Rathi blenza nekurienē, un kanālā redzēju, ka viņš pārskata manu lauka kameras video no DeltFall mītnes. Viņš parādīja manā virzienā un pamāja. “Es piekritu, bet tas nozīmētu, ka DeltFall grupa ļāva nezināmām Vienībām iekļūt mītnē.”
Tas bija ticami. Mēs bijām pārliecinājušies, ka visi divplākšņi ir uz vietas, bet nebija iespējams noteikt, vai kādā brīdi nav nolaidies un pēc tam atkal pacēlies cits divplāksnis. Par to runājot, es žigli apskatījos kanālā, kas notiek ar mūsu drošības perimetru. Droni vēl arvien bija patruļā, un visi mūsu sensoru signāli reaģēja uz izsaukumu.
Overse iebilda: “Bet kāpēc? Kāpēc ļaut, lai sveša grupa ienāk viņu mītnē? Grupa, kuras eksistence ir no viņiem noslēpta?”
“Jūs to darītu,” es atteicu. Man vajadzētu pieturēt muti, ļaut viņiem domāt par mani kā par parastu, paklausīgu DrošVienību un neatgādināt, kas es biju. Bet gribēju, lai viņi ir piesardzīgi. “Ja šeit nolaistos sveša apskates grupa, visi tādi draudzīgi, un teiktu, ka ir tikko atlidojuši, un, ak jā, viņiem ir notikusi aprīkojuma kļūme un MedSistēma ir nobeigusies, un vajadzīga palīdzība —jūs viņus ielaistu. Pat ja es jums teiktu, ka nevajag, ka tas ir pretrunā ar uzņēmuma drošības instruktāžu — jūs to darītu.” Nav jau tā, ka es būtu sapīcis vai kā. Daudzi uzņēmuma noteikumi ir stulbi un izdomāti tikai tādēļ, lai palielinātu peļņu, bet dažiem no tiem ir labs pamats. Viens no tiem — nelaist svešiniekus savā mītnē.
Arada un Rathi uzmeta viens otram sāju skatienu. Overse piekrita: “Jā, tā varētu notikt.”
Mensa līdz šim bija klusējusi un klausījusies. Viņa teica: “Domāju, ka tas bija vēl vienkāršāk. Domāju, ka viņi teica, ka viņi esam mēs.”
Tas bija tik vienkārši, ka es pagriezos un paskatījos tieši uz Menšu. Viņa bija domīgi saraukusi pieri. Viņa teica: “Tātad viņi nolaižas, saka, ka ir mēs un ka viņiem nepieciešama palīdzība. Ja viņiem ir pieeja mūsu CentrSistēmai, noklausīties mūsu saziņu būtu viegli.”
Es teicu: “Ierodoties šeit, viņi to nemēģinās vēlreiz.” Viss atkarīgs no tā, kas tai apskates grupai bija — vai nu viņi bija ieradušies jau gatavi tikt vaļā no konkurējošām grupām, vai arī bija to izlēmuši pēc ierašanās šeit. Viņiem varētu būt bruņoti lidaparāti, kaujas DrošVienības, bruņoti droni. Atradu datubāzē dažus piemērus un nosūtīju kanālā, lai cilvēki apskatās.
MedSistēmas kanāls mani informēja, ka Rathi, Overses un Aradas sirds ritms ir paātrinājies. Mensas gan ne, jo viņa jau bija to visu sapratusi agrāk. Tāpēc viņa bija nosūtījusi Pin-Lī un Guratinu, lai izslēdz Centr-Sistēmu. Rathi nervozi teica: “Ko mums darīt, kad viņi ieradīsies šeit?” Es atbildēju: “Būt kaut kur citur.”
Varētu šķist savādi, ka Mensa bija vienīgais cilvēks, kas iedomājās pamest mītni, kamēr mēs gaidījām, līdz signālraķete izsauks palīdzību, bet, kā jau iepriekš teicu, šie nebija braši kosmosa pētnieki. Viņi bija cilvēki, kas bija darījuši savu darbu un pēkšņi attapušies baisā situācijā.
Un jau no pirmsceļojuma orientācijas kursa līdz uzņēmuma piekrišanas veidlapām, kas bija jāparaksta, līdz izpētes informācijas komplektiem, līdz pat DrošVienības sniegtajai informācijai, jau esot uz planētas, viņiem nemitīgi tika kalts galvās, ka šis ir nezināms, potenciāli bīstams reģions uz lielākoties neizpētītas planētas. Viņiem nevajadzētu atstāt mītni, neveicot drošības pasākumus, un mēs pat nedevāmies divu dienu apskates ceļojumos. Doma, ka viņiem vajadzētu piebāzt abus divplākšņus ar rezerves krājumiem un laisties lapās un ka tas būtu drošāk nekā palikt mītnē, bija grūti aptverama.
