Arada mani neapskāva, bet lēkāja augšā lejā un vicināja rokas. Pēc trīspadsmit stundām, pēc tam, kad viņa bija parunājusi ar pārējiem, viņa man teica: “Pēc pāris mēnešiem mēs dosimies nelielā apskates braucienā. Tā ir neatkarīga vieta ārpus Korporācijas Malas, tādēļ tur nebūs nekāda nodrošinājuma uzņēmuma vai... Mums nebūs jāuztraucas ne par kādām korporācijām vai ko tādu. Mums patiktu, ja tu dotos mums līdzi, lai pasargātu mūs no nobeigšanās. Nezinu, ko tu vēlētos pretī...”
“Tam patīk valūtas kartes,” Guratins paskaidroja. Es paskatījos uz viņu. Viņš piebilda: “Pieņemu rupjo žestu kā pašsaprotamu.”
“Jums būs jāpagaida, lai varētu to izrunāt,” Pin-Lī viņām teica. “Tas nevar stāties līguma attiecībās, pirms tā atmiņa nav pilnībā atjaunota.” “Kāpēc?” es viņai noprasīju. “Jo mana īpašniece tā pateica?”
“Nē, ībli,” Pin-Lī attrauca. “Jo es esmu tavs juridiskais konsultants.” Pēc šīs sarunas, kad pārējie bija aizgājuši gulēt, Pin-Lī ieradās manā istabā un paņēma manu somu. (Kad atcerējos par tās eksistenci, biju to apskatījis un atklājis, ka Vilkenas un Gertas ID marķieri un vēl neizlietotās valūtas kartes joprojām bija tur.) Pin-Lī teica: “Šis tehniski ir nelegāli, tāpēc nesaki nevienam,” un ielika manā somā trīs jaunus ID marķierus un valūtas kartes. Viņa piebilda: “Šī ir tikai apdrošināšana gadījumam, ja kaut kas noiet greizi. Guratins uztaisīja ID marķierus, un šīs kartes mēs ar Rathi dabūjām ceļojumam uz TranRollinHyfa, bet neizmantojām. Saglabāšanai nav iekšējās valūtas ekonomikas, un šīs ir paņemtas no pilsoņu ceļojumu fonda.”
“Kāpēc?” es jautāju.
“jo es gribu, lai tu zini, ka mēs to uztveram nopietni un ka tu neesi kaut kāds cietumnieks vai mājdzīvnieks, vai ko nu tu tur iedomājies.” Un tad viņa aizdrasēja prom.
Kad ciemos ieradās cilvēki, kurus es nepazinu, es noslēpos savā istabā. Es tur jebkurā gadījumā pavadīju daudz laika arī tad, kad neslēpos, jo atjaunošanas process prasīja daudz resursu. Regulāri es trīs četras stundas spēju vien gulēt gultā, kamēr ekrānvirsmā tika atskaņots vietējais mediju saturs.
Divdesmit deviņas stundas pēc ierašanās Rathi atnāca man pakaļ, jo apartamentu galvenajā telpā uz lielās ekrānvirsmas rādīja jaunumus, un visi to skatījās. Mensa arī tur bija. Jaunumos bija daudzas intervijas ar dažādiem cilvēkiem, bet kopumā tur bija teikts, ka nodrošinājuma uzņēmums, vēl arvien pikts par uzbrukumu uzbrukuģim, bija pieteicis karu GrayCris. (Pat savā šībrīža stāvoklī es aptvēru, ka Gray-Cris neklāsies labi.) Turklāt tagad bija iesaistītas daudzas citas korporācijas un politiskās vienības — saistībā ar informāciju par GrayCris pagātni un nelegālo svešo sintētiku vākšanu. Jaunumos atsaucās uz datiem, ko biju atvedis no Milu, un atskaņoja fragmentus no Vilke-nas un Gertas atmiņas čipa, ko viņas bija izgatavojušas šantāžai un kur bija video ar GrayCris aģentiem un vadītājiem, kam piederēja nelegālas citplanētiešu paliekas. (Es fonā drusku paskatījos seriālus, jo jau biju redzējis visu ierakstu.)
“Tagad mums ar to vairs nav nekāda sakara,” Guratins noteica un pameta ar roku uz ekrānvirsmas pusi. “Viņi var saplosīt cits citu gabalos.”
“Mēs nekad nebūsim vienkārši vērotāji no malas, kamēr vien mums būs jāsaskaras ar korporatīvajiem,” Mensa iebilda. “Bet šis nāk kā atvieglojums.”
Arada teica: “Ko tu domā, DrošVienība?”
Atjaunošanas process atkal uzņēma ātrumu, un pēkšņi man vairs nebija telpas runāšanai ar cilvēkiem. Es piecēlos un devos atpakaļ uz savu istabu.
nekad, nekad nelec iekšā uzbrukuģī ar pilotbotu un necīnies ar kons-truktu — Uzbrucēja kodu. Tu gandrīz vai izdzēsi sevi, Slepkabot.
Izkāpu no gultas un caur savām kamerām žigli pārskatīju apartamentus. Lielākā daļa cilvēku bija aizgājuši kaut kur vakariņot. Overse un Arada bija aizmigušas Pin-Lī istabā, un Guratins sēdēja savā istabā un kanālā lasīja akadēmiskus žurnālus.
