Man izdevās savaldīties un pastāstīt Heo Hjū un Tuljeram svarīgāko, kas viņiem būtu jāzina par šībrīža situāciju, kamēr braucām atpakaļ uz Erenrangu. Kad nokļuvām Pilī, tomēr metos meklēt glābiņu savā istabā.
Ienāca ārsts no Sasinotas. Viņa klusā balss un jaunā, nopietnā seja ne vīrieša, ne sievietes, bet cilvēka seja bija man atvieglojums, kaut kas pazīstams un pareizs. Bet tad viņš teica vienlaikus likdams man doties gultā un izsniegdams vieglu nomierinošu līdzekli: "Es redzēju jūsu kolēģus sūtņus. Cik brīnišķi, ka no zvaigznēm ir atnākuši cilvēki. Un tas notiek manas dzīves laikā!"
Te atkal bija redzama gan drosme, gan prieks īpašības, ko es visvairāk apbrīnoju kārhaidiešos un cilvēkos vispār -, un, lai gan pats tā nejutos, tās noraidīt būtu ļaunprātība. Tā nu sacīju pilnīgu patiesību, bet bez atklātības: "Arī viņiem tas ir brīnums. Viņi ir nonākuši jaunā pasaulē, satikuši jaunu cilvēci."
Pavasarī, tuwa mēneša beigās, kad nokritās atkušņa plūdi un atkal varēja ceļot, paņēmu atvaļinājumu no mazās vēstniecības Erenrangā un devos uz austrumiem. Mani ļaudis bija apmetušies dažādās vietās uz planētas. Tā kā mums bija atļauts izmantot gaisa transportu, Heo Hjū un trīs citi paņēma lidojošo mašīnu un devās uz Situ un Arhipelāgu, jo es biju atstājis novārtā jūras puslodes nācijas. Citi bija Orgoreinā, un vēl daži negribīgi ceļā uz Perunteru, kur atkušņi nesākas agrāk par tuwa mēnesi un viss tik un tā sasalst (kā stāsta) kādu nedēļu vēlāk. Tuljers un Ke'sta Erenrangā lieliski tika ar visu galā. Nebija nekā steidzami darāma. Galu galā kuģis, kas sāk ceļu no Ziemai tuvākās sabiedroto planētas, ieradīsies tikai pēc septiņpadsmit vietējiem gadiem. Šī pasaule atrodas pašā Visuma nomalē. Tālāk, uz Oriona rokas dienvidu daļas pusi, nebija cilvēku apdzīvotu pasauļu. Un no Ziemas līdz Ekumēnes centrālajām pasaulēm, mūsu rases šūpulim, ir ļoti tālu: piecdesmit gadi līdz Heinai-Davenantai, vesels cilvēka mūžs līdz Zemei. Nav, kur steigties.
Šķērsoju Kargavu pa zemāko pāreju, pa ceļu, kas iet gar dienvidu jūras krastu. Uz īsu brīdi apstājos ciematā, kur biju apmeties, kad pirms trim gadiem zvejnieki mani atveda no Hordena salas; ļaudis šajā Pavardā mani uzņēma tāpat kā toreiz bez mazākā izbrīna. Nedēļu pavadīju lielajā ostas pilsētā Taterā pie Enčas upes ietekas, tad vasaras sākumā kājām devos uz Kermlandi.
Gāju uz austrumiem un dienvidiem pa kalnaino, skarbo zemi, kur bija daudz klinšu un zaļu pakalnu, lielu upju un vientuļu mājokļu, līdz nonācu pie Leduspēdu ezera. No ezera krasta, skatoties uz dienvidiem, es pakalnos ieraudzīju pazīstamu gaismu: debesis balti nomirgoja, tā atspīd ledājs aiz pakalniem. Ledājs nekur nebija pazudis.
Estri mājvieta bija ļoti veca. Pavards un ārējās ēkas bija no pelēka akmens, kas iegūts no klintīm turpat netālu. Viss bija skarbs, pilns vēja skaņu.
Pieklauvēju, un man atvēra. Sacīju: "Es lūdzu zemes tiesas viesmīlību. Es biju Terema no Estri draugs."
Man atvēra sausnējs, nopietns deviņpadsmit vai divdesmit gadus vecs jaunietis, klusēdams uzklausīja manus vārdus un ielaida mani Pavardā. Aizveda mani līdz pirtij, atpūtas telpām, lielajai virtuvei, un, kad bija pārliecinājies, ka esmu nomazgājies, apģērbies un paēdis, atstāja mani vienu guļamistabā, kuras dziļie logi pavēra skatu uz pelēko ezeru un pelēkajiem thore mežiem, kas atrodas starp Estri un Stouku. Šis nams bija tikpat drūms kā zeme, uz kuras tas stāvēja. Uguns auroja dziļajā manteļskurstenī, kā vienmēr, vairāk sildīdama garu un aci nekā miesu. Kad vējš pūš no Ledāja un kalniem, akmens sienas un grīda aprij lielāko daļu siltuma. Bet es nejutu aukstumu kā senāk, pirmajos divos gados uz Ziemas; tagad es jau ilgi piemitu aukstā zemē.