Bet, kad Pin-Lī un Guratins izslēdza CentrSistēmu un Volesku atvēra man paredzēto lejupielādi no satelīta, viņi to aptvēra gana ātri.
Baradvaja izstāstīja situāciju komunikāciju kanālā, kamēr es atkal apvilku savu pēdējo rezerves virsādu un bruņas. “Lejupielādei bija jāpārņem DrošVienība, un instrukcijas bija ļoti konkrētas,” viņa noslēdza. “Tikko DrošVienība būtu pakļauta kontrolei, tā sniegtu pieeju MedSis-tēmai un DrošSistēmai.”
Es uzliku ķiveri un aptumšoju to. Atvieglojums bija neizsakāms — līdzīgs kā tad, kad atklāju, ka ir izņemts kaujas modulis. Bruņas, es jūs mīlu un nekad vairs nepametīšu.
Mensa pieslēdzās komunikācijām. “Pin-Lī, kas notika ar signālraķeti?”
“Es saņēmu atbildi, to palaižot.” Pin-Lī izklausījās vairāk sapīkusi nekā parasti. “Bet, tā kā CentrSistēma ir izslēgta, nevaru saņemt apstiprinājumu.”
Es kanālā paziņoju, ka varētu aizsūtīt vienu dronu to apskatīt. Šobrīd bija diezgan svarīgi, lai signālraķete palaistos kā nākas. Mensa deva man zaļo gaismu, un es nosūtīju rīkojumu vienam no droniem.
Mūsu signālraķete drošības apsvērumu dēļ atradās vairāku kilometru attālumā no mītnes, bet šķita, ka man būtu vajadzējis dzirdēt tās startu. Varbūt arī ne — nekad iepriekš man nebija nācies tādu palaist.
Mensa jau bija saorganizējusi un iekustinājusi cilvēkus, tādēļ, tikko es biju iekrāmējis ieročus un rezerves dronus, pagrābu vēl vairākas kastes. Drošības kamerās uztvēru sarunu fragmentus.
(“Tev jādomā par to kā par personu,” Pin-Lī teica Guratinam.
“Tā ir persona,” Arada uzstāja.)
Rathi un Arada pajoza man garām, nesot medikamentus un rezerves akumulatorus. Es biju paplašinājis dronu apsekošanas perimetru līdz galējai robežai. Mēs nezinājām, vai tas, kas uzbruka DeltFall, kuru katru brīdi neparādīsies, bet šāda iespēja bija diezgan augsta. Guratins bija izgājis ārā, lai pārbaudītu lielā un mazā divplākšņa sistēmas un pārliecinātos, ka neviens cits bez mums nav tām piekļuvis un ka CentrSis-tēma nav sačakarējusi to kodus. Vēroju viņu caur vienu no droniem. Viņš arvien skatījās uz mani — vai centās neskatīties, kas bija vēl ļaunāk. Tagad šāda uzmanības novēršana bija pilnīgi lieka. Kad sāksies nākamais uzbrukums, tas notiks ātri.
(“Es par to domāju kā par personu,” Guratins atteica. “Kā par niknu un pamatīgi bruņotu personu, kam nav ne mazākā iemesla mums uzticēties.”
“Tad beidz būt pret to tik nejauks,” Rathi ieteica. “Varbūt tas līdzēs.”)
“Viņi zina, ka viņu DrošVicnības veiksmīgi iedeva mūsu DrošVie-nībai kaujas moduli,” Mensa pa to laiku runāja saziņas kanālā. “Un mums jāpieņem, ka viņi saņēma no CentrSistēmas gana daudz informācijas, lai saprastu, ka mēs to izņēmām. Bet viņi nezina, ka esam aptvēruši viņu
eksistences iespējamību. Kad DrošVienība noslēdza CentrSistēmas pieeju, mēs vēl arvien pieņēmām, ka šī ir uzņēmuma izraisīta sabotāža. Viņi nesapratīs, ka mēs zinām par viņu gaidāmo ierašanos.”
Tādēļ mums bija jāturpina kustēties. Rathi un Arada apstājās, lai atbildētu uz jautājumu par medaprīkojuma akumulatoriem, un es aizsūtīju viņus atpakaļ uz mītni pēc jaunas kravas.
Taču visas šīs pārvākšanās dēļ mani gaidīja kāda būtiska problēma — mūsu, slepkabotu, kaujas metode ir mesties virsū mērķim un mēģināt to piebeigt, jo zinām, ka 90 procentus no mūsu ķermeņa var ataudzēt vai atjaunot konstruktu kārbā. Tādēļ nekādus smalkumus nevajag.