Kā viss karaļa nams, arī šī telpa bija veca: augstiem griestiem, sarkanām, kailām sienām un drēgnu, piesmakušu gaisu, it kā tas plūstu nevis no citām telpām, bet gan no pagājušiem gadsimtiem. Kamīnā rūca uguns, bet tas neko nemainīja. Uguns uzdevums Kārhaidā ir sildīt garu, nevis miesu. Industriālo izgudrojumu laikmets Kārhaidā iesākās pirms vismaz trim tūkstošiem gadu, un trīsdesmit gadsimtos ir izdomātas lieliskas un ekonomiskas centrālās apkures ierīces, kas izmanto tvaiku, elektrību un citus principus; bet kārhaidieši tās neierīko savās mājās. Varbūt pretējā gadījumā viņiem pazustu spēja piemēroties aukstam klimatam tāpat kā Arktikas putniem, kas, ja tos uzaudzē siltās teltīs, izlaisti sniegā, nosaldē kājas. Es tomēr biju tropu putns un nežēlīgi, nebeidzami salu. Ārā man bija auksti vienā ziņā, bet iekštelpās pavisam citā. Tagad es staigāju šurpu turpu, lai sasildītos. Telpā, izņemot mani un rūcošo uguni kamīnā, nekā daudz nebija: taburete un galds, uz kura stāvēja bļoda ar riekstiem un senlaicīgs radio. Aparāta korpuss bija no koka, inkrustēts ar sudrabu un kaulu brīnišķīgs amatnieka mākslas paraugs. Radio skanēja ļoti klusi, un es pagriezu skaļuma pogu, jo izdzirdēju, ka monotono Balādi vai Teiksmu nomaina Pils Ziņu izlaidums. Kārhaidieši neaizraujas ar lasīšanu, viņiem patīk ziņas vai literatūru labāk klausīties nekā redzēt; grāmatas un tālrādes ierīces ir daudz retāk sastopamas nekā radio, un avīzes nepastāv vispār. Biju palaidis garām rīta ziņas un tagad klausījos atkārtojumu ar pusausi, domādams par kaut ko citu. Pēkšņi izdzirdēju vairākas reizes atkārtotu pazīstamu vārdu un apstājos pussolī. Kas tur bija par Estravenu? Tika atkārtots valdības paziņojums.
"Therem Harth rem irEstraven, lordam no Estri Kermlandē, ar šo tiek atņemts Karalistes tituls un sēdeklis Karalistes Tautas Sapulcē un pavēlēts pamest Karalisti un visas Kārhaidas pavalstis. Ja viņš tiktu atrasts Kārhaidā vai tās pavalstīs pēc triju dienu termiņa beigām vai arī dzīves laikā atgrieztos Karalistē, viņš jāiznīcina nekavējoties un bez tiesas sprieduma. Neviens šīs valsts pavalstnieks nedrīkst atļaut Harth rem ir Estraven sevi uzrunāt vai palikt savā namā vai uz savas zemes, par šādu darbību draud cietumsods. Tāpat neviens šīs valsts pavalstnieks nedrīkst aizdot Harth rem ir Estraven naudu vai lietas, nedz atmaksāt viņam savu parādu, par to draud cietums un naudassods. Mēs darām visiem Kārhaidas iedzīvotājiem un pavalstniekiem zināmu, ka Harth rem ir Estraven tiek izsūtīts no valsts par Dzimtenes nodevību ka viņš slēpti un atklāti gan Tautas sapulcē, gan Pilī, izlikdamies par lojālu Karaļa pavalstnieku, ir musinājis un kūdījis citus, lai Kārhaidas nācija un tās pavalstis atteiktos no suverenitātes un pašpārvaldes un kļūtu par vasaļvalsti kādā zināmā Tautu Savienībā, par kuru lai visiem godīgiem pavalstniekiem top zināms, ka tāda nepastāv, jo ir zemisku un savtīgu nodevēju izdomājums, tie visiem līdzekļiem cenšas vājināt Kārhaidas Karaļa varu, lai no tā gūtu labumu dažādi valsts ienaidnieki. Rakstīts odguyrny tuwa, Astotajā stundā, Erenrangas Pilī. Paraksts: ARGAVEN HARGE."
Pavēle bija arī nodrukāta un izlīmēta uz vairākiem vārtiem un ceļa stabiem visā pilsētā, un radio to pārraidīja vārds vārdā.
Es instinktīvi izslēdzu radio, it kā ar to izdzēstu pierādījumus pret sevi, un steidzos uz durvīm. Tur arī apstājos. Tad aizgāju atpakaļ pie galda. Es vairs nebiju mierīgs un pašpārliecināts. Man gribējās atvērt diplomātu, izņemt ansiblu un sūtīt "Palīgāl/Steidzami!" ziņu uz Heinu. Es apspiedu ari šo vēlmi, jo tā bija vēl dumjāka par pirmo. Par laimi, citām vēlmēm man vairs neatlika laika. Uzgaidāmās istabas tālākajā galā atvērās durvis, un referents man deva zīmi ienākt, vienlaikus paziņodams: "Dženri Ai," mans vārds ir Dženli, bet kārhaidieši nevar izrunāt skaņu "1" un tad atstāja mani Sarkanajā zālē kopā ar karali Argavenu XV.
Karaļa nama Sarkanā zāle ir milzīga, augsta, gara telpa. Gandrīz kilometrs līdz kamīniem. Gandrīz puskilometrs līdz griestu sijām, no kurām karājas gadu gaitā noplukuši standarti un sarkanas, putekļainas drapērijas.