Es paņēmu savu somu, atradu un uzvilku jaku un zābakus, un izslīdēju no apartamentiem.
Stacijas drošība bija līdzīgāka Milu: fokusēta uz vietām, kur kaut kas varētu noiet greizi, nevis dzīvojamiem reģioniem vai stacijas tirdzniecības centru. Ieroču skeneri lielākoties atradās dokos, bet dronu gandrīz nebija, un lielākā daļa no tiem tika izmantoti, lai piegādātu sūtījumus. Tirdzniecības zonā bija ieguldīts daudz darba — tajā bija būves ar noapaļotiem stūriem, kas izskatījās gluži kā celtas no koka, un daudz īstu, nevis hologrāfisku augu, kā arī grīdas mozaīka, kas atainoja sistēmas planētu floru un faunu ar kanālā pievienotām birkām, kuras sniedza informāciju par katru paraugu. Tas lieliski novērsa man apkārtstaigājošo cilvēku uzmanību. Visi skatījās lejup uz mozaīku vai lasīja kanālu un nemaz nemanīja noklīdušas, apkārtklaiņojošas DrošVienības.
Neviens no vietējiem jaunumu kanāliem, kurus skatījās Rathi, Pin-Lī un pārējie, nebija ziņojis, kas es esmu šeit, un, lai gan ziņas no Korporācijas Malas vēstīja, ka Dr. Mensas DrošVienība bija iesaistīta izbēgšanā no TranRollinHyfa, es biju tik veiksmīgi izdzēsis sevi no drošības kameru video, ka viņiem bija tikai mans vecais attēls no BrīvTirgus Ostas — pirms konfigurācijas izmaiņām. Tas bija viens faktors, par ko man vairs nebija jāuztraucas.
Otrs, ar ko šīs stacijas tirdzniecības centrs atšķīrās no citiem, bija kanāla reklāmas ierobežojums telpā, tā ka lielākā daļa ekrānu atradās pamatā veikalos. Kas bija savādi. Ciktāl nopratu no kanāla, šeit pastāvēja divas apmaiņas sistēmas — viena, ceļotājiem paredzētā, izmantoja cieto valūtu, otra, vietējiem pilsoņiem, bija balstīta uz barteru.
Par laimi, biļešu tirdzniecības kioski pieņēma cietās valūtas kartes.
Biju izskatījis transporta grafikus, un man vēl bija atlicis laiks, tādēļ aizgāju uz stacijas tirdzniecības centra daļu, kas bija atzīmēta kā “Viesmīlības centrs”. Nekad iepriekš nevienā ostā neko tādu nebiju redzējis, bet, no otras puses, nekad nebiju to meklējis, tādēļ varbūt biju palaidis garām. Tur bija kioski un informācijas ekrāni par visām Saglabāšanas alianses planētām un stacijām. Kupols virs mums atainoja skatu uz debesīm no dažādām Saglabāšanas planētām, un uz to cilvēku, kas vēlējās šeit dzīvot, jautājumiem atbildēja īsti cilvēki un uzlabotie cilvēki. Cenšoties no viņiem izvairīties, es iegāju telpā, kas man likās esam veikals, bet izrādījās teātris.
Nekad nebiju redzējis teātri dzīvē — tikai izklaides mediju programmās. Stāstu rādīja kā hologrāfiju, ko demonstrēja istabas centrā, un visapkārt atradās lieli, ērti sēdekļi — ne pārāk tuvu cits citam. Es zinu, ka tas bija tikai milzīga ekrānvirsma, bet tik un tā. Šeit spēlēja trīs stundu holopārraidi par pirmajiem atbraukušajiem kolonistiem. Būtībā tā bija garā versija tam, ko Rathi un Mensa man jau bija izstāstījuši — par milzīgo kuģi, kas bēga no bojāejai nolemtās kolonijas. Tas bija labs stāsts, lai gan nedaudz pasausi izklāstīts.
Pēc izrādes beigām atgriezos iekāpšanas zonā un pārbaudīju aktivitāti ap transportiem, ko biju atzīmējis. Vēl arvien nebija pastiprinātas drošībnieku klātbūtnes.
Iegādājos braucienu ar vienu no Pin-Lī kartēm un atradu pasažieru uzgaidāmās telpas ar īstiem dīvāniņiem un krēsliem, kur es varēju izlikties, ka guļu, patiesībā skatoties mediju saturu un sekojot stacijas drošības kanālam. Vēl arvien nekā.
Mans transports aicināja iekāpt, un es neiekāpu.
Apskatīju stacijas sarakstus un atklāju, ka Mensai ir birojs administratīvā centra valdības nodaļā, netālu no Ostas vadības. Bija atzīmēts arī viņas privātais dzīvoklis. (Kas ir vienkārši slikta ideja. Es zinu, ka Saglabāšana sevi uzskata par kaut kādu nekorporatīvu cilvēku paradīzi, bet nu būsim reāli.) Jebkurā gadījumā negribēju iet uz viņas dzīvokli, jo tur būtu viņas ģimene, tādēļ gāju uz biroju.