Patiesībā telpa bija neliela, un lielais pūlis sastāvēja no septiņiem vai astoņiem cilvēkiem, kuri bija tikpat pārsteigti kā es. Kurkurasta zemes tiesā ziemas vidū, naktī un no ziemeļiem neviens neierodas. Viņi blenza un lūrēja uz mums, un visas balsis bija apklusušas.
Estravens ierunājās gandrīz nedzirdamā čukstā: "Mēs lūdzam jūsu viesmīlību."
Troksnis, dūkoņa, apjukums, satraukums, sveiciens.
"Mēs šķērsojām Gobrina ledāju."
Vēl troksnis, vēl balsis, jautājumi; viņi sanāca mums apkārt.
"Parūpējieties par manu draugu."
Man šķita, ka to saku es, bet runātājs bija Estravens. Kāds palīdzēja man apsēsties. Mums atnesa ēdienu; par mums rūpējās, mūs uzņēma, deva mums patvērumu.
Mūs uzņēma tumši, ķildīgi, kaislīgi, neizglītoti ļautiņi, viņu zeme bija nabadzīga; viņu dāsnums piešķīra smagajam ceļojumam cienīgu nobeigumu. Viņi deva abām rokām, neskaitīdami, nerēķinādami. Un Estravens saņēma to, ko viņi mums deva, kā dižciltīgais starp dižciltīgiem vai kā nabags starp nabagiem kā cilvēks starp savējiem.
Zvejniekciema iedzīvotājiem, kas dzīvo pasaules malā uz gandrīz neapdzīvojama kontinenta gandrīz neapdzīvojamās malas, godīgums ir tikpat būtisks kā ēdiens. Viņiem jābūt vienam pret otru pilnīgi atklātiem, jo visa ir pārāk maz, lai krāptos. Estravens to zināja, un, kad pēc pāris dienām mums sāka uzmanīgi un netieši, ar vajadzīgo cieņu pret šifgretoru, uzdot jautājumus, kāpēc gan mēs esot izdomājuši pavadīt ziemu, blandoties pa Gobrina ledāju, viņš nekavējoties atbildēja: "Es negribu klusēt. Tomēr klusums ir labāks par meliem."
"Ir labi zināms, ka godīgus cilvēkus var izraidīt, tomēr tas nesaīsina viņu ēnu," sacīja krodziņa pavārs, kurš ciemā bija otrais svarīgākais cilvēks pēc ciema priekšnieka. Krodziņš ziemā kļuva par visas zemes tiesas kopēju viesistabu.
"Viens var būt ārpus likuma Kārhaidā, otrs Orgoreinā," sacīja Estravens.
"Taisnība. Un vienu var izraidīt dzimta, bet otru Erenrangas karalis."
"Karalis nesaīsina neviena ēnu, lai kā censtos," sacīja Estravens, un pavārs izskatījās apmierināts. Ja Estravenu būtu izraidījusi paša dzimta, viņš būtu aizdomīgs tips, bet karaļa pavēles šeit nebija svarīgas. Kas attiecās uz mani, tas, ka biju ārzemnieks un ārpus likuma Orgoreinā, man nāca tikai par labu.
Saviem namatēviem Kukurastā mēs vārdus nenosaucām. Estravens nevēlējās dzīvot zem sveša vārda, un īstos vārdus atklāt mēs neuzdrīkstējāmies. Galu galā joprojām runāt ar Estravenu jau bija noziegums, kur nu vēl sniegt viņam patvērumu, pārtiku un apģērbu. Pat tik attālā ciemā kā šis Gutenas līča krastā bija savs radio; viņiem nebūtu iespējams izlikties, ka Pavēle par izraidīšanu nav dzirdēta. Vienīgais attaisnojums varēja būt patiesa nezināšana par to, kas ir viņu viesi. Domas par ciematniekiem nomāca Estravenu, pirms man vispār ienāca prātā, ka mūsu klātbūtne viņus apdraud. Trešajā vakarā pēc ierašanās ciemā viņš atnāca pie manis, lai pārrunātu tālāko ceļu.
Kārhaidas ciems ir līdzīgs viduslaiku pilij uz Zemes: atsevišķu mājokļu tajā ir pavisam maz vai nav nemaz. Tomēr augstajās, vecajās, samudžinātajās ejās, kur satikās Tirgus, Pavarda ēka, Zemes Tiesas pārvaldes (Kukurastam nebija zemes kunga) un Ārējais nams, katrs no piecsimt iedzīvotājiem varēja noiet savrup, paslēpties kambaros aiz metru biezām sienām. Mums katram bija ierādīta istaba Pavarda augšējā stāvā. Sēdēju savā istabā pie kamīna, kur dega zema, karsta, asi smaržojoša Šenšei purvājos raktas kūdras liesmiņa, kad ienāca Estravens. Viņš teica:
"Mums būtu drīzumā jāiet prom no šejienes, Dženri."
