Tomēr tās astoņas vai deviņas dienas viegla slēpju pārgājiena pa draudzīgu zemi bija grūtākā un drūmākā mūsu ceļojuma daļa. Tas bija grūtāk nekā uzkāpt Ledājā, smagāk nekā vadīt pēdējās badošanās dienas. Teiksma bija galā, tā piederēja Ledājam. Bijām ļoti noguruši. Gājām nepareizajā virzienā. Sirdīs vairs nebija prieka.
"Reizēm ir jāiet pretēji likteņrata griezienam," sacīja Estravens. Viņš bija pastāvīgs kā parasti, bet viņa gaitā, balsī, stājā dzīvesprieku bija aizstājusi pacietība un noteiktību spītīga iecirtība. Viņš daudz klusēja un nerunāja ar mani arī domās.
Nonācām Sasinotā. Pilsētiņā bija pāris tūkstošu iedzīvotāju; tā pacēlās pāri sasalušajai Ei upei: balti jumti, pelēkas sienas, pakalnos redzami melni mežu un klinšu plankumi, lauki un upe balti. Pāri upei atradās strīdīgā Sinotas ieleja, visa balta.
Mums vairs nebija tikpat kā nekā. Lielāko daļu ceļojuma inventāra bijām atdevuši laipnajiem cilvēkiem, kas mums deva pajumti; tagad mums bija palikusi krāsniņa, slēpes un apģērbs mugurā. Tā nu, brīvi no visa liekā, gājām, pāris reižus pajautājuši ceļu, nevis uz pilsētiņu, bet uz kādu attālu fermu. Saimniecība bija niecīga, tā neietilpa Zemes tiesā, bet bija Sinotas ielejas administrācijas pārziņā. Reiz Estravens, būdams jauns administrācijas sekretārs, bija draudzējies ar fermas īpašnieku un patiesībā pirms pāris gadiem nopircis viņam zemi. Toreiz viņš mēģināja palīdzēt cilvēkiem pārcelties uz Ei austrumkrastu, cerot, ka izdosies novērst konfliktu par to, kam pieder Sinotas ieleja. Durvis mums atvēra pats saimnieks drukns, kluss cilvēks apmēram Estravena gados. Viņu sauca Tesičers.
Estravens pēdējā ceļa posmā bija uzvilcis kapuci dziļi pār acīm, lai apslēptu seju. Viņš baidījās, ka viņu atpazīs. Bet to varēja arī nedarīt vajadzēja labu iztēli, lai izkāmējušā, noplukušā klaidonī atpazītu Hārtu rem ir Estravenu. Tesičers ik pa brīdim viņu neuzkrītoši pētīja, neticēdams, ka viņš ir tas, kas sakās esam.
Tesičers mūs uzņēma, un viņa viesmīlība bija atbilstoša ieražām, lai gan rocība viņam nebija liela. Bet viņš nejutās ar mums labi, viņš vēlējās, kaut mēs nebūtu viņa namā. To varēja saprast; dodams mums pajumti, viņš riskēja zaudēt visu īpašumu. Tā kā viņš šo īpašumu bija parādā Estravenam un šobrīd būtu tikpat nabadzīgs kā mēs, ja Estravens nebūtu par viņu parūpējies, šķita taisnīgi, ka viņš uzņemas risku mūsu dēļ. Tomēr mans draugs lūdza viņa palīdzību nevis kā samaksu, bet draudzības dēļ, cerēdams nevis uz pienākuma apziņu, bet uz pieķeršanos. Un tiešām, Tesičers atmaiga; kad pirmais uztraukums bija rimies, viņš ar kārhaidiešiem raksturīgo nepastāvību kļuva skaļš un nostalģisks, kopā ar
Estravenu pie kamīna līdz vēlai naktij gremdēdamies atmiņās par senajām dienām un kopīgiem paziņām. Kad Estravens pajautāja, vai viņš nezina, kur būtu laba slēptuve, kāda attāla ferma, kur trimdinieks varētu paslēpties uz mēnesi vai diviem, cerot, ka izraidīšana tiks atcelta, Tesičers vienkārši teica: "Paliec te."
Estravenam iemirdzējās acis, bet viņš tūdaļ saskuma; un, piekrizdams, ka tik tuvu Sasinotai nebūs droši, Tesičers apsolīja sameklēt slēptuvi. Pēc viņa vārdiem, tas nebūtu grūti, ja Estravens pieņemtu citu vārdu un saderētu par laukstrādnieku vai pavāru. Tas nebūtu patīkami, bet noteikti būtu labāk nekā atgriezties Orgoreinā. "Kāda velna pēc tev jāiet uz Orgoreinu, ko? No kā tu tur pārtiksi?"
