Viņš runāja tā, it kā kaunētos par mani, nevis sevi. Tātad tam, ka es biju pieņēmis viņa ielūgumu, bija kaut kāda slēpta nozīme, kuru biju palaidis garām. Bet mana kļūme bija formāla, viņējā saturiska. Vispirms man ienāca prātā, ka daru pareizi, neuzticēdamies Estravenam. Viņš nebija vienkārši nepastāvīgs, vienkārši varens viņš bija neuzticams. Visus šos mēnešus Erenrangā viņš bija mani uzklausījis, atbildējis uz jautājumiem, sūtījis ārstus un inženierus apliecināt, ka gan es pats, gan mans kuģis ir no citas planētas, iepazīstinājis mani ar nepieciešamajiem cilvēkiem un pamazām pacēlis no iztēles bagāta briesmoņa statusā pirmajā gadā pēc ierašanās līdz manam tagadējam noslēpumainā Sūtņa statusam. Man rit būs jātiekas ar karali. Tagad, aizvadījis mani līdz bīstamā troņa pakājei, viņš pēkšņi vienā mierā paziņoja, ka mani vairs neatbalstīs.
"Jūs esat pieradinājis mani jums uzticēties…"
"Tā bija kļūda."
"Un jūs gribat teikt, ka tagad, kad esat vienojies par audienci, jūs neiestāsieties par labu manai misijai karaļa priekšā, kā jūs to…" Man pietika prāta nepateikt "apsolījāt".
"Es nevaru."
Es biju ļoti dusmīgs, bet viņš nedz izrādīja dusmas, nedz atvainojās.
"Vai jūs paskaidrosiet, kāpēc?"
Pēc brīža viņš sacīja: "Jā," un tad atkal apklusa. Klusumā es sāku domāt par to, kādas tiesības man kā neveiklam un neaizsargātam citplanētietim ir pieprasīt paskaidrojumus no karalistes premjera jo īpaši tādēļ, ka es nesaprotu un, iespējams, nekad nesapratīšu šīs karalistes varas principus un pārvaldes metodes. Tas neapšaubāmi bija šifgretora prestiža, goda, statusa, lepnuma jautājums. Uz šī netulkojamā jēdziena balstījās visi sabiedrības procesi gan Kārhaidā, gan citur uz Getenas. Un es nekādi nespēju to izprast līdz galam.
"Vai jūs dzirdējāt, ko karalis man šodien ceremonijas laikā sacīja?"
"Nē."
Estravens pieliecās man tuvāk pāri kamīnam, izcēla no karstajiem pelniem alus krūzi un papildināja karsto dzērienu manā kausā. Viņš neko vairāk neteica, tāpēc es mēģināju paskaidrot: "Es nedzirdēju, ka karalis būtu jums ko teicis."
"Es ari ne," viņš teica.
Beidzot es sapratu, ka esmu palaidis garām vēl vienu zīmi. Pie sevis nolādēdams viņa sievišķīgo izvairību, es teicu: "Lord Estraven, vai jūs ar to mēģināt man pateikt, ka esat zaudējis karaļa labvēlību?"
Man šķiet, ka tad viņš apskaitās, bet neko neizrādīja. Viņš tikai teica: "Es neko nemēģinu jums pateikt, godājamais Ai."
"Sasodīts, un kāpēc ne?"
Viņš savādi paskatījās uz mani. "Teiksim tā. Galmā ir dažas personas, kuras jūsu vārdiem runājot nav zaudējušas karaļa labvēlību. Un viņas nekādā ziņā nevēlas jūsu klātbūtni vai jūsu misiju mūsu zemē."
Un tu tagad gribi viņiem piebiedroties, pārdot mani, lai glābtu savu ādu, es domāju, bet neredzēju jēgu neko sacīt. Estravens bija galminieks, politiķis, bet es muļķis, kas viņam uzticējies. Pat divdzimumu sabiedrībā politiķim ļoti bieži kaut kā pietrūkst līdz godavīram. Viņa ielūgums uz vakariņām parādīja, ka, viņaprāt, man būs tikpat viegli pieņemt viņa nodevību kā viņam mani nodot. Bija skaidrs, ka paša statuss ir svarīgāks par godīgumu. Tāpēc es ar pūlēm izgrūdu: "Man ļoti žēl, ka laipnība pret mani jums ir sagādājusi nepatikšanas." Karstas ogles. Es uz mirkli sajutos labāks par viņu, bet tas nebija ilgi, viņš bija pārāk neaprēķināms.
Viņš atgāzās krēslā. Sarkanīgās liesmas plaiksnījās pār viņa ceļiem un smalkajām, stiprajām, mazajām plaukstām, kas turēja sudraba kausu, bet seja palika ēnā. Viņa seju vienmēr apēnoja biezi mati, kuplās uzacis un skropstas, un sejas izteiksme svinīgi maiga. Vai iespējams lasīt kaķa sejā vai ūdra vai roņa vaibstos? Daži getenieši, es nodomāju, ir līdzīgi tādiem dzīvniekiem, viņiem ir tumšas, dziļas acis, kas nemaina izteiksmi, kad ar viņiem runā.
