Marta Velsa
Slepkabota dienasgrāmatas. 1. un 2. grāmata
.
.
Tulkotājas priekšvārds. SLEPKABOTS UN TĀ VALODA
Martas Velsas “Slepkabota dienasgrāmatas” (.Murderbot Diaries, 2018-2019) ir četru īsu romānu sērija, kurai, cerams, piepulcēsies ari pilna apjoma romāns. Šie stāsti ir saņēmuši gan Hugo, gan Nebula godalgas un guvuši kritikas atzinību visā pasaulē. Piedāvājums tulkot šis grāmatas solīja daudz prieka — ne vien tādēļ, ka tās ir ieturētas labākajās zinātniskās fantastikas tradīcijās, bet arī tādēļ, ka tās, būdamas ārkārtīgi dziļas, uzrakstītas atsperīgā un humorpilnā valodā.
Tulkojot zinātnisko fantastiku, nākas saskarties ar to, ka dažādi termini ir ne vien jāievieš latviešu valodā, bet turklāt jāievieš tā, lai lasītājam tie šķistu dabiski, proti, tekstā darbotos nevis kā jaunvārdi, bet gan kā valodas lietotāju jau sen apbružāti, izlocīti un nereti ari mainīti termini. Tipisks piemērs varētu būt apzīmējums “slepkabots”. Protams, šāds vārds būtu radies no vārdiem “bots slepkava”, saīsināti — “slepkavbots”. Bet, lietojot šo vārdu ilgstoši, domāju, tas būtu pazaudējis grūti izrunājamo, neveiklo “v” un ieguvis nedaudz aušīgu un aplamu skanējumu.
Šāda — nedaudz aušīga un aplama — ir ari slepkabota attieksme pret daudziem viņa pasaules aspektiem, kas, ja tiktu uztverti nopietni, nebūtu skatāmi citādi kā vien traģēdija. Šo vieglumu, kas bieži ir vienīgā izdzīvošanas stratēģija, esmu centusies arī atainot latviešu tulkojumā. Iespējams, atšķirībā no angļu valodas mazāk izmantoti sintaktiski paņēmieni un biežāk — leksiski, bet tā jau ir tikai nianse.
Viens no aspektiem, ko bija ārkārtīgi grūti atveidot latviski, ir dzimtes un personvārdu lietojumi. Piemēram, tercera Rāmi, kuru angliski apzīmē ar vietniekvārdu “te”, latviski nebūtu uzrunājama ne vīriešu, ne sieviešu dzimtē. Pieņēmu, ka lasītājs nemeklēs grāmatu par slepkabotu, lai atklātu, kādā veidā atjautīgā tulkotāja tajā noslepkavo latviešu valodu, tādēļ izvēlējos lietot vietniekvārdu “tina” un sieviešu dzimtes galotnes. Tomēr šī noteikti nav kanoniska izvēle.
Līdzīgam apjukumam vajadzētu veidoties ar botu dzimtes apzīmējumiem. Visi boti, lai kāda nebūtu to funkcija, ir būtnes, kam šāds dzimtes apzīmējums nav piemērojams. Tie sevi neidentificē kā cilvēkus vai personas, kam dzimte varētu tikt piešķirta. Angliski visu veidu botus apzīmē ar vārdu “it”; latviskajā tulkojumā es izvēlējos “tas” vai “tā” atkarībā no tā, vai tas ir “bots” (“tas”) vai “Vienība” (“tā”).
Ceru, ka man ir izdevies tulkojumā sniegt priekšstatu par oriģināla dinamisko, atsperīgo valodu, kurā izdodas gan pašironiski joki, gan pēkšņas dziļu emociju atblāzmas. Tāpat ceru, ka lasītājam Slepkabots — šī grāmata un ari nākamās — sniegs patiesu lasītprieku!
Tulkotāja Riga, 2019
PIRMĀ DAĻA. KRĪZE VISĀS SISTĒMĀS
.
PIRMĀ NODAĻA
Es būtu varējis kļūt par masu slepkavu, jo biju uzlauzis savu vadības moduli, bet tad atklāju, ka man ir piekļuve visiem uzņēmuma satelītu translētajiem izklaides kanāliem. Kopš tā laika ir pagājuši krietni vairāk nekā 35 000 stundu vai apmēram tā, un necik daudz galinājis es neesmu. Toties esmu patērējis, nez, drusku mazāk par 35 000 stundu filmu, seriālu, grāmatu, izrāžu un mūzikas. Kā bezsirdīga, slepkavnieciska mašīna es biju īsta izgāšanās.
Es arī turpināju darīt savu darbu, tagad ar citu līgumu, un cerēju, ka Dr. Volesku un Dr. Baradvaja drīz piebeigs izpēti, lai mēs varētu atgriezties mītnē un es varētu noskatīties “Mēness patvēruma lēkta un rieta” 397. sēriju.
Atzīstu, ka nebiju uzdevuma augstumos. Līdz šim darbs bija bijis garlaicīgs, un es jau apsvēru, vai varētu nogrūst statusa paziņojumu kanālu fona darbībai, lai mēģinātu piekļūt izklaides kanāla mūzikai tā, ka CentrSistēma nepamanītu papildu aktivitāti. Laukā tas bija grūtāk izdarāms nekā mītnē.
