"Tātad, godājamais Ai, jūsu kuģis drīz nolaidīsies."
"Nolaišanās notiks Aftenas purvājā, kā jūs vēlējāties. Kuģis nosēdīsies šovakar trešās stundas sākumā."
"Un ja viņi netrāpīs? Tad viss sadegs?"
"Viņi sekos radiobākai; viss ir saskaņots. Viņi noteikti trāpīs."
"Un cik tur būs cilvēku vienpadsmit? Pareizi?"
"Jā. Nav tik daudz, lai baidītos."
Argavena rokas noraustījās. "Es no jums vairs nebaidos, godājamais Ai."
"Priecājos."
"Jūs man labi kalpojāt."
"Bet es neesmu jūsu kalps."
"Es zinu," viņš vienaldzīgi teica. Un nekustīgi skatījās ugunī, kodīdams lūpu.
"Mans ansibla raidītājs atrodas Mišnori, laikam pie sarfiem. Bet uz kuģa borta būs cits ansibls. Tāpēc, ja tas jums būtu pieņemami, es līdz ar kuģa nolaišanos uzņemšos Ekumēnes ārkārtējā un pilnvarotā sūtņa posteni, man būs tiesības pārrunāt un parakstīt sadraudzības līgumu ar Kārhaidu. Manus vārdus var apstiprināt, caur ansiblu sazinoties ar Heinu un citiem stabiļiem."
"Lai ari tā būtu."
Klusēju, jo karalis manī neklausījās. Viņš ar zābaka purngalu pabakstīja pagali kamīnā, saceļot sauju sarkanu dzirksteļu. "Kāda velna pēc viņš mani krāpa?" viņš prasīja augstā, griezīgā balsī un pirmo reizi paskatījās man acīs.
"Kas?" jautāju, skatīdamies tikpat cieši.
"Estravens."
"Viņš rūpējās, lai jūs nekrāptu pats sevi. Viņš dabūja mani prom no acīm, kad jūs sākāt atbalstīt tos, kas mani necieta. Viņš atveda mani atpakaļ brīdī, kad šī atgriešanās vien jūs pārliecinātu uzņemt Ekumēnes misiju. Un jūs ar to ieiesiet vēsturē."
"Kāpēc viņš man neko neteica par lielo kuģi?"
"Jo viņš par to neko nezināja: es par to nevienam neko neteicu līdz pat brīdim, kad ierados Orgoreinā."
"Un jūs abi ari izvēlējāties īstos partnerus, ar ko pļāpāt! Viņš mēģināja piespiest, lai orgotieši uzņem jūsu misiju. Viņš visu laiku sadarbojās ar Brīvā tirgus frakciju. Un jūs sacīsiet, ka tā nav nodevība?"
"Nē, tā nebija nodevība. Viņš zināja, ka, ja viena nācija lai kura tā arī būtu pirmā iestāsies Ekumēnē, otra nekavējoties sekos. Un tā būs. Un pēc tam pienāks kārta Sitai un Perunterai, un Arhipelāgam, līdz visi būs apvienojušies. Viņš ļoti mīlēja savu dzimteni, bet viņš nekalpoja ne tai, ne jums. Viņš kalpoja tam pašam, kam es."
"Ekumēnei?" iztrūkās Argavens.
"Nē. Cilvēcei."
Es runāju un nezināju, vai manis sacītais ir patiess. Pa daļai patiess, kaut kādā ziņā patiess. Tikpat patiesi būtu sacīt, ka Estravena darbība izrietēja vienkārši no personiskas uzticības, atbildības un draudzības jūtām pret vienu cilvēku mani. Bet ari tā nebūtu visa patiesība.
Karalis neatbildēja. Viņa drūmā, uztūkuši, grumbu izvagotā seja atkal bija pievērsta ugunij.
"Kāpēc jūs izsaucāt savu kuģi, pirms man tika paziņots par jūsu atgriešanos Kārhaidā?"
"Lai liktu jums rīkoties. Jums domāta ziņa nonāktu lorda Tibes rokās, un viņš varētu mani izdot orgotiešiem. Vai likt nošaut. Kā lika nošaut manu draugu."
Karalis klusēja.
"Nav svarīgi, vai es palieku dzīvs, bet man bija un ir pienākums pret Getenu un Ekumēni, man ir jāpabeidz iesāktais. Tāpēc vispirms izsaucu kuģi, lai man būtu cerība izpildīt uzdevumu. Tā ieteica Estravens, un viņam bija taisnība."
"Nebija jau nepareizi. Lai kā nu būtu, kuģis nosēdīsies šeit. Mēs būsim pirmie… Un viņi visi ir tādi kā jūs, ja? Visi izvirtuļi, mūžīgā kemmerā'? Man būs tas gods uzņemt dīvainu kompāniju… Pastāstiet galma pārvaldniekam lordam Gorčernam, kā viņus pareizi uzņemt. Lai nebūtu nekādu aizvainojumu vai kļūdu. Viņi apmetīsies Pilī, norādiet piemērotu vietu. Gribu parādīt viņiem godu. Jūs man tiešām esat labi palīdzējis, godājamais
Ai. Pataisījis komensaļus par meļiem. Un tad par muļķiem."
