"Kas notika? Tesičers?"
"Jā. Dzirdēju viņu runājam pa radio. Rītausmā." Estravena krūškurvis aprauti cilājās tāpat kā toreiz, kad viņš gulēja uz ledus blakus zilajai plaisai. "Tibe ir izsludinājis atlīdzību par manu galvu."
"Nolādētais, nepateicīgais nodevējs!" es stostījos, ar to domādams nevis Tibi, bet Tesičeru, kurš bija nodevis savu draugu.
"Tā gan," sacīja Estravens, "bet es prasīju no viņa pārāk daudz, liku sīkam gariņam stiepties par tālu. Klausies, Dženri. Ej atpakaļ uz Sasinotu."
"Pavadīšu tevi vismaz līdz robežai, Terem."
"Tur var būt orgotiešu sargi."
"Es palikšu šinī pusē. Dieva dēļ…"
Viņš pasmaidīja. Joprojām smagi elpodams, viņš piecēlās un devās tālāk, un es līdz ar viņu.
Mēs slēpojām caur apsarmojušām birzīm un pāri strīdus ielejas pakalniem un laukiem. Nebija, kur paslēpties, viss bija atklāts. Saules pielietas debesis, balta pasaule un mēs divas skrejošas ēnas. Nelīdzenais reljefs neļāva mums saskatīt robežu, iekams nebijām piegājuši tai gandrīz klāt. Tad mēs to pēkšņi ieraudzījām: vienkārša sēta, no kuras stabiem sniegā redzams tikai kāds pusmetrs, stabu gali nokrāsoti sarkani. Orgotiešu pusē nekādus sargus neredzēja. Šajā sētas pusē bija slēpju sliedes, un vairākas figūriņas tuvojās mums no dienvidiem.
"Šajā pusē ir sargi. Tev būs jāgaida līdz tumsai, Terem."
"Tibes inspektori," viņš ar rūgtumu izdvesa un meta slēpes riņķī.
Steigšus pārgājām pāri pakalniņam, ko tikko bijām šķērsojuši, un meklējām slēptuvi. Visu garo dienu sēdējām ieplakā starp bieziem hemmen kokiem, kuru zarus mums pār galvām bija noliecis sniega svars. Pārspriedām daudzus plānus par iešanu uz ziemeļiem vai dienvidiem gar robežu, lai tiktu laukā no šīs nemierīgās joslas, domājām, vai iet pa pakalniem austrumos no Sasinotas vai pat atpakaļ uz ziemeļiem, tukšajās zemēs, bet neviens plāns nederēja. Estravens bija nodots, un mēs vairs nevarējām Kārhaidā ceļot atklāti kā līdz šim. Arī slepeni ceļot mēs nevarējām mums nebija ne telts, ne ēdiena, ne spēka. Atlika mēģināt nekavējoties šķērsot robežu. Bija palicis tikai viens ceļš.
Mēs gulējām, cieši saspiedušies kopā, viens otru sildīdami tumšajā ieplakā zem tumšajiem kokiem. Ap pusdienas laiku Estravens iesnaudās, bet man bija pārāk auksti, un biju pārāk izsalcis, lai gulētu. Gulēju blakus draugam kā apstulbis, mēģinādams atcerēties vārdus, ko viņš man bija citējis: Divi kļūst viens, savijas dzīve un nāve. Bija tā pati sajūta kā teltī uz Ledāja, bet nebija patvēruma, nebija ēdiena, nebija atpūtas: mums bija palikusi tikai mūsu draudzība, un arī tā drīz beigsies.
Pēcpusdienā debesis pārklāja dūmaka un kļuva aukstāks. Pat klusajā ieplakā kļuva grūti sēdēt nekustīgi. Mums vajadzēja kustēties, un tomēr ap saulrietu mani ik pa brīdim kratīja drebuļi tāpat kā toreiz, kad es, ieslodzīts cietuma mašīnā, braucu pāri Orgoreinai. Likās, ka tumsa nekad neiestāsies. Zilā mijkrēslī mēs atstājām ieplaku un zagāmies starp krūmiem un kokiem pāri pakalnam, līdz varēja redzēt robežas žogu neskaidrus punktus blāvā sniegā. Nekāda apgaismojuma, nekādas kustības, nekur ne skaņas. Dienvidrietumos tālumā atspīdēja dzeltenas gaismas tur atradās kāds Orgoreinas komensālijas ciematiņš, kur Estravens varēs ierasties ar saviem viltotajiem dokumentiem un noteikti pavadīt vismaz vienu nakti Komensālijas cietumā vai varbūt tuvākajā Komensālijas brīvprātīgajā fermā. Un pēkšņi tur, tajā pēdējā brīdī un ne agrāk es sapratu, ko Estravena klusēšana un paša savtīgums bija man apslēpis: uz kurieni viņš iet un kāds būs viņa liktenis. Es teicu: "Terem, pagaidi…"
Bet viņš jau laidās lejup no kalna; viņš bija lielisks, ātrs slēpotājs, un šoreiz es viņu nekavēju. Viņš meta slaidu loku caur ēnām sniegā. Viņš bēga no manis un uzskrēja tieši virsū robežsargu šautenēm. Man šķiet, ka viņi izkliedza pavēli apstāties un kaut kur ieslēdzās gaisma, bet īsti neatceros. Tik un tā viņš neapstājās, bet brāzās tālāk uz žogu, un viņu nošāva, pirms viņš to bija sasniedzis. Viņi neizmantoja skaņas šautenes, bet medību ieročus, senās bises, kas šauj ar metāla gabaliņiem. Viņi šāva, lai nonāvētu. Kad nokļuvu līdz viņam, viņš jau bija tuvu nāvei, izpletis rokas un nokritis no slēpēm, kas bija iedūrušās sniegā turpat netālu; krūškurvja vietā bija viena liela brūce. Paņēmu viņa galvu klēpī un kaut ko runāju, bet viņš man neatbildēja; vienīgi dzirdēju viņa atbildi manai mīlestībai, kad caur sāpju pārņemto, dziestošo, brūkošo apziņu viņš skaidri sacīja valodā bez skaņas: "Arek!" Tad klusums. Turēju viņu rokās, sakņupis sniegā, kamēr viņš nomira. Tik daudz man atļāva. Tad mani piecēla kājās un aizveda uz vienu pusi, bet viņu uz otru. Es devos uz cietumu, viņš pazuda tumsā.
