Pāris kvartālu aiz Brūžu ielas es pagriezos uz māju pusi, un pēkšņi, pūlim izklīstot, man blakus parādījās Tibe.
"Pasākums bez trūkumiem," sacīja karaļa radinieks, man uzsmaidīdams. Gari, tīri, dzelteni zobi parādījās un pazuda dzeltenā sejā, kas visa bija pārklāta lai gan viņš nebija vecs ar smalkām, sīkām grumbiņām.
"Laba iesvētīšana jaunajai ostai," es teicu.
"Tik tiešām." Vēl vairāk zobu.
"Noslēgakmens ceremonija ir ļoti iespaidīga…"
"Tik tiešām. Ceremonijas saknes meklējamas dziļā pagātnē. Bet Estravens to noteikti jums jau paskaidroja."
"Lords Estravens bija ļoti laipns." Es mēģināju runāt vienkāršiem teikumiem, bet viss, ko teicu Tibem, pēkšņi ieguva dubultu nozīmi.
"Ak, tā noteikti ir," sacīja Tibe. "Tik tiešām, lords Estravens ir plaši pazīstams ar laipnību pret svešiniekiem." Viņš atkal pasmaidīja, un izskatījās, ka katram zobam ir nozīme: dubulta, daudzkārša, trīsdesmit divas dažādas nozīmes.
"Nav daudz ārzemnieku, kas būtu tik sveši kā es, lord Tibe. Es augstu vērtēju laipnību."
"Tik tiešām, tik tiešām! Un pateicība ir cildena, reta izjūta, ko augstu slavē dzejnieki. Tā ir īpaši reta šeit Erenrangā, droši vien tāpēc, ka no tās nav nekāda labuma. Mēs dzīvojam grūtos laikos, nepateicīgos laikos. Nekas vairs nav tā kā mūsu vecvecāku laikos, vai ne?"
"Es par to nevaru spriest, bet esmu šo pašu sūdzību dzirdējis citās pasaulēs."
Tibe kādu brīdi nekustīgi skatījās uz mani, it kā mēģinādams noteikt, vai neesmu sajucis prātā. Tad viņš atklāja dzeltenos zobus.
"Ak jā! Tik tiešām! Es visu laiku aizmirstu, ka jūs nākat no citas planētas. Bet jums to aizmirst nav iespējams, vai ne? Lai gan dzīve šeit, Erenrangā, jums būtu daudz mierīgāka un drošāka, ja jūs to varētu aizmirst, vai ne? Jā, tiešām! Lūk, mans auto, es liku, lai mani sagaida tālāk no pūļa. Gribētu piedāvāt aizvest jūs līdz jūsu salai, bet jāatsakās no šī goda, jo man ļoti drīz jābūt Karaļa namā un nabaga radinieki nedrīkst kavēties, kā saka, vai ne? Tik tiešām!" sacīja karaļa radinieks, iekāpdams melnajā elektriskajā auto, pāri plecam rādīdams man zobus; viņa acis bija krunciņu tīmekļa aizplīvurotas.
Es gāju tālāk mājup uz savu salu [1] . Tagad, kad ziemas sniegi bija nokusuši, kļuva redzams dārzs nama priekšā. Ziemas durvis, kas atradās metrus trīs no zemes, bija slēgtas uz pāris mēnešiem, līdz atgriezīsies rudens un dziļie sniegi. Aiz mājas stūra dārza dubļos un ledos, un dzīvajā, mīkstajā, leknajā pavasara zālē stāvēja jauns pāris. Viņi bija sadevušies rokās. Viņi bija kemmera pirmajā fāzē. Lielās, mīkstās sniegpārslas dejoja viņiem apkārt, bet viņi stāvēja basām kājām ledainos dubļos, rokās saķērušies, un nespēja novērst acis viens no otra. Pavasaris uz Ziemas.
Savā salā paēdu pusdienas, un, kad Remnī torņa gongi sita Ceturto stundu, es jau biju pie Pils.
Kārhaidieša dienā ir četras kārtīgas maltītes: brokastis, otrās brokastis, pusdienas, vakariņas; starp tām notiek nemitīga iekošana, uzkošana un ieēšana. Uz Ziemas nav lielu gaļas dzīvnieku un nekādu zīdītāju izcelsmes produktu (piena, sviesta vai siera). Vienīgie olbaltumvielām un ogļhidrātiem bagātie produkti ir dažādas olas, zivis, rieksti un Heinas graudi. Uzturs ir bargam klimatam nabadzīgs, un organismam bieži jāuzņem degviela. Es biju pieradis ēst, kā šķita, ik pēc dažām minūtēm. Togad vēlāk gan es atklāju, ka getenieši līdz pilnībai ir attīstījuši ne tikai nemitīgas ēšanas, bet arī bezgalīgas badošanās paņēmienus.