Šī apskates teritorija bija zemes gabals tuksnesīgā piekrastes saliņā, kur viļņojās zemi, plakani pakalni un auga bieza, zaļganmelna zāle, kas sniedzās man līdz potītēm; nekādas dižās floras vai faunas, ja neskaita saujiņu dažādu izmēru putnveidīgu radījumu un kaut kādas pufīgas peldošas radības, kas, ciktāl zināms, bija nekaitīgas. Krastu izraibināja milzīgi, tukši krāteri, un vienā no tiem paraugus vāca Baradvaja un Volesku. Planētu apvija gredzens, kas, no mūsu pozīcijas skatoties uz jūras pusi, aptvēra horizontu. Vēros debesis un domās bakstīju izklaides kanālu, un tad krātera dibens uzgāja gaisā.
Es pat necentos dot verbālu trauksmes signālu. Aizsūtīju vizuālos datus no lauka kameras uz Dr. Mensas kanālu un lecu lejā krāterī. Rāpjoties lejup pa smilšaino nogāzi, es jau dzirdēju, kā avārijas saziņas kanālā Mensa auro kādam, lai tūlīt pat dabū gaisā divplāksni. Viņi bija kādu desmit kilometru attālumā — strādāja citā salas daļā —, tā ka nekādīgi nevarēja te ierasties laikā, lai kaut ko saglābtu.
Manā kanālā iegāzās pretrunīgi rīkojumi, bet es tiem nepievērsu uzmanību. Pat ja nebūtu uzlauzis savu vadības moduli, avārijas kanāls bija prioritāte, un arī tajā valdīja haoss — CentrSistēma vienlaikus pieprasīja informāciju un sūtīja datus, ko man tajā brīdī nevajadzēja, un Mensa sūtīja man divplākšņa telemetrijas ziņas. Tās man ari nevajadzēja, bet vismaz viņu ignorēt bija vienkāršāk nekā CentrSistēmu, kas mēģināja vienlaikus pieprasīt atbildes un tās sniegt.
Tam visam pa vidu es iegāzos krātera dibenā. Abās rokās man ir iebūvēti nelieli enerģijas ieroči, bet es izvēlējos sev uz muguras piestiprināto milzīgo šaujamo. Bīstamajam radījumam, kas tikko bija izlauzies no zemes, bija riktīgi liela mute, un tā nu es nospriedu, ka man vajag riktīgi lielu ieroci.
Es izvilku no neradījuma mutes Baradvaju un ielīdu viņas vietā pats, tad iegāzu vienu lādiņu lejā rīklē, bet otru tēmēju augšup, tur, kur, kā cerēju, atradās monstra smadzenes. Neesmu drošs, ka viss notika tieši šādā secībā — lai pārliecinātos, man būtu vēlreiz jānoskatās savas kameras ieraksts. Vienīgais, ko es zināju: ka es biju savācis Baradvaju un radījums viņu nebija savācis, un tad tas nozuda atpakaļ alā.
Viņa bija bezsamaņā, cauri tērpam sūcās asinis no milzīgajām brūcēm sānos un kreisajā kājā. Es icsprādzēju ieroci atpakaļ vietā, lai varētu pacelt Baradvaju abās rokās. Biju pazaudējis kreisās rokas bruņas un krietnu gabalu miesas, bet manas neorganiskās daļas vēl arvien darbojās. No vadības moduļa iegāzās vēl gūzma komandu, un es tās nobāzu malā, pat necenšoties atšifrēt. Baradvaja, kurai nebija neorganisko daļu un kuru tādēļ bija grūtāk salabot, šajā gadījumā noteikti bija prioritāte, un mani galvenokārt interesēja tas, ko avārijas kanālā man skaidroja MedSistēma. Bet vispirms man vajadzēja izdabūt viņu ārā no krātera.
Visa šī pasākuma laikā Volesku sarāvies tupēja uz sadragātajiem akmeņiem un lika biksēs, par ko es nemaz nebrīnījos. Es šajā situācijā biju daudzkārt grūtāk ievainojams nekā viņš, bet baigā sajūsmā par notiekošo nebiju. Es teicu: “Dr. Volesku, lūdzu, nekavējoties dodieties man līdzi.”
Viņš neatbildēja. MedSistēma ieteica izmantot trankvilizatoru injekciju un blablabla, bet es ar vienu roku biju saspiedis Dr. Baradva-jas tērpu, lai apturētu asiņošanu, un ar otru roku balstīju viņas galvu, un jebkurā gadījumā man ir tikai divas rokas. Es liku ķiverei atvērties, lai Volesku varētu ieraudzīt manu cilvēka seju. Ja neradījums atgrieztos un vēlreiz mēģinātu man iekost, šī būtu bijusi liela kļūda, jo galvā esošās organiskās daļas man bija vajadzīgas. Modulēju balsi stingru, siltu un maigu un teicu: “Dr. Volesku, viss būs kārtībā, labi? Bet tagad jums jāceļas un jānāk man palīgā aiznest viņu prom no šejienes.”