20. Bezjēdzīgs ceļojums
Piezīmēs, ko Estravens rakstīja, kad gājām pāri Gobrina ledājam, viņš atzīmē, ka nesaprot, kāpēc ceļabiedrs kaunas raudāt. Es jau toreiz būtu viņam pateicis, ka raudāt man traucē nevis kauns, bet bailes. Tagad viņa nāves vakarā gāju pa Sinotas ieleju uz auksto zemi, kur baiļu vairs nav. Un tur es sapratu, ka var raudāt, cik vien vēlas, bet tas neko nemaina.
Mani aizveda uz Sasinotu un ieslodzīja cietumā, jo es taču biju atradies kopā ar cilvēku ārpus likuma. Iespējams, viņi vienkārši nezināja, ko ar mani iesākt. Jau no paša sākuma, pat pirms atnāca rīkojums no Erenrangas, pret mani izturējās labi. Mans cietums Kārhaidā bija mēbelēta istaba Sasinotas valdības tornī. Man bija kamīns, radio un piecas labas maltītes dienā. Ērtību nebija. Gulta bija cieta, segas plānas, grīda kaila, gaiss auksts. Kā visās Kārhaidas telpās. Bet man atveda ārstu, kura rokas un balss man sniedza daudz lielāku mierinājumu, nekā biju atradis Oigoreinā. Kad ārsts aizgāja, durvis palika vaļā. Atceros, cik ļoti vēlējos, lai kāds tās aizver, jo no gaiteņa nāca aukstums. Bet man nebija ne spēka, ne dūšas celties no gultas un aizvērt sava cietuma durvis.
Ārsts, jauns, nopietns, mātišķs cilvēks, man ar mierīgu pārliecību paziņoja: "Jūs pēdējos sešus mēnešus esat ēdis par maz un strādājis daudz par daudz. Jūs esat iztērējis visus spēkus, un tie ir galā. Guliet un atpūtieties. Guliet, kā upe gul ziemu ielejā. Guliet mierā. Gaidiet."
Bet, tikko es aizmigu, es atkal biju kravas kastē, piespiedies pārējiem, mēs visi kaili, smirdīgi, trīcoši līdām kopā, lai sasildītos. Un tikai viens vienīgs gulēja pie aizbultētajām durvīm. Viņš bija auksts, viņa mute pilna asins recekļiem. Viņš bija nodevējs. Viņš bija mūs pametis, pametis mani. Un es modos, dusmu pilns. Vārguļa dusmas, kas izplūda vārguļa asarās.
Laikam biju slims, jo atminos, ka degu drudzī un ārsts sēdēja man klāt vienu vai vairākas naktis. Naktis neatceros, bet atceros, kā sacīju viņam trīcošā, kašķīgā balsī: "Viņš taču varēja apstāties. Viņš redzēja sardzi. Viņš skrēja tieši pretī šautenēm."
Jaunais ārsts pēc kāda laika teica: "Jūs taču negribat teikt, ka viņš izdarīja pašnāvību?"
"Varbūt…"
"Par draugiem tā nerunā. Un es neticu, ka Hārts rem ir Estravens tā varētu."
Man nebija ienācis prātā, cik ļoti šejienieši nicina pašnāvību. Viņi neuzskata to par izeju kā mēs. Tā ir atteikšanās no iespējām, pati nodevība. Ja kārhaidietis lasītu Jauno Derību, viņaprāt, Jūdas noziegums nebūtu Kristus nodošana, bet gan viņa pašnāvība ar to viņš pašos pamatos ir padevies izmisumam, atteicies no piedošanas, pārmaiņām, dzīvības. "Tātad jūs nesaucat Estravenu par nodevēju?"