Divas dienas viņš gāja pa Ledāju uz ziemeļiem. Viņam līdzi nebija ēdiena, un mētelis bija viņa vienīgais patvērums. Uz Ledus nekas neaug, tur nav zvēru. Bija susmy mēnesis, un dienām un naktīm sniga. Viņš gāja viens pats cauri vētrai. Otrajā dienā viņš zināja, ka kļūst vājāks. Otrajā naktī viņam bija jāapguļas un jāiemieg uz brīdi. Trešajā rītā viņš redzēja, ka ir apsaldējis rokas, un juta, ka ari pēdas, lai gan nespēja atraisīt zābaku saites, lai apskatītos, jo rokas vairs neklausīja. Viņš sāka rāpot uz ceļiem un elkoņiem. Viņam nebija nekāda iemesla tā darīt, jo bija vienalga, vai viņš nomirs uz Ledāja turpat vai mazliet tālāk, bet kāds spēks viņu vilktin vilka uz ziemeļiem.
Pēc kāda laika sniegs rimās un vējš noklusa. Parādījās saule. Viņš rāpodams nevarēja redzēt pārāk tālu, jo kapuces vilna aizsedza acis. Vairs nejuzdams aukstumu ne rokās un kājās, ne uz sejas, viņš domāja, ka tūlīt būs nosalis pavisam. Tomēr viņš vēl spēja kustēties. Sniegs uz Ledāja viņam šķita savāds: tas izskatījās pēc baltas zāles, kas aug no ledus. Tas locījās un iztaisnojās kā zāles stiebri, ja to aizskāra. Viņš beidza rāpot un apsēdās, atstūmis kapuci, lai varētu paskatīties apkārt. Visur, cik tālu skatiens sniedza, pletās balti un mirdzoši sniegzāles lauki. Bija ari baltu koku birzis, un koku lapas bija baltas. Spīdēja saule, vēja nebija, un viss bija balts.
Geterens novilka cimdus un paskatījās uz rokām. Tās bija baltas kā sniegs. Tomēr tās vairs nebija apsaldētas, viņš spēja kustināt pirkstus un piecelties kājās. Viņš nejuta ne sāpes, ne aukstumu, ne izsalkumu.
Viņš redzēja aiz ledus laukiem ziemeļos baltu torni, līdzīgu pavalsts tornim, un tālumā kādu, kas viņam tuvojās. Pēc brīža Geterens varēja izšķirt, ka cilvēks ir pilnīgi kails, ar pavisam baltu ādu un pavisam baltiem matiem. Viņš nāca tuvāk, līdz varēja dzirdēt balsi. Geterens jautāja: "Kas tu esi?"
Baltais cilvēks sacīja: "Es esmu tavs brālis un kemmerings Hodī."
Hodī tā sauca viņa brāli, kas bija noindējies. Un Geterens redzēja, ka baltais cilvēks ir viņa brālis pēc auguma un vaibstiem. Bet viņa vēderā vairs nebija dzīvības, un viņa balss skanēja kā ledus čerkstoņa.
Geterens jautāja: "Kur mēs esam?"
Hodī atbildēja: "Šis ir puteņa viducis. Mēs, kas esam sev pielikuši rokas, dzīvojam šeit. Te mēs varam piepildīt zvērestu."
Geterens nobijās un sacīja: "Es te nepalikšu. Ja tu būtu nācis man līdzi uz dienvidu zemēm, mēs būtu palikuši kopā un visu mūžu turējuši zvērestu, un neviens nezinātu par mūsu pārkāpumu. Bet tu lauzi zvērestu, izdzēsdams to kopā ar savu dzīvību. Un tagad tu nevari izrunāt manu vārdu."
Ta arī bija. Hodī kustināja baltās lūpas, bet nevarēja izrunāt brāļa vārdu.
Viņš pieskrēja pie Geterena un izstiepa rokas, lai to apkamptu, un satvēra viņa kreiso roku. Geterens izrāvās un bēga. Viņš skrēja uz dienvidiem un skrienot redzēja, kā acu priekšā paceļas balta krītoša sniega siena, un, tajā ieejot, viņš atkal nokrita uz ceļiem un vairs nespēja skriet, bet tikai rāpot.