"No Komensālijas," sacīja mans draugs, un viņa sejā parādījās kaut kas no ūdra smaida. "Zini, viņi visām vienībām nodrošina darbu. Mierīgi. Bet es labāk gribētu būt Kārhaidā ja tu domā, ka to tiešām var izkārtot…"
Vienīgā vērtīgā lieta mūsu īpašumā bija ceļojuma krāsniņa. Savā ziņā tā mums kalpoja līdz pat ceļojuma beigām. Nākamajā rītā pēc ierašanās Tesičera fermā paņēmu krāsniņu un slēpoju uz pilsētu. Estravens nenāca man līdzi, bet sīki pastāstīja, ko un kā darīt, un viss izdevās. Pārdevu krāsniņu pilsētas tirgū, tad ar visu nopietno naudas summu devos augšā pa kalnu līdz Amatu koledžai, kur atradās radiostacija, un iegādājos desmit minūtes "privāta raidlaika privātam uztvērējam". Visām stacijām bija paredzēts laiks šādām īsviļņu radiopārraidēm; pārsvarā tās izmantoja tirgotāji, kas sazinājās ar ārzemju aģentiem vai klientiem Arhipelāgā, Sitā vai Perunterā. Cena ir diezgan augsta, bet nav nesamērīga.
Jebkurā gadījumā tā bija mazāka nekā ceļojuma krāsniņas cena. Manas desmit minūtes pienāks Trešās stundas sākumā, vēlā pēcpusdienā. Negribēju slēpot uz fermu un atkal atpakaļ, tāpēc paliku Sasinotā un kādā ēdnīcā iegādājos daudz lēta, laba, karsta ēdiena. Kārhaidieši neapšaubāmi prot gatavot ēdienu daudz labāk nekā orgotieši. Ēzdams atcerējos, ka to bija teicis Estravens, kad jautāju viņam, kāpēc viņš ienīst Orgoreinu. Atcerējos, cik maiga bija viņa balss, kad viņš vakar teica: "Es labāk paliktu Kārhaidā." Un jau ne pirmo reizi domāju par to, kas īsti ir patriotisms, no kā sastāv savas zemes mīlestība, kā rodas tā neapturamā ilgošanās, kas lika drauga balsij trīcēt, un kā tik patiesa mīlestība pārāk bieži var kļūt par muļķīgu un ļaunu paštaisnību. Kur ir kļūda?
Pēc pusdienām klīdu pa Sasinotu. Neskatoties uz sniega virpuļiem un temperatūru zem nulles, pilsēta ielas, tirgus laukumi, veikali bija dzīva un kustīga, viss šķita kā izrāde, nereāls, mulsinošs. Vēl nebiju īsti atjēdzies no Ledāja vientulības. Man bija grūti starp svešiem un nemitīgi pietrūka Estravena klātbūtnes.
Mijkrēslī kāpu pa sniegoto ielu līdz koledžai; mani ielaida un parādīja, kā iedarbināt sabiedrisko raidītāju. Norādītajā laikā aizsūtīju pamošanās signālu retranslācijas satelītam, kas atradās stacionārā orbītā kādus 500 kilometrus virs Dienvidkārhaidas. Satelīts bija domāts tieši šādām situācijām, kad ansibls ir pazaudēts un es nevaru palūgt, lai kuģim dod signālu no Ollulas, un man nav laika vai iekārtu, lai tieši sazinātos ar kuģi orbītā ap sauli. Sasinotas raidītājs bija pietiekami jaudīgs, bet vienīgais, ko satelīts spēja veikt, bija nosūtīt manu signālu uz kuģi, un man bija ar to jāsamierinās.
Es nezināju, vai signāls ir saņemts un pārraidīts tālāk. Nezināju, vai darīju pareizi, to sūtīdams. Biju iemācījies pieņemt šādu nenoteiktību ar rāmu sirdi.
Bija sācis stipri snigt, un nakti nācās pārlaist pilsētā, jo nepazinu apkārtni pietiekami labi, lai dotos ceļā putenī un tumsā. Man vēl bija mazliet naudas, un es pajautāju, kur ir viesnīca. Viņi uzstāja, lai palieku turpat koledžas ēkā; ēdu vakariņas kopā ar baru priecīgu studentu un gulēju kopmītnēs. Aizmigu patīkamā drošības apziņā, vēlreiz pārliecinājies par Kārhaidas izcilo un nemainīgo laipnību pret svešiniekiem. Jau pirmajā reizē biju nolaidies īstajā zemē un tagad biju atpakaļ. Tā es aizmigu; bet rītā cēlos agri un devos uz Tesičera fermu jau pirms brokastīm, pavadījis nemierīgu, sapņu pilnu nakti.
Austošā saule no spožajām, skaidrajām debesīm lika ēnām no katras ieplakas un pacēluma sniegā krist uz rietumiem. Ceļš priekšā bija vienās tumsas un gaismas svītrās. Sniegainajos laukos nekas nekustējās; bet tālumā pa ceļu man pretī slīdēja maza figūriņa uz slēpēm. Jau pirms varēja saskatīt seju, es zināju, ka tas ir Estravens.
"Kas notika, Terem?"
"Man jātiek līdz robežai," viņš teica, pat neapstājies. Viņš jau bija aizelsies. Es apgriezos, un mēs kopā devāmies uz rietumiem, bet man bija grūti tikt viņam līdzi. Pie ceļa uz Sasinotu viņš pagriezās un turpināja ceļu pa kailajiem laukiem. Šķērsojām Ei upi kādus pāris kilometrus uz ziemeļiem no pilsētiņas. Krasti bija stāvi, un mums bija jāapstājas, lai atpūstos, kad tikām augšā. Nebijām piemēroti tādām skriešanas sacīkstēm.