Pēc mītnes atstāšanas man nebūs pieejas kārbai. Pat tad, ja mēs zinātu, kā to izjaukt — ko mēs nezinājām —, tā bija pārāk liela divplāksnim un prasīja pārāk daudz enerģijas.
Un viņiem varbūt būs īsti kaujas boti, nevis tādi drošības boti kā es. Tādā gadījumā mūsu vienīgā iespēja bija turēties no viņiem pa gabalu, līdz ieradīsies transportkuģis. Ja vien otra apskates grupa nebija piekukuļojusi kādu no uzņēmuma, lai to aizkavē. So iespējamību es vēl nebiju pieminējis.
Kad jau bijām gandrīz visu iekrāvuši, Pin-Lī saziņas kanālā teica: “Atradu! Viņi CentrSistēmas programmā bija ierakuši pieejas kodu. Tas nesūtīja viņiem audio vai vizuālus datus, nedz arī pieeju mūsu kanālam, bet tas laiku pa laikam saņēma komandas. Tā tas izņēma no mūsu informācijas un karšu komplekta datus, tā nosūtīja mūsu mazā divplākšņa autopilotam komandu pārtraukt darbību.”
Guratins piebilda: “Tagad abi divplākšņi ir tīri, un esmu sācis pirmslidojuma pārbaudi.” Mensa iesāka kaut ko teikt, bet es tikko biju saņēmis ziņu no DrošSistēmas. Drons sūtīja man briesmu signālu.
Pēc sekundes es saņēmu vizuālu attēlu no drona — tajā bija redzams lauks, kurā bija uzstādīta mūsu signālraķete. Trīskājainais
palaišanas statīvs bija apgāzts uz sāniem, visapkārt izmētātas kapsulas detaļas.
Es nosūtīju attēlu uz kopējo kanālu, un cilvēki pieklusa. Tad Rathi vārgā balstiņā noteica: “Dirsā.”
“Turpiniet darboties,” Mensa skarbi noteica saziņas kanālā.
Tā kā CentrSistēma bija izslēgta, skeneri nedarbojās, bet es biju paplašinājis drošības perimetru, cik vien iespējams. Un DrošSistēma tikko bija zaudējusi kontaktu ar vienu no droniem tālu dienvidu pusē. Iemetu pēdējo kasti kravas nodalījumā, devu droniem rīkojumus un ieaurojos saziņas kanālā: “Viņi nāk! Mums jāpaceļas gaisā — tagad!”
Bija neparasti uztraucoši staigāt šurpu turpu divplākšņu priekšā, gaidot savus cilvēkus. Volesku ieradās ar Baradvaju, atbalstot viņu gājienā pa smilšaino zemi. Tad nāca Overse un Arada pār pleciem pārmestām somām un kliedza uz Rathi, kas bija palicis iepakaļ, lai pasteidzas. Gura-tins jau atradās lielajā divplāksnī, Mensa un Pin-Lī bija pēdējās.
Visi sadalījās — Pin-Lī, Volesku un Baradvaja devās uz mazo divplāksni, pārējie uz lielo. Es pārbaudīju, vai Baradvajai nebūs grūti uzkāpt pa trapu. Pie lielā divplākšņa lūkas mums radās problēma: Mensa gribēja iekāpt pēdējā, un es gribēju iekāpt pēdējais. Izvēlējos kompromisu, satvēru viņu ap vidukli un ielidināju mūs abus pa lūku, kamēr aiz mums ieslīdēja traps. Es noliku Menšu zemē, un viņa teica: “Paldies, DrošVie-nība,” kamēr pārējie uz mums blenza.
Ar ķiveri bija nedaudz vieglāk, bet man pietrūks drošības kameru ērtās buferzonas.
Es paliku stāvam kājās, turoties pie griestu stieņa, kamēr pārējie piesprādzējās un Mensa devās uz pilota sēdekli. Pirmais pacēlās mazais divplāksnis, un viņa deva tam laiku attālināties, pirms pacēlāmies mēs.
Mēs rīkojāmies pēc sekojoša pieņēmuma: tā kā Viņi, lai kas Viņi arī nebūtu, nezināja, ka mēs zinām, ka Viņi ir šeit, Viņi, visticamāk, nosūtīs tikai vienu lidaparātu. Viņi plānos notvert mūs mītnē, un varbūt
ieradīsies gatavi iznīcināt divplākšņus, lai mēs paliktu uz vietas, un tad ķersies pie cilvēkiem. Tā nu tagad, kad zinājām, ka Viņi ierodas no dienvidiem, varējām brīvi izvēlēties virzienu. Mazais divplāksnis meta loku uz rietumiem, un mēs sekojām.
Es tikai cerēju, ka viņu divplākšņu radars nav ar plašāku rādiusu nekā mūsējais.
