Pin-Lī rokas panelī sakustējās, un Dr. Mensa piespieda vadības pogas. Atspole atbrīvojās.
Tajā brīdī uzbrukuģis kustējās lēni, tādēļ atspole neaizlidoja pārāk tālu, bet, tā kā mūsu saziņa bija nosvilināta, tā tikpat labi būtu varējusi atrasties otrā tārpcjas pusē. Uzbrucējs bija prom, iedzīts slazdā atspolē.
Ha, es nodomāju. Saņem, pīsli.
Kuģa kanāla un sistēmas kodi bija sačakarēti, bet pilotbots jau atguva vadību. DrošSistēma, vēl arvien apsitusies, grīļīgi pietrausās kājās — tas ir, veica sistēmas ekvivalentu šai darbībai. Kāds uz galvenā klāja teica: “O, dieves, mēs esam brīvi!”
Pilotbots atguva vadību pār ieroču sistēmu un uzdeva jautājumu kapteinim. Kapteinis teica: “Apstiprinu, šauj.”
Paliku gana ilgi, lai izbaudītu, kā abordāžas atspole pazuda eksplozijas uzliesmojumā, un noskatītos daudzos triecienus, kas sacaurumoja Palisādes kuģa korpusu, tad savilku kopā savu izkaisīto kodu un iekritu atpakaļ savā ķermenī. Tas šķita savādi.
Mensa un Pin-Lī vēl arvien stāvēja gaitenī un raižpilni vērās manī. “Esam drošībā,” teicu viņām.
Pin-Lī izdeva aizrautīgu kliedzienu, un Mensa satvēra viņu un sagrieza riņķī.
Es jutos savādi. Ļoti savādi. Ļoti slikti.
Uzticama veiktspēja 45 procentu limenī un krītas. Katastrofāls sabrukums...
Es jutu, kā mans ķermenis sabrūk, bet nesajutu, kā atsitos pret
klāju.
ASTOTĀ NODAĻA
Mana atmiņa sastāvēja no fragmentiem. Es par to nebiju sajūsmā, bet tā nebija tāda katastrofa, kāda būtu pilnīgam botam. Mani cilvēka smadzeņu audi — parasti vājais posms manā datu glabāšanas sistēmā — nebija pakļauti izdzēšanai. Man bija jāpaļaujas, ka tie saliks fragmentus pareizā secībā, un nelaimīgā kārtā to pieejas ātrums bija pretīgi lēns.
Tas prasīja sasodītu mūžību.
Klīdu starp nejaušiem attēliem, sāpju uzliesmojumiem, ainavām, gaiteņiem, sienām. Oho, cik daudz sienu.
(Neidentificētas balsis audio uztverē: “Ir kādas izmaiņas?”
“Vēl ne.” Vilcināšanās. “Kā tu domā, vai mums vajadzēja ļaut, lai viņi to ievieto kārbā? Ja tas nevar...”
“Nē. Nē, nekādā gadījumā. Viņi noteikti grib zināt, kā tas tika galā ar savu vadības moduli. Ja viņiem būtu iespēja... Mēs nevaram viņiem uzticēties.”)
Sliktākais bija tas, ka nevarēju atcerēties (ha, ha), cik ilgi biju atradies šajā stāvoklī. Nedaudzā man pieejamā diagnostikas informācija lika spriest par kaut kādu katastrofālu sabrukumu.
Varbūt tas bija acīmredzami arī bez diagnostikas datiem.
Sarežģītas neironu savienojumu virknes — visas pozitīvas — noveda mani līdz milzīgai neskartai aizsargātu datu krātuvei... Kas, dirsā, tas tāds? “Mēness patvēruma lēkts un riets”? Es sāku to caurskatīt.
Un — bladāc! — atplauka simtiem tūkstoši citu savienojumu. Atkal spēju vadīt savus smadzeņu procesus un palaidu diagnostikas un datu labošanas programmu. Atmiņas sāka šķiroties un kārtoties lielākā ātrumā.
(Balss audio: “Labas ziņas! Diagnostika parāda stipri palielinātu aktivitāti. Tas liek sevi kopā!”)
(Daļēja identifikācija: klients?)
Izliekti griesti, nevis siena. Šis bija citādi. Es gulēju uz polsterētas virsmas. Man bija pietiekami daudz pieejas atmiņai, lai zinātu, ka tas ir neparasti, un neparasti parasti nozīmēja slikti. Vēl citi fragmenti atguva sakarīgumu, tikai nebija pareizajā secībā. Transporti, Kuģis, DiPTs. Labi, tātad tas nebija tik neparasti. Man bija cilvēka drēbes, nevis vir-sāda un bruņas, tā ka tiktāl saskanēja. Pieeja vēl vienam savienojumu kompleksam ļāva identificēt objektus virs manis kā ar MedSistēmu saistītu aprīkojumu. DiPT? Es mēģināju pieklauvēt. Nē, šīs atmiņas nebija pareizi sakārtotas. Es biju aizvedis Tapanu atpakaļ pie viņas draugiem un atstājis DiPTu.