Es atceros, kā viņš stāvēja šaudīgās uguns gaismēnās, basām kājām, ģērbies vienīgi vaļīgās kažokādas biksēs, ko viņam bija iedevis ciema priekšnieks. Kad sveši neredz un ir relatīvi silts, kārhaidieši bieži staigā pa māju puskaili vai neapģērbušies. Ceļojumā Estravens bija zaudējis kompakto, smagnējo gludenumu, kas raksturīgs
Getenas iedzīvotājiem. Viņš bija kārns un rētains, un aukstums bija apsvilinājis viņa seju gandrīz kā uguns. Mainīgajā, nemierīgajā gaismā viņa stāvs rādījās tumšs, ciets, tomēr netverams.
"Kurp?"
"Es domāju, ka uz dienvidiem un tad uz rietumiem. Uz robežas pusi. Vispirms mums jāatrod tev radioraidītājs, kas būtu pietiekami spēcīgs, lai sasniegtu kuģi. Pēc tam man jāsameklē slēptuve vai uz laiku jāatgriežas Orgoreinā, lai neciestu tie, kas mums šeit palīdz."
"Kā tu tiksi uz Orgoreinu?"
"Tāpat kā iepriekš pāri robežai. Orgotiešiem pret mani nekas nav."
"Kur varētu būt raidītājs?"
"Būs jāiet vismaz līdz Sasinotai."
Es saviebos. Viņš pasmīnēja.
"Tuvāk nekā?"
"Tikai kādi trīssimt kilometri. Mēs esam tikuši daudz tālāk pa krietni sliktākiem ceļiem. Te visur ir ceļi; mums būs naktsmājas; varbūt motorkamanas mūs pavedis kādu gabalu."
Piekritu, bet mani nomāca doma par ziemas ceļojuma turpinājumu. Šis ceļa posms nebūs ceļš uz glābiņu, bet atpakaļ uz nolādēto robežu, kur Estravens, iespējams, dosies atpakaļ trimdā un es palikšu viens.
Atrāvos no drūmajām domām un teicu: "Kārhaida drīkstēs pievienoties Ekumēnei ar vienu nosacījumu. Argavenam jāatsauc lēmums par tavu izraidīšanu."
Viņš neteica neko, tikai stāvēja un skatījās liesmās.
"Tiešām," es teicu. "Galu galā."
"Paldies, Dženri," viņš teica. Viņa balss, klusi runājot, tiešām izklausījās pēc sievietes balss, tā bija aizsmakusi un apslāpēta. Viņš paskatījās uz mani nopietni un maigi. "Bet es jau sen neesmu bijis mājās. Esmu trimdā jau divdesmit gadus, kā zināms. Un šī izsūtīšana daudz neatšķiras. Es tikšu galā, un tu tiec galā ar sevi un savu Ekumēni. Tev būs jāstrādā vienam. Bet mēs runājam par ātru. Liec, lai tavs kuģis nolaižas! Kad tas būs padarīts, tad es domāšu tālāk."
Vēl divas dienas palikām Kukurastā, ēdām un atpūtāmies, gaidot sniega rulli, kas nāca no dienvidiem un varētu mūs atpakaļceļā paņemt līdzi. Namatēvi piedabūja Estravenu pastāstīt par to, kā mēs šķērsojām Ledāju. Viņš stāstīja tā, kā prot stāstīt tikai mutvārdu tradīcijā audzis cilvēks: mūsu piedzīvojumi kļuva par teiksmu, kur bija papilnam tradicionālu izteicienu un pat epizožu, bet stāsts bija precīzs un dzīvs no sēra un uguns pārejā starp Drumneru un Dremegolu līdz kaucošajiem kalnu vējiem, kas brāzās pār Gutenas līci; tajā bija komiski iespraudumi viņa kritiens plaisā, tur bija mistiski notikumi, kad viņš runāja par Ledāja skaņām un klusumiem, par bezēnu laiku, par nakts tumsu. Klausījos, tikpat aizrāvies kā pārējie, neatraudams skatu no drauga tumšās sejas.
No Kukurasta aizbraucām, saspiesti kā siļķes sniega ruļļa kabīnē. Sniega rullis ir liela mašīna, kas pieplacina un saspiež sniegu uz Kārhaidas ceļiem: tas ir galvenais veids, kā uzturēt ceļus ziemā, jo mēģināt tos notīrīt prasītu pusi karalistes laika un naudas, un visi braucamie līdzekļi ziemā tik un tā ir uz sliecēm. Rullis vilkās ar piecu kilometru ātrumu stundā un ieveda mūs nākamajā ciemā uz dienvidiem no Kukurasta ilgi pēc pusnakts. Tur, kā vienmēr, mūs uzņēma laipni, pabaroja un deva naktsmājas. Nākamajā rītā turpinājām ceļu kājām. Tagad bijām pietiekami tālu iekšzemē no krasta pakalniem, kas lauž ziemeļu vējus no Gutenas līča, rajons bija blīvāk apdzīvots, un mēs negājām no nometnes līdz nometnei, bet gan no Pavarda līdz Pavardam. Pāris reižu mums izdevās pabraukt motorkamanās, vienreiz pat piecdesmit kilometrus. Lai gan sniga bieži un daudz, ceļi bija cieti un labi iezīmēti. Mūsu somās vienmēr bija ēdiens, ko tur salika iepriekšējās vietas saimnieki. Un dienas beigās mums vienmēr bija siltums un pajumte.