"Man gandrīz gribas bļaut viņai pretī," sacīju Estravenam domrunā. Un viņš man atbildēja ar viņam raksturīgo minstināšanos un oficiālo toni: "Nav jēgas. Viņa nedzirdēs."
Daudzas stundas gulējām, mazliet ēdām, apkopām apsaldējumus, iekaisumus un sasitumus, telepātiski sarunājāmies, turpinājām gulēt. Triju dienu ilgais brēciens saruka līdz gārdzienam, tad šņukstiem, tad klusums. Atausa diena. Caur durvju vārstuli iespīdēja debesis. Kļuva vieglāk ap sirdi, lai gan abi bijām pārāk noguruši, lai atvieglojumu izpaustu straujākās kustībās vai lielākā dedzībā. Nojaucām nometni pagāja gandrīz divas stundas, jo mēs kustējāmies kā divi vecīši, un devāmies tālāk. Ceļš nepārprotami gāja lejup; sērsna bija pilnīgi piemērota slēpēm. Spīdēja saule. Termometrs rādīja mīnus 22 grādus. Šķita, ka ejot mūsu spēki atjaunojas, un iet bija viegli un ātri. Todien gājām, līdz parādījās zvaigznes.
Vakariņās Estravens pasniedza pilnu pārtikas devu. Ja tā turpināsim, mums ēdiena pietiks tikai vēl septiņām dienām.
"Rats griežas," viņš teica ar lielu mieru. "Lai varētu ātri iet, mums jāēd."
"Ēst, dzert un priecāties," es teicu. Biju apreibis no ēdiena. Pēkšņi paša teiktais man likās smieklīgs. "Viss ir viens: ēst dzert priecāties. Nevar priecāties bez ēdiena, vai ne?" Šis noslēpums man šķita tikpat neizdibināms kā iņ un jan, bet tas nebija ilgi. Estravena sejā parādījās tāda savāda izteiksme. Man sagribējās raudāt, bet es savaldījos. Estravens nebija tik stiprs kā es, un tas nebūtu godīgi: viņš arī sāktu raudāt. Viņš jau bija aizmidzis: aizmidzis sēdus, ar ēdiena bļodiņu klēpī. Viņš parasti nebija tik nekārtīgs. Bet miegs bija nepieciešams.
Nākamajā rītā pamodāmies vēlu, apēdām dubultas brokastis, tad iejūdzāmies ragavās un nobraucām no pasaules jumta.
Aiz pasaules malas, kas blāvajā pēcpusdienas gaismā izskatījās pēc stāvas, balti sarkanas, akmeņiem apbirušas nogāzes, pletās aizsalusi jūra. Gutenas līcis bija aizsalis no viena krasta līdz otram un no Kārhaidas līdz Ziemeļpolam.
Visa pēcpusdiena un vēl nākamā diena pagāja, kāpjot lejā pa ledāja salauzītajām malām un izraktajiem grāvjiem Sarkanajos kalnos. Otrajā dienā mēs pametām ragavas. Sakārtojām mugursomas; telts aizņēma lielāko daļu no vienas un guļammaisi no otras, pārējo vietu pārtika. Katram sanāca nest kādus desmit kilogramus; ieliku savā somā krāsniņu, un soma kopumā svēra 12 kilogramu. Bija tik labi, kad vairs nevajadzēja mūžīgi vilkt, grūst vai izpestīt iestrēgušās ragavas, un es Estravenam tā arī pateicu. Viņš uzmeta aci ragavām, kas izskatījās pēc vēl vienas atlūzas milzīgajā salauzīta ledus un sarkanīgu akmeņu krāvumā. "Labas ragavas," viņš teica. Viņš bija godprātīgs, un viņa godprātība attiecās arī uz priekšmetiem pacietīgajiem, spītīgajiem, uzticamajiem priekšmetiem, ko mēs lietojam un pierodam lietot, priekšmetiem, ar kuriem dzīvojam. Viņam mūsu ragavu pietrūka.
Tovakar, mūsu ceļojuma septiņdesmit piektajā dienā, pēc piecdesmit piecām dienām, pavadītām uz ledus plakankalnes, harhahad anner dienā, mēs bijām nokāpuši no Gobrina ledāja uz Gutenas līča ledus. Mēs gājām līdz vēlai naktij. Gaiss bija ļoti auksts, bet skaidrs un kluss, un tīrā ledus virsma un tas, ka mums vairs nebija jāvelk ragavas, aicināt aicināja ceļā. Tonakt, ceļot telti, jutos savādi, jo tagad gulējām uz ledus nevis pusotra kilometra, bet gan tikai dažu metru biezumā. Un zem ledus nav grunts, bet sālsūdens. Bet mēs daudz nedomājām. Paēdām un aizmigām.
