Nepagriezdamies viņš ierunājās spalgā, sāpju pilnā balsī: "Sakiet, kas jums sakāms, godājamais Ai."
"Vai drīkst jums uzdot jautājumu, augstība?"
"Jā." Viņš mīņājās no vienas kājas uz otru, skatīdamies ugunī. Man bija jāuzrunā viņa mugura.
"Vai jūs ticat, ka es esmu tas, kas sākos esam?"
"Estravens lika ārstiem sūtīt man bezgalīgas lentes par jums, un tad vēl inženieru ieraksti, kad Darbnīcās pārbaudīja jūsu transportlīdzekli, un vēl un vēl. Viņi visi nevar būt meļi, un viņi visi apgalvo, ka jūs neesat cilvēks. Kas tad?"
"Tad, augstība, pastāv arī citi man līdzīgie. Tas ir es esmu tikai pārstāvis…"
"Jūs pārstāvat to savienību, to Valdību, jā, jā, nu un tad? Kāpēc viņi jūs te ir atsūtījuši vai to jūs vēlaties, lai es pajautāju?"
Lai gan Argavens nebija ne pie pilna prāta, ne pārāk ģeniāls, viņš bija ilgi praktizējies verbālo uzbrukumu un izvairīšanās, un retorisko nianšu mākslā, ko sarunās izmanto tie, kuru dzīves mērķis attiecībās ir sasniegt un uzturēt augsta līmeņa šifgretoru. Es joprojām no tā visa sapratu visai maz, bet biju jau mazliet apguvis šādu attiecību sacensības raksturu, kad prestiža iegūšana un uzturēšana neizbēgami izraisa sarunu dueļus. Nebija iespējams viņam izskaidrot pat to, ka es nebūt nevēlos sacensties ar Argavenu, bet vienkārši ar viņu sarunāties.
"Es to neesmu turējis noslēpumā, jūsu augstība. Ekumēne vēlas, lai Getenas nācijas kļūst par tās sabiedrotajiem."
"Kādēļ?"
"Materiāli ieguvumi. Jaunas zināšanas. Papildināsies saprātīgo dzīvības formu lauka sarežģītais tīmeklis. Lai būtu dziļāka saskaņa. Lielākai Dieva godībai. Ziņkārības dēļ. Piedzīvojumu dēļ. Prieka dēļ."
Es nerunāju valodā, kurā runā tie, kas valda pār cilvēkiem, karaļi, iekarotāji, diktatori, ģenerāļi. Tajā valodā uz šo jautājumu nevarēja atbildēt. Argavens blenza ugunī saīdzis un kurls un mīņājās no vienas kājas uz otru.
"Cik liela ir tā nekurienes karaliste, tā Ekumēne?"
"Ekumēnes Lokā ir astoņdesmit trīs apdzīvojamas planētas, uz kurām dzīvo apmēram trīs tūkstoši nāciju vai cilvēkveida grupu…"
"Trīs tūkstoši? Skaidrs. Un tagad pastāstiet man, kāpēc mums, vieniem pret trim tūkstošiem, vajadzētu kontaktēties ar visiem tiem briesmoņiem, kas dzīvo Tukšumā?" Karalis apgriezās un paskatījās uz mani, jo viņš joprojām cīnījās, uzdeva retorisku jautājumu, gandrīz izteica joku. Bet tas nebija ists joks. Viņš bija kā Estravens mani jau bija brīdinājis saspringts un nervozs.
"Trīs tūkstoši nāciju uz astoņdesmit trim pasaulēm, jūsu augstība; bet, lai nokļūtu Getenai tuvāk, ir septiņpadsmit gadus jāceļo kuģos, kas lido ar gaismai tuvu ātrumu. Ja jūs domājat, ka Getenu varētu izlaupīt vai apdraudēt tādi kaimiņi, tad padomājiet par to, cik tālu viņi dzīvo. Nav jēgas aplaupīt tik tālas vietas." Es nerunāju par karu tā vienkāršā iemesla dēļ, ka kārhaidiešu valodā tāda jēdziena nav. "Tai pašā laikā jūs varētu gūt labumu no tirdzniecības. Informāciju un tehnoloģijas var pārraidīt pa ansiblu; preces un amatnieku izstrādājumus var pārsūtīt ar automātiskajiem vai cilvēku vadītiem kuģiem. Apmainīties ar vēstniekiem, zinātniekiem, tirgotājiem viesi no citām pasaulēm brauktu pie jums, jūsējie pie viņiem. Ekumēne nav karaliste, tā tikai koordinē, saskaņo tirdzniecības un zināšanu plūsmas; bez tās dažādu pasauļu saskarsme būtu ļoti neregulāra un tirdzniecība pilna riska, kā jūs jau saprotat. Cilvēka mūžs ir pārāk īss, lai pārdzīvotu laika lēcienus starp pasaulēm, ja nav nekādas saistības un centralizācijas, ja nav kontroles un pēctecības; tāpēc daudzas tautas pievienojas Ekumēnei. Mēs visi esam cilvēki, jūsu augstība. Visi. Visās pasaulēs cilvēki gadu tūkstošu gaitā ieradās no vienas pasaules, Heinas. Mēs esam ārēji dažādi, bet visi viena Pavarda dēli."