"Un šobrīd par sabiedrotajiem."
"Es zinu," viņš iespiedzās. "Bet vispirms Kārhaida. Kārhaida vispirms!"
Es piekrītot pamāju.
Pēc kāda laika viņš teica: "Kā bija, kāds bija tas gājiens pāri Ledājam?"
"Viegli nebija."
"Estravens būtu labs ceļabiedrs tādā trakā pasākumā. Izturīgs kā dzelzs. Un nekad nezaudēja savaldīšanos. Man žēl, ka viņš ir miris."
Man trūka vārdu.
"Es pieņemšu jūsu… līdzpilsoņus… audiencē rit pēcpusdienā, otrajā stundā. Vai mums vēl kas runājams?"
"Vai drīkstu zināt, vai gatavojaties atsaukt pavēli par izraidīšanu, lai attaisnotu Estravena vārdu?"
"Vēl ne, godājamais Ai. Nesteidziniet mani. Kas vēl?"
"Viss."
"Tad ejiet."
Pat es viņu nodevu. Biju solījis, ka neļaušu kuģim nolaisties, kamēr viņa trimda nav atcelta, kamēr viņš nav attaisnots. Ja es uzstātu uz šo nosacījumu, man nāktos zaudēt visu, par ko viņš bija cīnījies. Un no trimdas tas viņu neatsauktu.
Pārējo dienas daļu pavadīju, ar lordu Gorčernu un citiem saskaņojot kuģa komandas uzņemšanu un mitekli. Otrajā stundā ar motorkamanām izbraucām uz Aftenas purvājiem, kas atrodas kādus piecdesmit kilometrus uz ziemeļaustrumiem no Erenrangas. Nolaišanās laukums atradās plaša, neapdzīvota rajona malā. Tas bija kūdras purvs, pārāk slapjš, lai to varētu nosusināt vai apstrādāt. Tagad, irrem mēneša vidū, tuksnaine vairāku metru dziļumā bija sasalusi un pārklāta ar sniegu. Radiobāka strādāja visu dienu, bija saņemti apstiprinājuma signāli no kuģa.
Nolaižoties komanda noteikti ekrānos redzēja robežu starp planētas apgaismoto un neapgaismoto daļu, kas stiepās pāri Lielajam kontinentam no Gutenas līča līdz Čarisūnes līcim; Kargava virsotnes vēl spīdēja saulē kā zvaigžņu virtene; jau sāka krēslot, kad mēs pamanījām, ka no debesīm krīt zvaigzne.
Kuģis nolaidās, rēkdams visā godībā; no izkusušā sniega un dubļu ezera pacēlās balti tvaika mutuļi, kad tika nolaisti stabilizatori. Zem purvāja bija par granītu cietāks mūžīgais sasalums, un kuģis glīti izlīdzinājās un sāka atdzist. Ūdens sāka strauji sasalt, un kuģis ziemīgās planētas puskrēslā izskatījās pēc lielas, elegantas zivs, kas stāv uz tumša sudraba astes.
Man blakus ierunājās Faksi no Oterhordas, viņa pirmie vārdi pēc kuģa nolaišanās trokšņa un greznības bija: "Man prieks, ka izdevās šo piedzīvot." Tā bija teicis arī Estravens, skatoties uz Ledāju, uz nāvi; tā viņš būtu teicis šovakar. Lai tiktu vaļā no rūgtās nožēlas, kas mani pārņēma, sāku iet uz kuģa pusi. Ārpuse jau bija apsarmojusi no iekšējās dzesēšanas sistēmas darbības, un es redzēju, kā atveras augstā borta lūka un elegantā lokā līdz ledum nolaižas laipa. Pirmā no tās nokāpa Longa Heo Hjū, tieši tāda, kādu es viņu atcerējos, lai gan bija pagājuši trīs manas dzīves gadi un viņas dzīvē tikai pāris nedēļu. Viņa paskatījās uz mani un Faksi, un pārējiem, kas mūs pavadīja, apstājās pāris soļu no laipas un svinīgi sacīja kārhaidiešu valodā: "Es nāku kā draugs." Viņas acīs mēs visi bijām citplanētieši. Ļāvu, lai Faksi viņu sveicina pirmais.
Viņš norādīja sievietei uz mani, viņa pienāca klāt, paspieda man roku saskaņā ar manas tautas paražu un ieskatījās acīs. "Dženli," viņa teica, "es jūs nemaz nepazinu!" Pēc tik ilga laika bija savādi dzirdēt sievietes balsi. Pēc mana ieteikuma no kuģa iznāca arī pārējie: izrādīt neuzticību nozīmētu pazemot kārhaidiešus, apšaubīt viņu šifgretoru. Viņi nāca un sveicinājās ar kārhaidiešiem elegantā pieklājībā. Bet man viņi visi izskatījās dīvaini, gan sievietes, gan vīrieši, lai arī visus labi pazinu. Viņu balsis skanēja savādi pārāk dobjas, pārāk spalgas. Viņi bija kā bars lielu, dīvainu dzīvnieku, kas pieder pie divām dažādām sugām: lieli primāti ar saprātīgu skatienu, visi uzbudināti, visi kemmerā. Viņi spieda man roku, pieskārās, apkampa mani.