš gosivorus. Gosivors ir bazūne, ko spēlē tikai karaļa klātbūtnē; tas izskan briesmīgā un izmisīgā rēcienā. Kad vienlaikus skan četrdesmit tādi instrumenti, nodreb cilvēka prāts, nodreb Erenrangas torņi un pēdējās lietus lāses drebēdamas nokrīt no vēja dzenātajiem mākoņiem. Ja tāda ir Karaliskā mūzika, nav brīnums, ka visi Kārhaidas karali ir ārprātīgi.
Tad karaļa svīta: apsardze un funkcionāri, un pilsētas amatpersonas, un galminieki, vietnieki, senatori, kancleri, vēstnieki, valstsvīri neviens no tiem neievēro savu vietu un nesoļo ritmā, bet visi iet ar lielu pašcieņu. Un viņu vidū karalis Argavens XV baltā tunikā, kreklā un biksēs, ar safrāna krāsas ādas kāju sargiem un smailu, dzeltenu cepuri. Viņa vienīgais rotājums un amata zīme ir zelta gredzens pirkstā. Aiz šīs grupas astoņi spēcīgi puiši nes karalisko palankīnu, ko klāj neapstrādāti dzelteni safīri; tajā jau gadsimtiem ilgi nav nests neviens karalis, palankīns ir ceremoniāla Senseno Laiku relikvija. Līdzās palankīnam iet astoņi sargi, bruņoti ar "medību bisēm". Ari tās ir paliekas no attālas, barbariskas pagātnes, tomēr tās ir pielādētas ar mīkstas dzelzs skrotīm. Nāve soļo tieši aiz karaļa. Aiz nāves nāk amatnieku skolu, koledžu, tirgoņu un karaļnama audzēkņi garas jauniešu un bērnu rindas, tie ģērbušies baltā un sarkanā, un zeltā, un zaļā; un tad klusi, lēni, tumši auto noslēdz parādi.