Devītajā dienā pēc tam, kad otrs brālis bija uzkāpis Ledājā, viņu atrada Orohas Pavarda ļaudis. Viņu zemes tiesa ir uz ziemeļaustrumiem no Šatas. Viņi nezināja, ne kā viņu sauc, ne no kurienes viņš nācis, jo atrada viņu rāpojam sniegā izkāmējušu, aklu, viņa seja bija nomelnējusi no apsaldēšanās un saules, un sākumā viņš nevarēja parunāt. Tomēr viņš izveseļojās, izņemot kreiso roku, kas bija nosalusi un tāpēc jāamputē. Daži sacīja, ka viņš esot Geterens no Šatas, par kuru bija dzirdējuši runājam. Citi teica, ka tā nevar būt, jo Geterens esot uzkāpis Ledājā pirmajā rudens puteņa dienā un noteikti gājis bojā. Viņš pats noliedza, ka būtu Geterens. Izveseļojies viņš pameta Orohu un Vētras robežu un devās uz dienvidiem, un nosauca sevi par Ennoku.
Kad Ennoks jau bija vecs, viņš mitinājās Rēras līdzenumā. Reiz, saticis cilvēku no dzimtenes, viņš tam jautāja: "Kā klājas Šatas tiesā?" Tas viņam pastāstīja, ka Šatai neklājas labi. Nekas neveicās ne pavardā, ne laukos, visu apsēda slimība, pavasarī sēkla zemē sasala un rudenī graudi vārpās sapuva, un tā tas notika jau gadiem. Tad Ennoks viņam sacīja: "Es esmu Geterens no Šatas," un viņš tam pastāstīja, kā uzkāpis Ledājā un ko tur saticis. Sava stāsta beigās viņš teica: "Pastāsti viņiem tur, Šatā, ka es ņemu atpakaļ savu vārdu un savu ēnu." Pavisam nedaudz dienu pēc tam Geterens saslima un nomira. Ceļotājs aiznesa viņa vārdus līdz Šatai, un stāsta, ka kopš tā laika zemes tiesā atgriezās labklājība un viss izdevās gan laukā, gan namā, gan sadzīvē.
3. Ārprātīgais karalis
Es piecēlos vēlu un atlikušo rītu pavadīju, pārlasīdams piezīmes par Pils etiķeti un geteniešu psiholoģijas un paradumu novērojumus, ko bija pierakstījuši mani priekšgājēji pētnieki. Es neiedziļinājos lasāmvielā, bet tam nebija nozīmes, jo es tāpat visu zināju no galvas un lasīju galvenokārt tāpēc, lai aizbāztu muti iekšējai balsij, kura visu laiku atkārtoja: Kaut kas ir nogājis greizi. Kad man neizdevās to piespiest paklusēt, es ar viņu strīdējos, pierādīdams, ka man viss izdosies arī bez Estravena varbūt pat labāk nekā ar viņu. Galu galā mans darbs bija domāts vienam cilvēkam. Ir tikai viens Pirmais mobilis. Pirmo vēsti par Ekumēni nes viena balss, viens miesā klātesošs cilvēks, sūtnis ir viens. Viņu var nogalināt kā gāja bojā Peleldžs uz Taurus-Četri vai ieslēgt trako namā kā visus trīs pirmos mobiļus pēc kārtas uz Gao; tomēr tāda ir pieņemtā prakse, jo tas darbojas. Viena balss, kas runā patiesību, laika gaitā ir lielāks spēks par flotēm un armijām. Jā, laika tur vajag daudz, bet laiks Ekumēnei vienmēr ir pārpilnībā tev nav, sacīja iekšējā balss, bet es iedzinu viņu loģiskā klusumā un ierados uz audienci Pilī pie karaļa Otrajā stundā, pilns miera un pašapziņas. Bet tas viss pajuka jau priekštelpā, iekams es pat ieraudzīju karali.
Pils sargi un sekretāri caur garajiem gaiteņiem un koridoriem bija ieveduši mani Karaļa nama uzgaidāmajā telpā. Referents mani palūdza uzgaidīt un atstāja vienu augstajā istabā bez logiem. Tā nu es tur stāvēju, saposies uz vizīti pie karaļa. Biju pārdevis ceturto rubīnu (pētnieku ziņojumos bija minēts, ka uz Getenas oglekļa dārgakmeņi ir tikpat lielā cieņā kā uz Zemes, tāpēc es biju ieradies ar pilnām kabatām dārgakmeņu, lai varētu nodrošināt sev iztiku) un iztērējis trešdaļu naudas par apģērbu vakardienas parādei un šodienas audiencei. Viss bija jauns, ļoti smags un labas kvalitātes kā Kārhaidā pierasts. Biju ģērbies baltā adītas vilnas kreklā, pelēkās biksēs, garā zilzaļā ādas tunikā ar šķēlumiem sānos hīeb -, jaunā micītē, jaunos cimdos, kas bija pareizā leņķī aizbāzti aiz vaļīgās hīeb jostas, jaunos zābakos, pārliecība, ka esmu labi ģērbies, papildināja manu mieru un pašapziņu. Es mierīgi un pašapzinīgi skatījos apkārt.