"Bet Ekumēne nevalda, tā tikai koordinē. Tās vara nav lielāka par to valstu un pasauļu varu, kuras tā apvieno. Savienībā ar Ekumēni Kārhaida būs nesalīdzināmi mazāk apdraudēta un daudz ievērojamāka nekā jebkad agrāk."
Estravens kādu laiku neko neatbildēja. Viņš sēdēja un raudzījās ugunī; liesmas zibinājās, atspoguļodamās viņa kausā un platajā sudraba amata ķēdē uz viņa pleciem. Vecais nams ap mums bija kluss. Maltītes laikā galdu pieskatīja kalpotājs, bet, tā kā Kārhaidā nav verdzības vai personisko kalpotāju un līgumi tiek slēgti par pakalpojumiem, nevis cilvēkiem, visi kalpotāji jau bija aizgājuši mājās. Tādiem cilvēkiem kā Estravens vienmēr kaut kur ir apsardze, jo pasūtījuma slepkavības Kārhaidā zeļ un plaukst, bet arī nevienu sargu es nemanīju. Mēs bijām vieni paši.
Es biju vienatnē ar svešinieku tumšas pils sienās, sniega pārvērstā pilsētā, leduslaikmeta vidū uz svešas planētas.
Viss manis teiktais gan šonakt, gan kopš ierašanās uz Ziemas man pēkšņi šķita muļķīgs un neticams. Kāpēc es biju domājis, ka šis vai jebkurš cits cilvēks ticēs maniem stāstiem par citām pasaulēm, citām rasēm, labu, miermīlīgu valdību kaut kur tālajā Visumā? Tas viss bija nieki. Es biju ieradies Kārhaidā svešādas konstrukcijas kuģī, biju vairākos aspektos fiziski atšķirīgs no geteniešiem to vajadzēja izskaidrot. Bet manis paša skaidrojumi bija ārprātīgi un neticami. Es tajā brīdī neticēju pats sev. "Es jums ticu," sacīja nepazīstamais svešais, kurš bija palicis ar mani vienatnē, un es biju tā iegrimis pats savā atsvešinātībā, ka skatījos uz viņu ar pilnīgu izbrīnu. "Es baidos, ka arī Argavens jums tic. Bet viņš jums neuzticas. Daļēji tas ir tāpēc, ka viņš vairs neuzticas man. Esmu pieļāvis kļūdas, bijis neapdomīgs. Es nevaru arī cerēt, ka jūs man uzticēsieties, jo esmu ļāvis jums nonākt briesmās. Es aizmirsu, kas ir karalis, aizmirsu, ka karalis paša acīs ir visa Kārhaida, aizmirsu, kas ir patriotisms un ka viņa amata pienākums ir būt absolūtam patriotam. Vai drīkstu jums jautāt, godājamais Ai: vai jūs no paša pieredzes zināt, kas ir patriotisms?"
"Nē," es sacīju. Mani satricināja personības spēks, kas tagad visā pilnībā bija vērsts uz mani. "Es domāju, ka nē. Ja nu vienīgi ar patriotismu jūs domājat mīlestību uz dzimto zemi. To es pazīstu ļoti labi."
"Nē, ar patriotismu es nedomāju mīlestību. Es domāju bailes. Bailes no svešā. Un tas izpaužas politiski, nevis poētiski naidā, sāncensībā, iebrukumos. Šīs bailes mūsos pieaug gadu no gada. Mēs savā ceļā esam aizgājuši pārāk tālu. Un jūs, kas nākat no pasaules, kura nacionālās valstis pāraugusi jau pirms daudziem gadsimtiem, kas pat nesaprotat, par ko es te runāju, kas gribētu mums parādīt jauno ceļu…" Viņš aprāvās. Pēc kāda laika viņš turpināja, atkal atguvis paškontroli, vēss un pieklājīgs. "Es šobrīd atsakos virzīt jūsu lietu galmā tieši baiļu dēļ. Bet es nebaidos par sevi, godājamais Ai. Es nerīkojos patriotiski. Galu galā uz Getenas pastāv ari citas tautas."
Man nebija ne jausmas, ko viņš no manis grib, bet bija diezgan skaidrs, ka viņa teiktajā ir kāda apslēpta nozīme. No visām tumšajām, noslēpumainajām dvēselēm, ko šajā saltajā pilsētā biju saticis, šī bija vistumšākā. Es atteicos piedalīties viņa labirinta spēlē. Es klusēju. Pēc kāda laika viņš uzmanīgi turpināja: "Ja esmu pareizi sapratis, jūsu Ekumēne rūpējas par visas cilvēces interesēm. Piemēram, orgotiešiem ir pieredze vietējo interešu pakļaušanā kopīgajām: šādas pieredzes Kārhaidā nav. Un Orgoreinas komensāļi pārsvarā ir pie skaidra prāta, lai arī diezgan aprobežoti, taču Kārhaidas karalis ir ne tikai ārprātīgs, bet arī diezgan dumjš."
Bija skaidrs, ka Estravens nav uzticīgs nekam. Es ar nelielu nepatiku teicu: "Tad jau tādam kalpot ir diezgan grūti."