"Es pats sev sagādāju nepatikšanas," viņš atbildēja. "Tam, ko es izdarīju, nav nekāda sakara ar jums, godājamais Ai. Jūs zināt, ka Kārhaidai ir robežstrids ar Orgoreinu. Strīda objekts ir Ziemeļu Ūdenskritumu apgabals pie Sasinotas. Argavena vectēvs savulaik pievienoja Sinotas ieleju Kārhaidai, bet Komensālija nekad to nav atzinusi. Par daudz sniega no viena mākoņa, un tas kļūst arvien biezāks. Es palīdzēju vairākiem Kārhaidas fermeriem, kas dzīvo ielejā, pārbraukt uz austrumiem pāri vecajai robežai, domādams, ka strīds norims pats no sevis, ja ieleju atstās orgotiešiem, kas tur dzīvojuši gadu tūkstošiem. Pirms vairākiem gadiem es biju Ziemeļu Ūdenskritumu apgabala pārvaldnieks un iepazinos ar turienes fermeriem. Man nepatīk doma, ka viņus nogalinās partizānu uzbrukumos vai izsūtīs uz brīvprātīgajām fermām Orgoreinā. Kāpēc vienkārši neaizvākt strīda iemeslu? Bet tas nav patriotiski. Patiesībā tā ir gļēvulība un kaitē paša karaļa šifgretoram."
Viņa mēģinājumi ironizēt un stāsti par robežstrīdiem ar Orgoreinu mani neinteresēja. Es atgriezos pie mūsu sarunas tēmas. Arī neuzticoties varbūt vēl varēju viņu izmantot. "Atvainojos," es teicu, "bet man šķiet muļķīgi, ka jautājums par pāris zemniekiem varētu izjaukt manu izdevību tikties ar karali. Uz spēles ir likts daudz vairāk nekā pāris kilometru valsts robežas."
"Jā, daudz vairāk. Bet varbūt Ekumēne, kuras robežas plešas simtiem gaismas gadu garumā, mazliet pacietīsies."
"Ekumēnes stabiļi ir ļoti pacietīgi. Viņi gaidīs simt vai pat piecsimt gadu, kamēr Kārhaida un citas Getenas valstis pārdomās un izlems, vai pievienoties pārējai cilvēcei. Es te izteicu tikai personisku cerību. Un personisku vilšanos. Man jāatzīst, ka es cerēju ar jūsu palīdzību…"
"Es ari. Nūjā, Ledāji neradās vienā naktī…" Viņa lūpas izteica sakāmvārdu, bet prāts bija aizņemts ar kaut ko citu. Viņš izskatījās drūms. Es iedomājos, ka viņš mani pārvieto kā tādu bandinieku savā varas spēlē. "Jūs ieradāties mūsu zemē," viņš beidzot teica, "savādos laikos. Viss mainās. Mēs esam jaunu notikumu priekšvakarā. Nē, varbūt ne tā. Mēs esam pārāk tālu aizgājuši pa ierasto ceļu. Es cerēju, ka jūsu klātbūtne, jūsu misija mūs pasargātu no nomaldīšanās, dotu mums pilnīgi jaunu iespēju. Bet īstajā laikā īstajā vietā. Tas viss ir viena vienīga laimes spēle, godājamais Ai."
Nevarēdams paciest tādu aplinkus runāšanu, es teicu: "Jūs domājat, ka šis -nav īstais laiks. Vai jūs ieteiktu man atsaukt audienci?"
Kārhaidiešu valodā tas izklausījās vēl muļķīgāk, bet Estravens par to pat nepasmaidīja, nedz arī saviebās. "Baidos, ka tikai karalim ir tādas privilēģijas," viņš klusu teica.
"Sasodīts, jā. Es to tā nedomāju." Uz mirkli atbalstīju galvu rokās. Biju audzis brīvajā, atklātajā Zemes sabiedrībā un nekādi nespēju izprast paklausību un uzvedības normas, ko tik rūpīgi ievēro kārhaidieši. Es zināju, kas ir karalis, Zemes vēsturē tādu ir bijis tūkstošiem, bet man dzīvē nekad nebija nācies piedzīvot augstdzimtību man nebija takta izjūtas. Es pacēlu kausu un iesūcu mutē nežēlīgu un apsvilinošu malku. "Tad es teikšu karalim mazāk, nekā biju plānojis sacīt tobrīd, kad varēju ar jums rēķināties."
"Labi."
"Kāpēc?" es gribēju zināt.
"Redziet, godājamais Ai, jūs neesat vājprātīgs. Es neesmu vājprātīgs. Bet neviens no mums nav karalis… Redziet es paredzu, ka jūs mēģināsiet stāstīt Argavenam, ka jūsu misija uz šīs planētas ir izveidot savienību starp Getenu un Ekumēni. Šo informāciju viņš jau zina; jo, kā jūs saprotat, es to viņam esmu pastāstījis. Esmu virzījis jūsu lietu, mēģinājis viņu ieinteresēt jūsu jautājumā. Tas bija nepareizi, nepareizā laikā. Es aizmirsu (jo pats biju tā aizrāvies), ka viņš ir karalis un neskatās uz notiekošo racionāli, bet no karaļa viedokļa. Viss, ko es viņam stāstīju, karaļa acīs nozīmē tikai vienu viņa vara ir apdraudēta, viņa karaliste ir tikai puteklis Visuma priekšā, viņa karaļa stāja tikai joks starp cilvēkiem, kas valda pār simtiem pasauļu."