Nekas no manis teiktā karali neinteresēja, nekas nekliedēja bažas. Es vēl bridi turpināju, cenzdamies pierādīt, ka viņa un Kārhaidas šifgretors tikai pieaugs, jo Ekumēne to neapdraud, bet nekas nemainījās. Argavens stāvēja saīdzis kā veca ūdrene krātiņā, šūpojās šurpu turpu, no vienas kājas uz otru, atņirdzis zobus kā sāpēs. Es apklusu.
"Vai viņi visi ir tik melni kā jūs?"
Getenieši ir dzeltenbrūni vai sarkanbrūni, bet biju novērojis diezgan daudzus, kas bija tikpat tumši kā es. "Ir ari melnāki," es teicu. "Mēs mēdzam būt dažādās krāsās." Tad es atvēru diplomātu (kuru sargi bija pieklājīgi pārbaudījuši reizes četras, kamēr tuvojos Sarkanajai zālei), kurā bija ansibls un dažādi attēli. Attēli filmas, fotogrāfijas, gleznas, diapozitīvi un daži kubi bija neliela Cilvēces izstāde. Tur bija ļaudis no Heinas, Čifevoras, Sietiņa, Esas un Zemes, un Alterras, no Tālgales, Kapteiņa, Ollulas, Rokanonas, Taurus-Četri, Ensbo, Saimas, Gde un Šīšela Patvēruma… Karalis uz dažiem paskatījās bez intereses. "Kas tas?"
"Persona no Saimas, sieviete." Man nācās lietot vārdu, ar kuru getenieši apzīmē tikai cilvēku kemmera augstākajā punktā, jo otrs vārds apzīmēja dzīvnieka mātīti.
"Pastāvīgi?"
"Jā."
Viņš nometa kubu un stāvēja, šūpodamies no vienas kājas uz otru, nekustīgi skatīdamies gandrīz uz mani, gandrīz man garām, un liesmu atspulgs plaiksnījās viņa sejā. "Vai viņi visi ir tādi tādi kā jūs?"
Šo barjeru es nevarēju noņemt viņu vietā. Viņiem pašiem jāiemācās tai tikt pāri.
"Jā. Geteniešu dzimumu fizioloģija, cik mums zināms, ir vienīgā tāda visā cilvēcē."
"Tātad viņi visi visas planētas ir nepārejošā kemmerāl Izvirtuļu sabiedrība? Tā to nosauca lords Tibe; es domāju, ka viņš joko. Labi, tā tas arī varētu būt, bet tas tik un tā ir pretīgi, godājamais Ai, un es nesaprotu, kāpēc cilvēkiem šeit uz zemes vajadzētu pieciest saskarsmi ar tik atbaidoši atšķirīgiem radījumiem. Bet varbūt jūs esat atnācis, lai man pastāstītu, ka man nav nekādas izvēles?"
"Kārhaidas vārdā izvēle ir jūsu rokās, augstība."
"Un ja es jūs izsūtītu?"
"Tad es došos prom. Es varētu mēģināt vēlreiz, nākamajā paaudzē…"
Tas atstāja iespaidu. Viņš izgrūda: "Jūs esat nemirstīgs?"
"Nē, nebūt ne, jūsu augstība. Bet laika lēcieniem ir savas priekšrocības. Ja es tagad pamestu Getenu un dotos uz tuvāko planētu, Ollulu, paietu septiņpadsmit šejienes gadi, līdz es tur nokļūtu. Laika lēcieni ir veids, kā ceļot gandrīz gaismas ātrumā. Ja es tad vienkārši pagrieztu kuģi un dotos atpakaļ, manā pasaulē paietu tikai dažas stundas, bet šeit vismaz trīsdesmit četri gadi. Un es varētu sākt visu no gala." Pat doma par ceļojumiem laikā, kas ar savu neīstās nemirstības piegaršu bija piesaistījusi visus, kas manī klausījās, lai tie būtu Hordena salas zvejnieki vai pats premjerministrs -, nespēja viņu iekustināt. Viņš sacīja savā asajā, spalgajā balsī: "Kas tas?" un norādīja uz ansiblu.
"Ansibla darbstacija, jūsu augstība."
"Radio?"
"Tā darbība nav saistīta ar radioviļņiem vai cita veida enerģiju. Tas darbojas pēc vienlaicības principa ar nemainīgu konstanti, kas zināmā mērā ir līdzīga zemes pievilkšanas spēkam…" Es atkal biju aizmirsis, ka nerunāju ar Estravenu, kas bija izlasījis visus ziņojumus par mani un uzmanīgi uzklausījis manus skaidrojumus. Es runāju ar karali, kam viss bija apnicis. "Jūsu augstība, tas rada ziņojumu vienlaikus divās vietās. Lai kur tās ari būtu. Vienam galam ir jābūt piesaistītam pie zināma lieluma planētas, bet otrs gals ir pārvietojams. Tas ir šis gals. Esmu ievadījis Pirmās pasaules, Heinas, koordinātas. GGĀ [4] kuģim jālido 67 gadus, lai nokļūtu no Getenas līdz Heinai, bet, ja es uz šīs tastatūras uzrakstīšu ziņojumu, uz Heinas to saņems tieši rakstīšanas brīdī. Vai jūs vēlētos kaut ko pārraidīt stabiļiem uz Heinas, jūsu augstība?"