Nonācis pie koridora ar lūku, kur abas vienības gaidīja, kad mēs ar Dr. Menšu ieblandīsimies iekšā, es nosūtīju abus dronus piesardzīgi paskatīties. O, jā, tur nu viņi bija.
Tā kā maniem droniem nebija ieroču, vienīgais veids, kā paveikt darāmo, bija — kustēties ātri. Tā nu es metos apkārt pēdējam stūrim, ietriecos pretējā sienā, atlēcu atpakaļ un metos uz priekšu, šaudams pa viņu pozīcijām.
Es trāpīju pirmajam ar trim sprāgstošajām bultām mugurā un vienu sejsegā, kad tas pagriezās pret mani. Tas nokrita. Otrajam es trāpīju rokā un iznīcināju locītavu, pēc kā tas pieļāva kļūdu, pārliekot galveno ieroci otrā rokā — tas man deva dažas sekundes. Es pārslēdzos uz pastāvīgu apšaudi, lai neļautu tam atgūt līdzsvaru, tad atkal izmantoju sprāgstošo bultu. Tas viņu nolika gar zemi.
Es nogāzos uz grīdas, man vajadzēja mirklīti, lai atjēgtos.
Mēģinot nobeigt pirmo, biju dabūjis vismaz duci šāvienu no abu enerģijas ieročiem, bet sprāgstošās bultas bija paskrējušas man garām un sadragājušas koridoru aiz manis. Pat ar visām bruņām dažas mana ķermeņa daļas zaudēja sajūtas, bet biju saņēmis tikai trīs lodes labajā plecā un četras kreisajā gurnā. Tā mēs cīnāmies — metamies viens otram virsū un skatāmies, kura detaļas izies no ierindas pirmās.
Neviena vienība nebija beigta. Bet tie nespēja sasniegt savas kārbas drošības telpā, un man ne prātā nenāca šiem palīdzēt.
Arī trīs no maniem droniem bija pagalam — viņi bija pārslēgušies uz kaujas režīmu un metušies man pa priekšu, lai novirzītu uguni uz sevi. Viens bija dabūjis ar noklīdušu strāvas izlādi un žvangājās pa koridoru aiz manis. Es pa paradumam pārbaudīju abus perimetra dronus, tad atvēru saziņu ar Dr. Menšu, lai pateiktu viņai, ka man vēl būtu jāpārbauda atlikusī mītne un formāli jāpaskatās, vai nav izdzīvojušo.
Drons man aiz muguras nobeidzās ar sprakšķi, ko es gan redzēju, gan dzirdēju kanālā. Pieļauju, ka nekavējoties sapratu, ko tas nozīmē — bet varbūt tur bija kāda pussekunde laika nobīdes. Bet es jau biju piecēlies kājās, kad kaut kas man ieblieza tik pamatīgi, ka es pēkšņi atkal biju uz muguras zemē, un manas sistēmas aizgāja pa pieskari.
Ieslēdzos bez redzes, bez dzirdes, bez kustību spējas. Nespēju sasniegt ne kanālu, ne saziņu. Nav labi, Slepkabot, nav labi.
Pēkšņi sākās savādi sajūtu zibšņi — visi manās organiskajās daļās. Gaiss uz sejas un rokām, pa tērpā izplēstajām spraugām. Dedzinošajā brūcē plecā. Kāds bija noņēmis man ķiveri un bruņu augšdaļu. Sajūtas bija tikai dažas sekundes ilgas. Tas bija mulsinoši, un es gribēju kliegt. Varbūt tā mirst slepkaboti. Tu zaudē funkcionalitāti un atslēdzies, bet kādas tevis daļas turpina darboties, organiskās daļas, ko uztur pie dzīvības bateriju dziestošā strāva.
Tad es sapratu, ka mani kāds pārvieto, un patiešām gribēju kliegt.
Es pieveicu paniku un tiku pie vēl citiem sajūtu zibšņiem. Es nebiju miris. Es biju pamatīgi ieķēpājies.
Gaidīju, kad tikšu atkal pie jelkādas funkcionalitātes, biju satraukts, dezorientēts, pārbijies, prātoju, kāpēc viņi nav izšāvuši man caurumu
krūtis. Pirmā parādījās skaņa, un es zināju, ka pār mani kāds ir noliecies. Klusas locītavu skaņas lika man saprast, ka tā ir DrošVienība. Bet viņu bija bijis tikai trīs. Es taču pārbaudīju DeltFall specifikāciju pirms došanās uz turieni. Es reizēm — nu labi, lielākoties — strādāju pa roku galam, bet Pin-Lī arī bija to pārbaudījusi, un viņa bija rūpīga.
Tad manas organiskās daļas sāka tirpt, nejutīgumam pamazām zūdot. Es biju izveidots tā, lai darbotos vienlaikus ar organiskajām un mehāniskajām daļām, kas ļāva sabalansēt sajūtu datus. Bez šī līdzsvara es jutos kā gaisā parauts balons. Bet mana krūškurvja organiskā daļa pieskārās cietai virsmai, un tas lika man strauji pārorientēties. Es gulēju ar seju uz leju, viena roka nokarājās. Viņi bija mani nolikuši uz galda?