Pēc kādas stundas zēns (viņa kustības bija smalkas un vieglas kā meitenei, bet meitenes neprot tik drūmi klusēt) ieradās un pavēstīja, ka Estri lords ir gatavs ar mani tikties, ja es vēlētos ar viņu runāt. Sekoju jaunietim lejā pa kāpnēm, pa gariem gaiteņiem, kur patlaban pilnā sparā gāja vaļā paslēpes. Bērni spietoja mums visapkārt, mazākie spiedza no uztraukuma, pusaudži slīdēja kā ēnas no vienām durvīm līdz citām, aizspieduši muti ar plaukstu, lai slāpētu smieklus. Man kājās ieskrēja apaļīgs piecus sešus gadus vecs mazulis, tad pieķērās manam pavadonim pie rokas, meklējot glābiņu. "Sorvi!" viņš pīkstēja, platām acīm skatīdamies manī, "Sorvi, es taisos paslēpties alus darītavā!" Un aizlaidās pa gaiteni kā no lingas izmests olis. Jaunietis Sorvi nesatricināmā mierā turpināja ceļu uz Estri zemes kunga Iekšējo pavardu.
Esvans Harth rem ir Estraven bija vairāk nekā septiņdesmit gadus vecs, artrīta sakropļotām gūžu locītavām. Viņš sēdēja pie uguns, izslējies ratiņkrēslā. Laiks bija pārveidojis un izlīdzinājis viņa plato seju kā akmeni upē tā bija mierīga, briesmīgi mierīga.
"Jūs esat Sūtnis, Dženri Ai?"
"Jā."
Mēs skatījāmies viens uz otru. Terems bija šī vecā kunga miesas bērns. Jaunākais dēls Terems, vecākais Areks, brālis, kura balsi viņš dzirdēja, kad uzrunāju viņu domās; abi miruši. Nevarēju sazīmēt neko no sava drauga nogurušajā, mierīgajā, skarbajā sejā, kas atklājās manam skatam. Vienīgais, ko tur varēja izlasīt, bija tas, ka Terems tiešām ir miris.
Biju veltīgi devies uz Estri, cerēdams uz mierinājumu. Mierinājuma nebūs un kāpēc gan biju iedomājies, ka ceļojums uz drauga bērnības vietām kaut ko izmainīs, piepildīs tukšumu, klusinās nožēlu? Neko vairs nevar mainīt. Tomēr biju ieradies Estri, lai pabeigtu vēl vienu uzdevumu.
"Mēs bijām kopā ar jūsu dēlu vairākus mēnešus pirms viņa nāves. Es biju ar viņu, kad viņš nomira. Man līdzi ir viņa dienasgrāmatas. Un ja jūs vēlaties, lai kaut ko pastāstu par to, kas notika…"
Vecā vīra sejā joprojām atspoguļojās miers. Bet jaunietis strauji iznāca no plaiksnīgajām ēnām starp uguni un logu un asi teica: "Erenrangā viņu joprojām sauc par Estravenu-Nodevēju."
Vecais kungs paskatījās uz zēnu, tad uz mani.
"Šis ir Sorvi Hārts," viņš teica. "Estri mantinieks, mans dēludēls."
Es labi zināju, ka šeit nav aizliegts incests. Bet brīdi zaudēju valodu tāpēc, ka mums, zemiešiem, tas nav pieņemts, un arī tāpēc, ka pēkšņi pamanīju drūmajā, nevaldāmajā nomales zēnā sava drauga gara atspulgu. Man trīcēja balss. "Karalis atsauks savus vārdus. Terems nebija nodevējs. Kāda nozīme tam, ko par viņu runā muļķi?"
Vecais kungs rāmi nolieca galvu. "Tam ir nozīme," viņš teica.
"Jūs kopā šķērsojāt Gobrina ledāju," Sorvi skarbi jautāja, "jūs ar viņu?"
"Jā."
"Es vēlētos dzirdēt šo stāstu, cienījamais Sūtni," ļoti mierīgi sacīja vecais Esvans. Bet zēns, Terema dēls, izstostīja: "Vai pastāstīsiet par viņa nāvi? Par citām pasaulēm starp zvaigznēm par citiem cilvēkiem, par citām dzīvēm?"
Getenas kalendārs un laika mērvienības
Gads. Getenas orbitālais periods ir 8401 Zemes standarta stunda jeb 0,96 Zemes standarta gada. Diennakts ilgst 23,8 Zemes standarta stundas. Getenas gadā ir 364 dienas.
Kārhaidā/Orgoreinā gadus neskaita no pirmā gada uz priekšu, pirmais gads vienmēr ir pašreizējais. Katrā Jaungada dienā (getheny thern) pagājušais gads kļūst par "iepriekšējo" un visiem pagājušajiem datumiem tiek pievienots viens gads. Līdzīgi tiek skaitīta nākotne, katrs gads ir "nākamais", līdz tas kļūst par Pirmo.
Šīs laika skaitīšanas sistēmas radītās neērtības hronikās tiek novērstas ar atsaucēm uz labi zināmiem notikumiem, karaļu valdīšanas laiku, dinastijām, izmaiņām vietējā pārvaldē utt .Jomešta skaita 144 gadu ciklus kopš Meši dzimšanas (pirms 2202 gadiem, 1492. Ekumēnes gadā) un katru divpadsmito gadu rīko svētkus. Tomēr šī sistēma attiecas tikai uz konkrēto reliģiju, un to neizmanto nekur citur, pat ne Orgoreinā, kas oficiāli atbalsta jomeš kultu.