Tur bija jātiek garām nelielai drošības pārbaudei un trim uzlabotiem cilvēkiem, kurus bija pārāk viegli apmānīt ar viltotiem kanāla paziņojumiem par nelieliem bojājumiem . Tas bija jauks birojs — ar balkonu, no kura varēja vērot administrācijas laukumu, un vairākām lielām ekrān-virsmām. Es neko neaiztiku — tikai dīvāniņu, uz kura apgūlos un astoņas stundas skatījos seriālus.
Man fonā griezās stacijas kanāls, un vēl arvien nebija nekādu drošības paziņojumu, nekādas neparastas aktivitātes ap pasažieru vai botu vadītiem transportiem.
Tad pamanīju Menšu, kas ieradās ārējā uzgaidāmajā zālē ar diviem cilvēkiem un mazu nepieaugušu cilvēku, kurš izskatījās pēc miniatūras Mensas versijas. Es piecēlos un gaidīju.
Viņi ienāca un strauji apstājās.
Teicu: “Tas esmu es.”
“Jā, es redzu.” Mensa saknieba lūpas, lai noslēptu sejas izteiksmi, bet viņa neizskatījās nikna. Pametusi skatienu uz pārējiem cilvēkiem, viņa man teica: “Mirklīti.”
Kamēr viņa sarunājās ar pārējiem, es izgāju uz balkona. Divus stāvus zemāk bija gaisa barjera, kas aizsargāja to no laukuma — pieņemu, ka labāk nekā nekas. Laukumā bija milzīgs mozaīkas raksts, un visapkārt sarežģītās abstraktās skulptūrās bija sastādīti augi. Cilvēki un boti klīda pār laukumu, dodoties uz citiem ostas birojiem. Klusi soļi audiokanālā liecināja, ka mazais cilvēks ir sekojis man līdzi. Viņa piegāja pie margām un, ziņkārīgi savaikstījusics, skatījās uz mani. Viņa teica: “Sveiks.”
“Sveika,” atbildēju. “Esmu tavas mātes mīļ-droŠīb-konsultants.”
Viņa pamāja. “Zinu. Viņa teica, ka, ja paprasīšu, kā tevi sauc, tu droši vien neteiksi.”
“Viņai taisnība.”
Mēs desmit sekundes blenzām viens uz otru, tad viņa saprata, ka es to domāju nopietni. Viņa piebilda: “Mamma ari teica, ka tu izglābi viņu no korporatīvajiem burlakiem.”
“Viņa neteica “burlaki”.” Tas bija arhaisks vārds. Es to zināju bez skatīšanās, jo pirms divdesmit stundām vietējā sistēmā bija ienākušās jaunās “Brīvo Sistēmu Piedzīvojumu” sērijas, kas bija uzņemtas vienā no Saglabāšanas alianses sistēmām, un tur tika lietots vārds “burlaki”. Biju par 93 procentiem pārliecināts, ka ari Mensas mazais cilvēks bija šo vārdu iemācījies tur.
“Tu zini, ko es gribēju teikt.” Viņa sakrustoja rokas uz krūtīm. Viņa acīmredzami bija gaidījusi, ka izdabūs no manis vairāk informācijas, un bija neapmierināta, ka nekas tāds nenotiks. “Tu viņu izglābi, jā?”
“Jā gan. Gribi paskatīties?”
Viņa pārsteigta pacēla uzacis. “Protams.”
Es jau biju paņēmis video ar mūsu bēgšanu pa TRH iekāpšanas zonu, ciņu ar DrošVienlbām un Kaujas DrošVienlbu un mūsu izbēgšanu atspolē. Žigli izdzēsu dažus asiņainākos tuvskatus un pārsūtīju to viņas kanālā.
Viņas skatiens kļuva iekšupvērsts un nedaudz aizmiglojās, viņai caurskatot video. Tad toni, kas raksturīgs jaunam cilvēkam, kas ir sajūsmā, bet cenšas to neizrādīt, viņa teica: “Oho.”
“Arī tava mamma izglāba mani. Viņa sašāva DrošVienlbu ar raktuvju urbi.”
Viņa noskatījās video un atkal sarauca pieri manā virzienā. “Tātad tu esi DrošVienība.” Viņa pa pusei paraustīja plecus — es šo žestu nesapratu. “Vai tas ir... dīvaini?”
Tas bija sarežģīts jautājums, uz kuru bija vienkārša atbilde.
«T- »
Ja-
Mensa iznāca uz balkona un stingri norādīja uz sēdvietām birojā. Mazais cilvēks pamāja atā un aizgāja apsēsties. Mensa atbalstījās pret margām man blakus un teica: “Baidījos, ka tu būsi devies prom.”
