Linda Nemiera Kaķis maisā
.
Linda Nemiera Kaķis maisā
1
Es kritiski novērtēju paveikto - gandrīz stundu ilgās mocibas bija atmaksājušās. Manas kājas bija gludas kā spoguļa virsma, ja nu vienīgi nedaudz apsārtušas. Katrā ziņā tas bija krietni vien labāk par tiem mūžamežiem, kas vēl nesen klāja ādu.
Vēl tikai duša, fēns, kosmētika, un būšu gatava šīvakara randiņam ar Žoržu.
Ar laika izjūtu man viss kārtībā, tāpēc skaistumkopšanas procedūrām atvēlēju pietiekami ilgu laiku, lai tagad nesāktu krist panikā. Turklāt - nav jau viņš nekāda lidmašīna, bez manis neaizlidos - pagaidīs.
Tomēr jauneklis izrādījās nepacietīgāks, nekā biju iedomājusies. Tikko biju uzputojusi jauku, baltu ķiveri sev uz galvas, kad sasodītā mobilās saziņas ierīce sāka lēkāt pa stikla plauktu virs izlietnes. Skaņas signālu pavadošā telefona vibrācija virzīja to pretī neizbēgamajam kritienam no vismaz pusotra metra augstuma. Ņemot vērā ierīces cienījamo vecumu, tas varēja beigties letāli. Izgrūdu īsteni senlatviskus lamuvārdus un, ieņēmusi akrobātes cienīgu pozu, centos izglābt seno draugu no bojāejas, turklāt neizkāpjot no duškabīnes. Lai arī joga un manas jaunās super-spējas bija ievērojami palielinājušas lokanības faktoru, tomēr līdz glābšanas misijas veiksmīgam noslēgumam
pietrūka vien dažu milimetru. Es elsu un pūtu, stenēju un vaidēju, izstiepjot roku nedabiskā garumā, kamēr telefons, jautri un spalgi trallinot “Lady Marmelade” Pussycat Dolls izpildījumā, pēdējo reizi atspērās un lēca pretim nezināmajam.
Nezinu - varbūt tas cerēja, ka to uz izstieptām rokām uztvers satrakojušos fanu pūlis un pēc goda apļa sveiku un veselu nogādās atpakaļ uz stikla skatuves gluži kā labākajās rokfestivāla tradīcijās? Tādā gadījumā to sagaidīja smaga un sāpīga vilšanās. Flīzes bija nepielūdzamas - tās atdalīja bateriju no korpusa un apdāvināja tālruni ar treknu rētu pāri tā displeja sejai.
Izgrūdu vēl pāris situācijai atbilstošu īpašības vārdu un, pirms devos reanimēt draugu, nolēmu pabeigt higiēnas procedūru. Tagad jau nu tiešām tās pāris minūtes vairs neko nemainīs.
Pabeigusi izdaiļot sevi, ķēros pie telefona atkalapvieno-šanas ar tā barošanas bloku. Izrādījās, ka ierīce darbojas, tikai nelāgi čerkst un mirgo. Protams, kritiens bija izdzēsis no tās atmiņas pēdējā zvanītāja identitāti, bet mierināju sevi ar domu, ka steidzamības gadījumā gan jau šis cilvēks pārzvanīs.
Turklāt tagad manas domas kavējās pie gaidāmā randiņa, kura spēkā esamību apliecināja karsta satura īsziņa, vēstot, ka mans kavalieris jau atrodas pie namdurvīm.
Šovakar bija paredzētas smalkas vakariņas vēl smalkākā restorānā ar pavisam izsmalcinātu kokteiļu devu un, cerams, tikpat elegantu noslēgumu manā guļamistabā. Pirms pāris mēnešiem dabisko nobeigumu piedzīvoja manas ilgtermiņa attiecības ar Filipu, tāpēc tagad guļamistaba manā dzīvē bija tā telpa, kurā valdīja viens vienīgs vīrietis - rūķītis Miedziņš. Un to es šovakar grasījos mainīt. Miedziņam nāksies meklēt citu mājvietu.
Lai ari draudzenes smīkņāja par manu jauno draugu (un šoreiz “jauns” bija domāts vārda tiešajā nozīmē - man ar Žoržu bija astoņu gadu starpība), tomēr viņš ideāli atbilda tai lomai, kuru viņam atvēlēju, - aizbiedēt visus rūķvei-dīgos no manas guļamistabas, vienlaikus neuzstājot uz nopietnām saistībām. Mana dzīve pa šo vasaru bija pietiekami sarežģījusies, apmetusi neskaitāmus kūleņus un, iespējams, pat vēl nebija nostājusies atpakaļ uz kājām gana droši, lai tajā ielaistu vēl kādu, kas potenciāli tikai izjauktu trauslo līdzsvaru, kuru centos noturēt.
