"Nekad arī neesmu viņu tā saucis. Godājamais Ai, daudziem apsūdzības pret viņu šķiet nepatiesas."
Viņa vārdi mani nenomierināja. Man joprojām sāpēja. "Tad kāpēc viņu nošāva? Kāpēc viņš ir miris?" Uz to viņš neko neteica, jo atbildes nebija.
Mani tā arī oficiāli nenopratināja. Pajautāja, kā es nokļuvu no Pulefenas fermas Kārhaidā un kādu šifrētu ziņu pārraidīju pa radio. Es pastāstīju. Informāciju nekavējoties nosūtīja karalim uz Erenrangu. Ziņa par kuģi acīmredzot bija valsts noslēpums, bet par manu bēgšanu no orgotiešu cietuma, ziemas ceļojumu pāri Ledājam un klātbūtni Sasinotā raidīja un runāja ļoti plaši. Estravena dalību šajos notikumos, kā arī viņa nāvi radio nepieminēja, bet visi to zināja tāpat. Kārhaidā slepenība ļoti lielā mērā ir takta jautājums, kopīga klusēšana pēc vienošanās kad netiek uzdoti jautājumi, bet atbildes paliek. Ziņās runāja tikai par sūtni godājamo Ai, bet visi zināja, ka Harth rem ir Estraven mani izrāvis no orgotiešu ķetnām un kopā ar mani šķērsojis Ledāju uz Kārhaidu, lai apgāztu pretīgos komensāļu melus par manu pēkšņo nāvi rudenī Mišnori no horm drudža. Estravens bija diezgan precīzi paredzējis notikumu gaitu pēc manas atgriešanās. Viņš gan nebija paredzējis, ka viss notiks tik strauji. Viena citplanētieša dēļ, kurš kaut kur Sasinotā gulēja slims, nekustīgs un vienaldzīgs pret visu pasauli, desmit dienu laikā krita divas valdības.
Protams, orgotiešu valdības krišana vairāk atgādināja procesu, kad vienu komensāļu grupu pie varas nomaina cita, bet Trīsdesmit Trīs palika tie paši. Dažu ēnas saīsinājās, citu pagarinājās, kā saka kārhaidieši. Sarfu frakcija, kas mani nosūtīja uz Pulefenas fermu, palika nesatricināma savās pozīcijās par spīti tam, ka pirmo reizi pastāvēšanas laikā bija pieķerta melos, līdz tai dienai, kad Argavens publiski paziņoja par drīzo zvaigžņu kuģa nolaišanos Kārhaidā. Todien vadošos amatus Trīsdesmit Triju valdībā pārņēma Obsli partija Brīvā tirgus frakcija. Es tomēr biju viņiem noderējis.
Kārhaidā valdības maiņa pamatā nozīmē viena premjera izraidīšanu un cita iecelšanu, un pārmaiņas kyorremy, lai gan bieži vien notiek arī politiskas slepkavības, demisijas un dažādi dumpji. Tibe nemēģināja palikt pie varas. Mana vērtība starptautiskajā šifgretora spēlē un tas, ka biju attaisnojis (ar savu līdzdalību) Estravenu, piešķīra man prestižu, kas bija tik loti pārāks par viņējo, ka viņš atkāpās no amata, kā to vēlāk uzzināju, jau pirms Erenrangā izdzirdēja par manis sūtīto signālu kuģim. Saņēmis brīdinājumu no Tesičera, viņš sagaidīja ziņas par Estravena nāvi un atkāpās no amata. Viņš bija vienlaikus sakauts un paspējis atriebties.
Saņēmis visu informāciju, Argavens atsūtīja man ielūgumu, uzaicinājumu nekavējoties ierasties Erenrangā, kā ari pieklājīgu naudas summu ceļojuma izdevumiem. Sasinotas pilsēta tikpat dāsni sūtīja man līdzi jauno ārstu, jo es joprojām nebiju pilnīgi vesels. Mēs braucām ar motorkamanām. Ceļojumu atceros tikai fragmentāri. Viss gāja gludi un nesteidzīgi, ilgi stāvējām, gaidot, kad ruļļi pieblīvēs sniegu uz ceļiem, pavadījām garas naktis iebraucamās vietās. Iespējams, ka pagāja divas trīs dienas, bet man ceļojums šķita ļoti garš, un es neko daudz neatceros līdz tam brīdim, kad mēs caur Ziemeļu vārtiem nonācām Erenrangas dziļajās, sniega un ēnu pilnajās ielās.
Sajutu, ka sirds man nocietinās un galva noskaidrojas. Līdz šim biju kā saplīsis gabalos. Tagad, lai gan biju noguris pēc vieglā ceļojuma, jutu, ka man dziļumos vēl ir palicis spēks. Visticamāk, pieraduma spēks, jo es beidzot atrados pazīstamā vietā, pilsētā, kur biju dzīvojis un strādājis vairāk nekā gadu. Es pazinu ielas un torņus, un Pils drūmos pagalmus, celiņus un fasādes. Es zināju, kas man te jādara. Tā nu es pirmo reizi skaidri sapratu, ka pēc drauga nāves man jāpabeidz tas, par ko viņš atdeva savu dzīvību. Man jāieliek arkas noslēgakmens.