Joprojām sniga; bija sācies maigs pavasara putenis, daudz patīkamāks par nesenajām Atkušņa laika lietavām. Klusajā, sniegotajā tumsā es aizgāju līdz Pilij un izgāju tai cauri, apmaldīdamies tikai vienreiz. Erenrangas Pils ir pilsēta pilsētā. Mūris ieskauj veselu labirintu pilis, torņus, dārzus, laukumus, segtas ejas, apjumtus tiltus, neapjumtas tuneļu pārejas, nelielus mežus un nocietinājumus -, tā ir milzīga konstrukcija, ko daudzu gadsimtu gaitā radījuši vajāšanas mānijas apsēsti cilvēki. Visam pāri paceļas drūmās, sarkanās, izrotātās Karaliskā nama sienas. Šajā celtnē, kas nekad nepaliek tukša, dzīvo tikai un vienīgi karalis. Visi pārējie kalpotāji, palīgi, lordi, ministri, parlamenta locekļi, sargi guļ citās pilīs vai fortos, vai kazarmās, vai mājās kaut kur citur mūra iekšienē. Estravena nams, karaļa labvēlības zīme, bija Sarkanā Stūra ēka, celta pirms 440 gadiem Hermesam, Emrana III mīļotajam kemmeringam, par kura skaistumu joprojām klīst leģendas. Viņu nolaupīja, sakropļoja un padarīja vājprātīgu Iekšzemes frakcijas algotņi. Emrans III nomira pēc četrdesmit gadiem, ne mirkli nepārtraucis atriebties savai nelaimīgajai zemei. Viņu iesauca par Emranu Neveiksmīgo. Traģēdija ir tik sena, ka šausmas ir izbalējušas, un tikai viegla neuzticības un grūtsirdības ēna klājas pār mājas akmeņiem un iekšieni. Dārzs bija mazs un iežogots ar mūri, serem koki liecās pāri dīķa akmeņiem. Neskaidros gaismas atspulgos no mājas logiem varēja redzēt, kā tumšajā ūdenī lēni krīt sniegpārslas un diegiem līdzīgās baltās koku sporas. Estravens mani jau gaidīja, stāvēdams sniegā kailu galvu un bez mēteļa, vērodams, kā naktī slepus krīt sniegs un sēklas. Viņš mani klusi sveicināja un aicināja iekšā. Citu viesu nebija.
Es par to izbrīnījos, bet mēs tūdaļ sēdāmies pie galda, un ēdot neviens nerunā par darīšanām. Tad mans izbrīns pārsviedās uz maltīti, kas bija lieliska: pavāram bija izdevies pārvērst līdz nepazīšanai pat pliekanos maizes ābolus, par ko es viņu no sirds uzslavēju. Pēc vakariņām mēs sēdējām pie kamīna un dzērām karstu alu. Pasaulē, kur starp galda piederumiem ietilpst neliels rīks, ar ko salauzt ledu dzeramajā kausā, cilvēks iemācās novērtēt karstu alu.
Estravens pie galda bija uzturējis mīlīgu sarunu. Tagad, sēdēdams man iepretim kamīna otrā pusē, viņš klusēja. Lai gan uz Ziemas es biju jau otro gadu, man joprojām nebija izdevies planētas cilvēkus uztvert kā iedzimtajam. Es mēģināju, bet visas manas pūles beidzās ar to, ka es vispirms uztvēru katru getenieti kā vīrieti, tad kā sievieti, es iedzinu viņus rāmjos, kas bija nebūtiski viņiem, toties ļoti būtiski man. Tā nu, sūkdams kūpošo, skābeno alu, es prātoju, ka Estravens pie galda bija uzvedies kā sieviete šarmants, taktisks un netverams, mānīgs un nepastāvīgs. Varbūt man viņā nepatika tieši šī maigā, elegantā sievišķība? Varbūt tāpēc es viņam nespēju uzticēties? Jo par viņu nebija iespējams domāt kā par sievieti: man blakus liesmu atspīdums no krēslas izrāva ietekmīgu, tumšu, ironisku personību. Un tomēr tikko es sāku viņu uztvert kā vīrieti, sajutu kaut ko viltotu un neīstu bet vai tas bija viņa vai manas attieksmes nopelns? Viņa balss bija maiga un diezgan skanīga, bet ne zema, tā nebija vīrieša balss, bet tā nebija arī sievietes balss tikai ko tā teica?
"Man ļoti žēl," viņš turpināja, "ka man ir nācies tik ilgi atlikt iespēju uzlūgt jūs pie sevis. No šī viedokļa man tiešām prieks, ka starp mums vairs nepastāv jautājums par atbalstu."
Kādu brīdi es par to lauzīju galvu. Līdz šim brīdim Estravens neapšaubāmi bija bijis mans labvēlis galmā. Vai viņš gribēja teikt, ka viņa organizētā rītdienas audience pie karaļa būs pacēlusi mūs abus vienādā līmenī? "Man šķiet, ka es jūs nesaprotu," es sacīju.
Viņš apklusa, ari acīmredzami samulsis. "Jūs taču saprotat," viņš teica, "esot šeit jūs saprotat, ka es vairs nerunāju ar karali jūsu labā?"