"Es nezinu, vai jebkad esmu kalpojis karalim," sacīja karaļa premjerministrs. "Vai jebkad esmu vēlējies to darīt. Es neesmu neviena kalps. Katram jāmet viņa paša ēna…"
Remnī torņa gongi sita Sesto stundu, pusnakti, un es to izmantoju kā iespēju atvadīties. Kamēr gaitenī vilku mugurā mēteli, viņš teica: "Man vairs nebūs izdevības ar jums parunāt, jo acīmredzot jūs atstāsiet Erenrangu…"
Nez, kāpēc viņš tā domāja? "Bet es ceru, ka reiz pienāks diena, kad atkal varēšu jums uzdot jautājumus. Es gribu uzzināt tik daudz ko. Jo īpaši par jūsu domu-runu; jūs man tikai iesākāt par to stāstīt."
Viņa ziņkārība šķita pilnīgi neviltota. Viņš bija nekaunīgs kā visi varenie. Viņa solījumi man palīdzēt arī bija šķituši neviltoti. Es teicu, jā, protams, kad vien viņš vēlas, un ar to vakars beidzās. Viņš mani pavadīja cauri dārzam, kur sniegs gulēja plānā kārtiņā Getenas lielā, pelēcīgi gaļīgā mēness gaismā. Es nodrebinājos, kad iznācām ārā, jo temperatūra bija nokritusies diezgan zemu, un viņš pieklājīgā izbrīnā sacīja: "Jums auksti?" Viņam, protams, tā bija silta pavasara nakts.
Es biju noguris un nomākts. Es teicu: "Man ir bijis auksti, kopš es ierados uz šīs planētas."
"Kā jūs to saucat mūsu pasauli savā valodā?"
"Getena."
"Jūs tai nepiešķīrāt nekādu citu nosaukumu?"
"Jā, Pirmā ekspedīcija to nosauca par planētu Ziema."
Mēs bijām apstājušies pie vārtiem dārza mūrī. Aiz tiem tumšajos sniegotajos džungļos rēgojās Pils ēkas un koki, kurus laiku pa laikam dažādos augstumos izgaismoja blāvas, zeltainas logu strēles. Pacēlis acis uz šaurās arkas noslēgakmeni, es iedomājos nez, vai arī tas ir iemūrēts ar kaulu un asiņu javu? Estravens atvadījās un pagriezās, lai ietu; viņam nekad nepadevās garas atvadas un sasveicināšanās. Es gāju mājup cauri klusajiem Pils pagalmiem un alejām, zābaki skrapstēja pret plāno sniegu mēnesgaismā, kas klāja visas dziļās pilsētas ielas. Man bija auksti, es jutos nedrošs, un man sirdi žņaudza vientulība, nodevība un bailes.
2. Puteņa viducī
No skaņu ieraksta Erenrangas Vēstures koledžas skaņu arhīvā: Ziemeļkārhaidas "pavarda stāsti", teicējs nezināms, ierakstīts karaļa Argavena VIII valdīšanas laikā.
… Reiz, aptuveni pirms divsimt gadiem, Šatas Pavardā, kas atrodas Peringa Vētras robežā, dzīvoja divi brāļi, kas viens otram bija devuši kemmeringa zvērestu. Toreiz, tāpat kā tagad, īstiem brāļiem bija atļauts palikt kemmeringiem, līdz vienam piedzimst bērns, bet pēc tam tiem bija jāšķiras; viņi nedrīkstēja zvērēt kemmeru uz mūžu. Bet šie bija tā izdarījuši. Kad bērns bija ieņemts, Šatas lords viņiem pavēlēja lauzt zvērestu un nekad vairs nesatikties kemmerā. Dzirdēdams šādu pavēli, viens no abiem tas, kas nesa sevī bērnu, krita izmisumā, nekas viņu nespēja mierināt. Un viņš sadabūja indi un padarīja sev galu.
Tad Pavarda ļaudis cēlās pret otru brāli un izdzina viņu no Pavarda un zemes tiesas, uzlikdami viņam pašnāvības kaunu. Un, tā kā viņa paša lords bija viņu izdzinis un ziņas par to gāja viņam pa priekšu, neviens to nepieņēma, bet pēc triju dienu ciemošanās viņu izlika aiz durvīm kā noziedznieku. Tā viņš klīda apkārt, līdz saprata, ka neviens visā zemē viņam neizrādīs laipnību un viņa noziegums nekad netiks piedots. [2]
Viņš neticēja, ka tā var būt, jo bija jauns un nenorūdīts. Kad viņš saprata, ka tā tiešām ir, viņš aizgāja uz Šatu un nostājās pie Ārējā Pavarda durvīm kā trimdinieks. Un saviem pavarda biedriem viņš teica šādus vārdus: "Es esmu palicis bez goda starp cilvēkiem. Mani neredz. Es runāju, un mani nedzird. Es nāku, un neviens mani nesagaida. Man nav vietas pie uguns, man nav ēdiena uz galda, man nav gultas, kur gulēt. Tomēr man vēl ir vārds: Geterens ir mans vārds. Šo vārdu tad es arī lieku pār šo Pavardu kā lāstu un līdz ar to arī savu kaunu. Glabājiet to. Tagad, zaudējis vārdu, es došos nāvē." Tad daži Pavarda iemītnieki pielēca kājās ar kliedzieniem un troksni, gribēdami viņu nogalināt, jo slepkavība met mazāku ēnu pār namu nekā pašnāvība. Viņš tiem izbēga un skrēja uz ziemeļiem pāri Ledājiem, un skrēja ātrāk par saviem vajātājiem. Viņi visi satriekti atgriezās Šatā. Bet Geterens devās tālāk un pēc divām dienām nonāca pie Peringa ledājiem. [3]