Rītausma bija skaidra, kaut gan aukstums bija briesmīgs temperatūra nokritās zem mīnus 40 grādiem. Uz dienvidiem pāri lediem pacēlās jūras krasts, vietām bija redzami šļūdoņi, kas tālumā saplūda vienā līnijā. Vispirms gājām paralēli ledājam. Mums palīdzēja ziemeļu vējš, līdz nonācām līdz ielejas mutei starp oranžiem pakalniem. No aizas pūta tik spēcīgs vējš, ka nogāzāmies no kājām. Ar steigu rāpojām uz austrumiem, prom no līdzenā jūras ledus, kur vismaz varēsim piecelties kājās un turpināt ceļu. "Gobrina ledājs mūs izspļāvis no savas mutes," es teicu.
Nākamajā dienā krasta austrumu izliekums bija labi redzams tieši priekšā. Mums pa labi bija Orgoreinā, un zilais pusmēness priekšā Kārhaida.
Todien apēdām pēdējos orša graudus un pēdējos gramus kadik. Katram bija palicis aptuveni kilograms gichymichy un 300 g cukura.
Ceļojuma pēdējās dienas man visai grūti aprakstīt, jo es tās neatceros. Izsalkums var saasināt uztveri, ja vien tam nepievienojas pilnīgs pārgurums; domāju, ka manas maņas bija visai neasas. Atceros, kā vēderu rāva čokurā no bada, bet neatceros, ka man sāpētu. Vēl bija neskaidra nojausma par pilnīgu brīvību, it kā būtu pārieta kāda robeža; bija prieks; vēl briesmīgi nāca miegs. Zemi sasniedzām divpadsmitajā, posthe anner dienā, pārrāpāmies pār sasalušām kāpām un nonācām klinšainajā, apsnigušajā Gutenas līča krastā.
Mēs bijām Kārhaidā. Mērķis bija sasniegts. Sasniegums gan draudēja kļūt bezjēdzīgs, jo mūsu somas bija tukšas. Ceļa noslēgumu nosvinējām ar karstu ūdeni vakariņās. Nākamajā rītā cēlāmies un sākām meklēt kādu ceļu vai apdzīvotu vietu. Rajons bija neapdzīvots, un kartes mums nebija. Ja ceļi arī būtu, tie atradās zem vairākiem metriem sniega, un mēs varējām tiem vienkārši būt pārgājuši pāri, paši to nezinādami. Nebija nekādu pazīmju, ka zemi apstrādātu. Visu dienu klīdām uz dienvidiem un rietumiem, tāpat arī nākamo, līdz otrās dienas vakarā pamanījām, ka uz attālas pakalna nogāzes spīd gaismiņa. Sniga rets sniedziņš, un mēs labu laiku stāvējām, skatījāmies un klusējām. Beigās mans ceļabiedrs iečerkstējās: "Vai tā tur ir gaisma?"
Kad mēs ievilkāmies Kārhaidas ciematiņā, jau sen bija tumšs. Ciemā bija tikai viena iela starp tumšām mājām ar augstiem jumtiem. Sniegs bija sablīvēts un atrakts ap ziemas durvīm. Apstājāmies pie vietējā krodziņa, caur kura šauro logu slēģiem spiedās dzeltenas gaismas staru strēles, ko bijām redzējuši pāri apsnigušajiem pakalniem. Atvērām durvis un gājām iekšā.
Bija odsordny anner, mūsu ceļojuma astoņdesmit pirmā diena; bijām pārsnieguši Estravena aprēķināto laiku par vienpadsmit dienām. Viņš bija precīzi noteicis, cik dienām pietiks pārtikas: 78 dienām. Pēc ragavu skaitītāja, pievienojot aptuvenu pēdējās dienās noietā attāluma aprēķinu, bijām nogājuši 1350 kilometrus. Daudzi kilometri bija izšķērdēti līkločos un cilpās, un, ja mēs būtu gājuši tikai ieplānotos 1200 kilometrus, mēs nekur nebūtu nonākuši. Kad tikām pie normālas kaites, izrēķinājām, ka attālums starp Pulefenas fermu un ciematiņu, kur atradāmies, ir mazāk nekā 1180 kilometru. Viss mūsu ceļš bija vedis pa neapdzīvotu bezvārda tuksnesi: klintis, ledus, debesis un klusums: astoņdesmit vienu dienu pasaulē nebija bijis nekā cita kā tikai mēs abi.
Iegājām lielā, verdoši karstā, spoži apgaismotā telpā, kur bija ēdiens un plūsmoja ēdiena smaržas; tur bija cilvēki un cilvēku balsis. Ieķēros Estravenam plecā. Mums pievērsās savādas sejas, savādas acis. Biju aizmirsis, ka pasaulē dzīvo arī cilvēki, kas neizskatās pēc Estravena. Man bija bail.