Viņa skatījās uz laukumu, tādēļ es varēju vērot viņas profilu. “Es to apsvēru.”
Viņa divdesmit sekundes klusēja un vēroja kustību lejā, laukumā. “Vai tu esi daudz domājis par to, ko vēlies darīt?”
“Skatīties seriālus.”
Viņa uztaisīja paceltās uzacs grimasi, ko es biju reģistrējis ar nozīmi zinu, ka tu mēģini jokot, bet tas nav smieklīgi. Parasti šī grimase bija paredzēta Rathi vai Guratinam. “Domāju, ka, ja tas būtu viss, ko vēlies, tad tu tagad būtu kaut kur prom un to arī darītu, un nebūtu braucis uz Milu.” “Es skatījos daudz seriālu pa ceļam uz Milu.” Tas nebija īsti pretarguments, bet es spriedu, ka tas ir svarīgs datu punkts.
“Gurains parādīja man video, ko tu nosūtīji viņam.” Viņa domāja video ar transportkuģi un Eiresu, un pārējiem. “Tu palīdzēji tiem ļaudīm.” “Es nevarēju viņiem palīdzēt. Viņiem bija darba līgums.”
No Mensas reakcijas sapratu, ka viņa zināja, ko tieši tas nozīmē. “Tad bija par vēlu viņiem palīdzēt.” Viņa sāka griezties manā virzienā, tad atkal pievērsās laukumam. “Bet tu gribēji.”
“Esmu ieprogrammēts palīdzēt cilvēkiem.”
Atkal paceltā uzacs. “Tu neesi ieprogrammēts skatīties medijus.” Viņai bija zināma taisnība.
Viņa turpināja: “Es to jautāju tāpēc, ka tu esi saņēmis darba piedāvājumu no Neatkarīgajiem SalduDusuPētniekiem.”
Labi, tas gan bija pārsteigums. “Viņi grib mani nopirkt. Biju domājis, ka viņu darbības teritorijā tas ir nelegāli.”
“Būt DrošVienības īpašniekam ir nelegāli,” Mensa izlaboja. “Viņi grib nolīgt kādu, ko varbūt sauc, bet varbūt nesauc par Rinu, kas, viņuprāt, varētu būt apmeties kaut kur Saglabāšanas aliansē, un kura pilsoņa statuss tiks uzskatīts par nesvarīgu.” Viņa pasmaidīja. “Manuprāt, tā tas tika pasniegts.”
Es vēl arvien nespēju tam noticēt. “Viņi grib nolīgt DrošVienību.”
“Viņi grib nolīgt personu, kas izglāba viņu apskates komandu no kaujas botiem un algotiem slepkavām, un viņiem ir vienalga, kas ir šī persona.” Viņa atkal pašķielēja uz mani. “Kā arī esmu runājusi ar Dr. Barad-vaju, un viņa grib, lai palūdzu tev apsvērt iespēju publiskot tavu stāstu. Ne jaunumiem, bet kā daļu no dokumentāla stāstījuma. Jau labu laiku Saglabāšanas aliansē ir veidojusies neliela kustība, kas mudina piešķirt pilnas pilsoņa tiesības konstruktiem un augsta līmeņa botiem. Pat ja tu piekristu tikai tam, ka es publiskoju ziņu, ko nosūtīji man, pirms pameti BrīvTirgus Ostu, — kā daļu no publiski pieejamas liecības par GrayCris lietu —, tas ļoti palīdzētu. Viņa grib ar to par tevi parunāt, ja tev šķiet, ka tu varētu ko tādu apsvērt.”
Labi, varbūt man vajadzēja izjust nepatiku. Tā bija baisa ideja. Tā bija baisi aizraujoša ideja. Teicu: “Dokumentāla pārraide izklaides kanālā?”
Mensa pamāja. “Vēlreiz — nav nekādas steigas. Es tikai gribēju, lai zini, ka tev jau ir iespējas šeit, un es domāju, ka būs vēl citi piedāvājumi taviem pakalpojumiem vai padomam drošības konsultanta lomā. Un ka tev šeit ir draugi, ar kuriem tu vari aprunāties — lai ko tu izvēlētos darīt, lai kurp tu izvēlētos doties.”
Man bija iespējas, un man nebija jāizlemj tūlīt. Kas bija labi, jo es vēl arvien nezināju, ko vēlos.
Bet varbūt man bija vieta, kur būt, kamēr es to izdomāšu.