(Rathi jautāja man: “Kā tu jūties?”
Vienīgā birka, ko varēju piesaistīt Rathi, bija “mans draugs cilvēks”. Tas bija savādi un neticami, bet manis pirms-katastrofālā-sabrukuma versija šķita par to pārliecināta, un man nebija nekādu alternatīvu ideju. “Labi.”
Varbūt ir acīmredzams, ka man nav vis labi. Rathi teica: “Vai tu zini, kur atrodies?”
Man nebija atbildes. Mans buferis teica: “Lūdzu, uzgaidiet, kamēr sameklēju šo informāciju.”
“Labi,” Rathi teica. “Labi.”)
Es biju MedSistēmā, ar aprīkojumu, kas bija paredzēts cilvēkiem un uzlabotajiem cilvēkiem, lai atgūtos pēc nopietnām medicīniskām procedūrām. Kajītē bija divas durvis, vienas atvērtas, otras aizvērtas. Man pagāja minūte — un es tiešām domāju minūte, mans pieejas ātrums bija drausmīgs —, līdz atpazinu simbolu uz aizvērtajām durvīm kā arhaisku tualetes simbolu. O, jā, brīnišķīgi, vesela minūte kaut kam, kas man nemaz nepalīdz.
Tātad šī bija vieta, kur viņi novietoja cilvēkus, nevis botus vai Droš-Vicnības. Vai viņi domāja, ka es esmu cilvēks? Tas mani sanervozēja, es šobrīd īsti negribēju izlikties, ka esmu cilvēks. Bet man nebija jakas un zābaku. Manām pēdām nav organisku daļu, un tās neizskatās pēc ievainota cilvēka medicīniskiem uzlabojumiem. Un, jā, pareizi, es biju Med-Sistēmā, kas būtu nekavējoties uzstādījusi diagnozi — neārstējami, tā ir DrošVienība.
(“Es negribu būt mīļrobots.”
“Nedomāju, ka to kāds gribētu.”
Tas bija Guratins. Viņš man nepatīk. “Tu man nepatīc.”
“Es zinu.”
Viņš izklausījās tā, it kā domātu, ka tas ir smieklīgi. “Tas nav smieklīgi.”
“Atzīmēšu kognitīvos procesus kā piecdesmit piecu procentu līmenī.”
“Ej dirst.”
“Nē, drīzāk sešdesmit.”)
Uzradās atmiņa: uzņēmuma uzbrukuģis.
Mani trāpīja šausmu vilnis — tik spēcīgs, ka es sastingu.
Bet šejienes sienas bija saskrambāts, nobružāts metāls, ko iezīmējuši daudzkārtēju pārkārtojumu rēgi. Secinājums: šis nav uzņēmuma uzbrukuģis.
Viena laba iezīme tam, ka man ir emocijas, ir tā, ka tās paātrināja manu atmiņu krātuves labošanas procesu. (Sliktā iezīme tam, ka man ir emocijas, ir, ziniet, SŪDI VAGĀ, KAS, DTRSA, AR MANĪ NOTIKA.) Es drudžaini pārbaudīju savu vadības moduli. Bet tas vēl arvien bija uzlauzts. Pastāvīgi notiekošā diagnostika liecināja, ka arī mans datu ports nebija ticis atjaunots. Baiļu uzliesmojums bija izmantojis visu manī esošo skābekli, un man bija jāicelpo. Atradu sava mūru koda struktūras un sāku tās atjaunot.
(“Es negribu būt cilvēks.”
Mensa atbildēja: “Daudzi cilvēki nesaprastu šādu attieksmi. Mums piemīt tendence iedomāties, ka, ja bots vai konstrukts izskatās pēc cilvēka, tā galamērķis būtu kļūt par cilvēku.”
“Tā ir stulbākā ideja, ko jebkad esmu dzirdējis.”)
Nokrītot uz grīdas, atklāju, ka biju tik pamatīgi koncentrējies uz atmiņas atjaunošanu, ka biju uzlicis to kā prioritāti virs darbības kodiem. Sāku vēl vienu atjaunošanas procesu, kas visu vēl vairāk palēnināja. Bet manu smadzeņu organiskās daļas atcerējās, kā stāvēt un staigāt, un viss notiktu ātrāk, ja es liktu arī pārējām sevis daļām to iemācīties no jauna.
Mēģinot staigāt, ievācu vairāk jaunāko datu: medicīniskā aparatūra bija iebūvēta vecākā struktūrā. Kajītes sienās vēl arvien bija vecas skrūves un stiprinājumi, kas ļāva saprast, kur bija nomainīti vai noņemti iepriekšējie aprīkojuma elementi. Gar sienām bija bijuši nostiepti resni kabeļi, kas nu bija noslēgti kā nevajadzīgi. Izbalējušajā sienu krāsā bija ieskrāpēti burti — frāzes, vārdi. Lūkas manuālās vadības panelis bija tik vecmodīgs, ka sākumā noturēju to par nelielu mākslas instalāciju.