Tas noteikti nebija labi.
Spiediens pret manu muguru, tad galvu. Atlikusī manis daļa atgriezās, bet lēni, lēni. Es jutu kanālu, bet nespēju to sasniegt. Tad kaut kas iedūrās man skaustā.
Tas ir organisks materiāls un, tā kā pārējā manis daļa bija atslēgusies, nekas nespēja izkontrolēt datus no manas nervu sistēmas. Jutos tā, it kā viņi man zāģētu nost galvu.
Man cauri izskrēja šoka vilnis, un pēkšņi atlikusī manis daļa bija aktivizēta. Es izmežģīju savas kreisās rokas locītavu tā, ka varēju to kustināt leņķī, kas parasti nebūtu savienojams ne ar cilvēka, ne uzlabota cilvēka, ne slepkabota ķermeni. Pastiepos augšup, tur, kur sajutu spiedienu un sāpes skaustā, un sagrābu bruņotu rokas locītavu. Savērpu visu ķermeni un nogāzu mūs abus no galda.
Mēs nokritām uz zemes, un veļoties es ar kājām sagrābu otru Droš-Vienību. Tas centās iedarbināt dilbā iestrādātos ieročus, bet mans reakcijas ātrums pārspēja visus standartus, un es ar roku aizspiedu portu tā, ka tas nevarēja pilnībā atvērties. Redze bija atgriezusies, un es redzēju aptumšotu sejsegu pussprīža attālumā no sevis. Manas bruņas bija noņemtas līdz viduklim, un tas mani nokaitināja vēl vairāk.
Pagrūdu tā roku uz augšu, zem zoda, un atbrīvoju ieroci. Tam bija sekundes daļa, lai mēģinātu atcelt komandu šaut, bet tas nepaspēja. Staru lādiņš izgāja cauri manai rokai un savienojumam starp tā ķiveri un kaklu. Tā galva atgāzās un ķermenis sāka raustīties spazmās. Palaidu to vaļā uz tikai tik ilgu brīdi, lai varētu piecelties ceļos, ar neievainoto roku sagrābt tā kaklu un pagriezt.
Palaidu to vaļā, kad jutu, kā savienojumi — gan mehāniskie, gan organiskie — pārtrūkst.
Pacēlu galvu un redzēju durvīs vēl vienu DrošVienību, kas pacēla lielu šaujamieroci.
Cik daudz to nolādēto verķu te bija? Tam nebija nozīmes; es centos pieslieties kājās, bet nevarēju to izdarīt gana ātri. Tad DrošVienība noraustījās, nometa ieroci un krita uz priekšu. Es redzēju divas lietas: desmit centimetru caurumu tā mugurā un Menšu, kas stāvēja aiz tā, turēdama kaut ko tādu, kas ļoti izskatījās pēc raktuvju urbja no mūsu divplākšņa.
“Dr. Mensa,” es teicu, “šis ir drošības protokola pārkāpums, un saskaņā ar līgumu man tas jāieraksta, lai sniegtu ziņojumu uzņēmumam...” Šī frāze atradās buferī, pārējā mana smadzeņu daļa bija tukša.
Viņa mani ignorēja, jo saziņas kanālā sarunājās arPin-Lī, tad devās uz priekšu, satvēra manu roku un vilka. Es esmu viņai pārāk smags, tādēļ pietrausos kājās, lai kapteine sevi nesavainotu. Man sāka rasties aizdomas, ka Dr. Mensa patiešām varētu būt brašs kosmosa pētnieks, pat ja viņa neizskatījās kā tie, kas bija redzami seriālos.
Viņa turpināja mani vilkt, un es turpināju kustēties uz priekšu. Ar vienu manas gūžas locītavu kaut kas nebija kārtībā. Ā, pareizi, tur mani sašāva. Pa manu saplosīto virsādu plūda asinis, un es pasniedzos augšup līdz kaklam. Gaidīju, ka tur būs caurums, bet tajā kaut kas bija iesprūdis. “Dr. Mensa, šeit var atrasties citas patvaļīgas vienības, mēs nezinām...”
“Tāpēc mums jāpasteidzas,” viņa atbildēja un turpināja stibīt mani līdzi. Viņa bija paņēmusi sev līdzi pēdējos divus dronus no ārpuses, bet tie bezjēdzīgi riņķoja viņai ap galvu. Cilvēkiem nav pietiekami daudz pieejas kanālam, lai varētu vienlaikus kontrolēt dronus un darīt ko citu, piemēram, kustēties un runāt. Centos sasniegt dronus, bet vēl arvien nespēju nodibināt tīru kontaktu ar divplākšņa kanālu.
Mēs nogriezāmies uz citu koridoru, un tur pie ārējās lūkas gaidīja Overse. Tikko mūs ieraudzījusi, viņa uzsita pa atvēršanas paneli. Overse bija izvilkusi rokas ieroci, un man pietika laika ievērot, ka Mensai otrā rokā bija mans ierocis. “Dr. Mensa, man nepieciešams mans ierocis.”