Logi ir šauras spraugas biezajās sienās, nedaudzie gaismas ķermeņi atrodas pārāk augstu un nav necik spoži. Mani jaunie zābaki skan ek, ek, ek, kad es eju pāri zālei līdz karalim, veikdams sešu mēnešu gājumu.
Argavens stāvēja uz neliela paaugstinājuma pie centrālā un lielākā kamīna no trim. Sarkanīgajā krēslā varēja redzēt, ka viņš nav garš un viņam ir diezgan apaļš vēders. Karalis bija izslējies ļoti taisni tumšs siluets bez vaibstiem, vienīgi laiku pa laikam uzzibsnīja valsts zīmoga gredzens uz īkšķa.
Es apstājos pie paaugstinājuma un atbilstoši protokolam sastingu klusumā.
"Nāciet šurp, godājamais Ai. Sēdieties."
Es paklausīju un apsēdos krēslā labajā kamīna pusē. To visu biju atkārtojis neskaitāmas reizes. Argavens nesēdās. Viņš nostājās metrus trīs no manis, aizsegdams rēcošās, spožās kamīna liesmas, un sacīja: "Pastāstiet man savu stāstāmo, godājamais Ai. Jums esot vēstījums."
Seja, kas pagriezās pret mani, uguns karstumā sasarkusi un ēnu izvagota, bija plakana un skarba kā mēness, Ziemas blāvais, gaļīgais mēness. Argavens vairs neizskatījās tik karaliski un vīrišķīgi kā pa gabalu galminieku vidū. Balss viņam bija pīkstīga, un savu nikno, ārprātīgo galvu viņš bija izslējis neaprakstāmā iedomībā.
"Mans pavēlniek, esmu aizmirsis visu, ko gribēju sacīt, jo tikko uzzināju par lorda Estravena negodu."
Uz to Argavens pastiepa lūpas stīvā, īgnā smīnā. Viņš spalgi iesmējās kā sieviete, kas tēlo izbrīnu. "Lai viņš ir nolādēts," viņš teica, "lepnais, iecirtīgais, melīgais nodevējs! Jūs pie viņa ēdāt vakariņas, vai ne? Un viņš jums pastāstīja, cik esot ietekmīgs un kā visu saka priekšā karalim, un cik vienkārši jums būs ar mani runāt, jo viņš jau visu man par jums ir pastāstījis, ko? Vai viņš jums tā stāstīja, godājamais Ai?"
Es nezināju, ko teikt.
"Es jums pateikšu, ko viņš man par jums ir stāstījis, ja jūs vēlaties to zināt. Viņš man ieteica atteikt audienci, likt jums bezgalīgi gaidīt, varbūt pat aizsūtīt jūs uz Orgoreinu vai Salām. Pēdējo pusmēnesi viņš man to ir stāstījis, pie joda viņa nekaunību! Un tagad viņš tika aizsūtīts uz Orgoreinu, un tā viņam vajag, ha ha ha!" Atkal spalgie, neīstie smiekli, un viņš sasita plaukstas smiedamies. Nekavējoties starp aizkariem paaugstinājuma galā parādījās mēms sargs. Argavens viņam uzrēca, un sargs pazuda. Joprojām smiedamies un ņurdēdams, Argavens pienāca man tuvāk un nekustīgi skatījās man acīs. Viņa tumšajās acu zīlītēs gailēja oranža liesmiņa. Es baidījos no viņa vairāk, nekā biju gaidījis.
Es nezināju, kā reaģēt uz tik nesakarīgu runu. Nolēmu būt tiešs. Es teicu: "Varu vienīgi lūgt jūs, jūsu augstība, pateikt man, vai arī es esmu apsūdzēts Estravena noziegumā."
"Jūs? Nē." Viņš skatījās manī vēl uzmanīgāk. "Es nezinu, kas, ellē, jūs esat, godājamais Ai, izvirtulis vai mākslīgi radīts briesmonis, vai viesis no pārpasaules, bet nodevējs jūs neesat. Nodevējs jūs ir vienkārši izmantojis. Es nesodu rīkus. Tie nes ļaunumu tikai sliktu strādnieku rokās. Tāpēc došu jums padomu." Argavens to pateica ar tādu kā uzsvaru un lepnumu, un es pēkšņi sapratu: visos šajos divos gados neviens man nebija mēģinājis dot padomu. Viņi atbildēja uz jautājumiem, bet nekad neviens atklāti neuzbāzās ar padomiem, pat izpalīdzīgais
Estravens ne. Tas laikam būs saistīts ar šifgretoru. "Neļaujiet nevienam sevi izmantot, godājamais Ai," karalis turpināja. "Izvairieties nostāties kāda pusē. Stāstiet pats savus melus, dariet pats savus darbus. Un neuzticieties nevienam. Dzirdējāt? Nevienam. Nolādētais aukstasinīgais nodevējs, un es viņam uzticējos. Es apliku sudraba ķēdi ap viņa nolādēto kaklu. Kaut es būtu viņu tajā pakāris. Es viņam tāpat neuzticējos līdz galam. Nekad. Neuzticieties nevienam. Kaut viņš nomirtu badā Mišnori atkritumu bedrēs, meklēdams ēdiena paliekas, kaut viņa iekšas sapūtu, nekad…" Karalis Argavens noraustījās, aizrijās, gārdzoši ievilka elpu un uzgrieza man muguru. Viņš spārdīja pagales kamīnā, līdz biezs dzirksteļu kūlis iesitās viņam sejā, krizdams pār matiem un melno tuniku, un viņš tās apdzēsa ar kailām rokām.