Vasaras sākumā mani sakoda lapsa, un tam bija pavisam negaidītas, neparedzamas un apdullinošas sekas. Kā skaidroja mana priekšniece Viktorija Zimina Pētera meita (baltkrievu ragana piektajā paaudzē ar dzelzs tvērienu reklāmas biznesā), lapsas siekalās esošie fermenti aktivizēja mani snaudošo divdabja gēnu. Tas viss būtu nieks - roka sadzija ātri, pat rēta nepalika -, ja vien tagad reizi mēnesī es nebūtu spiesta pārvērsties par dzīvnieku. Par kaķi. Par Burmas šķirnes kaķi.
Kā jau teicu - tas viss bija pārāk komplicēti, lai tajā iesaistītu par vienu personu vairāk, nekā nepieciešams.
Lai ko es arī būtu kādam nodarījusi savā iepriekšējā dzīvē un ar ko izpelnījusies šādus likteņa pigorus, tomēr mana karma bija pietiekami nesabojāta, lai vismaz vakars noritētu pēc plāna. Atgriežoties no izsmalcinātām vakariņām un elegantas kokteiļu dzeršanas vairs jau ne tik elegantā (un nepavisam ne stabilā) noskaņojumā ar savu izskatīgo pavadoni pie elkoņa, es biju gatava murrāt no apmierinājuma turpmāko notikumu priekšnojautās. Kā jau biju domājusi - Žoržam bija ne vien smuks ģīmītis (un atlētisks augums), bet viņš izrādījās arī labs sarunbiedrs, kamēr vien tēma bija sabiedrības krējuma tenku apspriešana un labāko iepirkšanās centru salīdzinājums. Šādas triviālas, plebejiskas pārmaiņas bija īpaši laipni gaidītas manā sasodīti komplicētajā personiskajā telpā.
Kad, muļķīgi ķiķinot, izvēlāmies no taksometra aizmugurējā sēdekļa pie manām namdurvīm, uz īsu mirkli man šķita, ka neviena draudīga ēna neaptumšo manu neona sauli. Ak, kā gan es maldījos!
“Leonīda?” no blakus ieejas durvju pustumsas atskanēja nepatīkami pazīstams bass.
Žoržs pie man labā elkoņa sastinga. Vai nu viņa skurbums bija mazāks par manējo, vai ari viņam bija labāk attīstītas spējas noteikt tuvas nepatikšanas, jo pagāja krietns laiciņš, kamēr sakoncentrēju skatienu ellišķīgās skaņas virzienā. Protams, es pazinu balsi! Un ne tikai! Arī aromāts bija līdz sāpēm zināms.
“Zvēra kungs,” domīgi noņurdēju, zaudējot desmito daļu no mojito ietekmes. “Kāda negaidīta sastapšanās! Ja tagad pulkstenis netuvotos trim, es varētu pat kļūdaini nodomāt, ka tā patiesi ir nejauša.”
“Es zvanīju...” Rego Zvērs minstinoties iesāka.
Žoržs, sajutis mana garastāvokļa maiņu, draudīgi paspēra soli tuvāk ēnai (lai Dievs svētī viņa naivo, labo sirdi!), cenzdamies aizsegt mani ar savu augumu.
“Problēmas?” viņš klusi pavaicāja, gaidīdams apstiprinājumu.
“Pagaidām vēl nezinu.” Skurbumu piepeši aizstāja lāča cienīgs nogurums. Lai kā ari negribējās to atzīt - visticamāk,
Rego naksnīgajai vizītei bija pamatots iemesls. Jautājums: vai es šo iemeslu maz gribēju zināt?
“Leonīda, es tikai vēlos aprunāties.” Vīrietis beidzot iznāca ielas lampas izgaismotajā apli. Žoržs neviļus atkāpās. Es nevarēju viņu vainot gļēvulībā - rudais monstrs tomēr bija galvas tiesu garāks un plecos pusotru reizi platāks par manu daiļo bruņinieku. Turklāt Rego nebija ko zaudēt - atšķirībā no Žorža viņu par skaistuli nevarēja nosaukt.
“Vai tas ir steidzami?” negribīgi novilku, jau zinot atbildi. Protams, tas nav nekas steidzams! Mans labākais draugs Rego vienkārši nespēja aizmigt un nolēma trijos naktī apciemot mani, lai papļāpātu par dzenbudismu!
“Jā,” viņa zilo acu skatiens šaubīgi nodzirkstīja Žorža virzienā. Tātad pie vainas bija kaut kas tāds, ko viņš nevēlējās apspriest trešās personas klātbūtnē. Divdabju rebes.
“Un tas nevar pagaidīt līdz rītdienai?” turpināju naivi cerēt.
“Es zvanīju, bet tu nometi klausuli un pēc tam atslēdzi telefonu. Saprotu, ka nevēlies ar mani runāt, bet lieta tiešām ir steidzama, tāpēc piedod, bet...”
“Labi.” Ar smagu nopūtu padevos liktenim un ar žestu apklusināju viņa mulsos skaidrojumus. “Žorž, piedod, bet ar šo mūsu randiņš ari beigsies.”