Pie Pils vārtiem saņēmu norādījumu doties uz viesu namu Pils teritorijā. Man ierādīja vietu Apaļā Torņa ēkā, kas galmā nozīmē augstu šifgretoru: ne tik daudz karaļa labvēlību, cik jau tā augsta statusa atzīšanu. Te parasti apmetās draudzīgo valstu vēstnieki. Tā bija laba zīme. Lai nokļūtu līdz mājvietai, man nācās iet garām Sarkanajai Stūra ēkai, un es caur šauro vārtu arku ieraudzīju kailo koku pie dīķīša, ko klāja pelēks ledus, un ēku, kas joprojām bija tukša.
Pie Apaļā Torņa durvīm mani sagaidīja cilvēks baltā hīeb un tumši sarkanā kreklā ar sudraba ķēdi ap kaklu Faksi, Oterherdas citadeles pareģis. Ieraugot viņa laipno un glīto seju, pirmo pazīstamo seju pēc tik ilga laika, izjutu atvieglojumu. Mana saspringtā apņēmība mazliet pagaisa. Kad Faksi saņēma manas rokas savējās īpašajā kārhaidiešu draudzības sveicienā, varēju viņam tikpat silti atbildēt.
Viņu uz kyorremy šoruden bija nosūtījis viņa apgabals, Dienvidrēra. Gadās, ka parlamenta locekļus ievēlē no handdarītu citadeļu iemītnieku vidus, tomēr audējs reti kad pieņem šo amatu, un man šķiet, Faksi būtu atteicies, ja nebūtu tik ļoti noraizējies par Tibes valdības uzņemto virzienu. Tā nu viņš bija nolicis malā audēja zelta ķēdi un aplicis domnieka sudraba ķēdi. Viņš nebija ilgi palicis nemanīts, jo kopš thern mēneša bija iecelts Hes-kyorremy jeb Iekšējā padomē, kas darbojas kā pretspēks premjeram. Amatā viņu bija iecēlis pats karalis. Varbūt viņš jau atradās ceļā uz tiem slavas kalngaliem, no kuriem pirms nepilna gada bija kritis Estravens. Kārhaidā politiskās karjeras ir straujas un beidzas negaidīti.
Apaļajā Tornī, aukstā, greznā mājiņā, mēs ar Faksi runājām diezgan ilgi, pirms man bija jātiekas ar pārējiem vai jāķeras pie oficiālajām vizītēm un paziņojumiem. Viņš skatījās manī ar skaidrām acīm un jautāja: "Tātad drīz ieradīsies kuģis, nolaidīsies uz zemes. Tas būs lielāks nekā tas, kurā jūs ieradāties Hordena salā pirms trim gadiem. Vai tā ir?"
"Jā. Tas ir, es nosūtīju ziņu, lai kuģis sāktu ceļu uz šejieni."
"Kad tas ieradīsies?"
Kad konstatēju, ka nezinu, kura mēneša diena šodien ir, sāku saprast, cik slims esmu bijis pēdējā laikā. Nācās skaitīt atpakaļ līdz dienai pirms Estravena nāves. Kad konstatēju, ka kuģim, ja tas atrodas iespējami tuvu, jau būtu jābūt orbītā ap planētu un jāgaida komanda no manis, tas bija nākamais trieciens.
"Man jāsazinās ar kuģi. Viņi gaida instrukcijas. Kur karalis vēlas, lai tas nolaižas? Vajadzētu neapdzīvotu vietu, diezgan plašu. Man jātiek līdz raidītājam…"
Viss tika nokārtots nekavējoties un ļoti viegli. Nebeidzamie birokrātijas šķēršļi un apkārtceļi, kas mani agrāk tā bija kaitinājuši, izkusa kā ledus plūdu laikā. Rats bija pagriezies. Nākamajā dienā mani gaidīja audience pie karaļa.
Estravens sešus mēnešus bija mēģinājis panākt manu pirmo audienci. Un atdeva visu pārējo dzīvi, lai notiktu šī otrā.
Biju noguris no nemitīgām aizdomām, un galva man bija pilna ar domām, kas apslāpēja kautrīgumu. Nogāju pa garo, sarkano gaiteni zem apputējušiem standartiem un nostājos pie paaugstinājuma, kur atradās trīs lielie kamīni; katrā sprakšķēja un plosījās spoža uguns. Karalis sēdēja pie vidējā, sakumpis pie galda uz izrotātas taburetes.
"Sēdieties, godājamais Ai."
Apsēdos kamīna otrā pusē un skatījos uz liesmu izgaismoto Argavena seju. Viņš izskatījās nevesels un vecs. Viņš izskatījās pēc sievietes, kas zaudējusi bērnu, pēc vīrieša, kas zaudējis dēlu.