Redzēju lielāko daļu mūsu dronu divplākšņa kanālā — tie bija spilgti punkti trīsdimensiju kartē. Pirmā grupa darīja to, ko biju licis — sapulcējās vienā punktā netālu no mītnes. Es biju veicis aprēķinus, nosakot ienākošo spēku ierašanās brīdi. Tieši pirms tam, kad izgājām ārpus viņu uztveres loka, es liku droniem doties uz ziemeļaustrumiem. Pēc dažiem mirkļiem vairs nevarēju viņus uztvert. Viņi sekos savām pēdējām instrukcijām, līdz iztērēs pieejamo enerģiju.
Cerēju, ka otra apskates komanda tos pamanīs un sekos tiem. Tūlīt pēc vizuālo datu iegūšanas viņi pamanīs, ka no mūsu mītnes ir pazuduši divplākšņi, un sapratīs, ka esam aizbēguši. Viņi varētu apstāties, lai pārmeklētu mītni, bet varētu arī sākt meklēt mūsu bēgšanas ceļu. Nebija iespējams uzminēt, kas būtu ticamāk.
Bet, mums plašā lokā lidojot prom uz tālo kalnu pusi, neviens mums nesekoja.
SESTĀ NODAĻA
Cilvēki bija sprieduši, kurp doties. Vai sprieduši, cik tas vien bija iespējams, vienlaikus saspringti rēķinot, cik daudz visa kā izdzīvošanai nepieciešamā viņi varētu sabāzt divplākšņos. Mēs zinājām, ka grupai — kuru Rathi tagad sauca par ĻaunPētniekiem — bija pieeja CentrSistēmai un tā zināja visas vietas, kurp bijām devušies, lai tās izpētītu. Tādēļ mums bija jādodas kaut kur citur.
Mēs devāmies uz vietu, kuru Overse un Rathi, žigli ieskatījušies kartē, bija piedāvājuši kā iespēju. Tā bija klinšainu kalnu grupa biezos tropiskos džungļos, kurus blīvi apdzīvoja daudzveidīga fauna — pietiekami daudz, lai radītu apjukumu dzīvības zīmju noteicējos. Mensa un Pin-Lī nolaida divplākšņus lejāk un tad ieslidināja tos starp akmeņainajām klintīm. Es izvietoju dažus dronus, lai mēs varētu gūt skatu no vairākiem leņķiem, un mēs vairākkārt mainījām divplākšņu izvietojumu. Tad es izveidoju drošības perimetru.
Nelikās, ka te būtu droši, un, lai arī divplākšņos bija dažas izdzīvošanai paredzētas saliekamās būdiņas, neviens neieminējās, ka varētu tās uzcelt. Cilvēki pagaidām palika divplākšņos, sarunājoties saziņas kanālā un pa divplākšņu ierobežoto saziņas kanālu. Cilvēkiem nebūs visai ērti (sāksim jau ar to, ka sanitārās un higiēnas telpas bija nelielas un ierobežotas), bet tā būs drošāk. Mūsu skeneru rādiusā pārvietojās gan liela, gan
mazāka fauna — ziņkārīga un potenciāli tikpat bīstama kā ļaudis, kas gribēja nogalināt manus klientus.
Es ar dažiem nelieliem droniem izgāju ārā izlūkot un pārliecināties, ka šeit nebija ne pēdas no kaut kā pietiekami liela, kas, teiksim, varētu nakts vidū aizstibīt prom mazo divplāksni. Tas deva man iespēju arī padomāt.
Viņi zināja par manu vadības moduli — vai, precīzāk, tā trūkumu — un, lai ari Mensa bija zvērējusi, ka neziņos par mani, man bija jāpadomā par to, ko darīt.
Nav pareizi domāt par konstruktu kā pa pusei botu, pa pusei cilvēku. Tas izklausās tā, it kā šīs puses būtu atdalītas — it kā bota pusei gribētos klausīt rīkojumiem un padarīt darbu, bet cilvēka puse gribētu pasargāt sevi un laisties ka tiek prom no šejienes. Atšķirībā no realitātes, kur es biju viena pilnvērtīga un samulsusi vienība, kam nebija ne jausmas, ko pati grib. Ko man vajadzētu darīt. Kas man būtu jādara.
Pieņemu, ka varētu viņus atstāt, lai tiek galā paši. Iztēlojos, kā to izdaru — iztēlojos, kā patvaļīgas DrošVienības ielenc Aradu vai Rathi —, un jutu, kā sažņaudzas iekšas. Man riebjas emocijas, ko rada īstenība, es daudz labprātāk pārdzīvoju par “Mēness patvērumu”.
Un ko gan es varētu darīt? Doties prom no šis tukšās planētas un dzīvot, līdz akumulators beidzas? Ja būtu gribējis pasākt ko tādu, tad man būtu vajadzējis plānot prātīgāk un lejupielādēt daudz vairāk izklaides programmu. Nedomāju, ka varu uzglabāt pat tik daudz, lai to pietiktu līdz akumulatoru beigām. Spriežot pēc specifikācijas, man vēl bija simtiem tūkstoši stundu.
Un pat man tā šķita muļķīga doma.
Overse bija uzstādījusi attālinātus sensorus, kas palīdzētu mūs brīdināt, ja kaut kas mēģinātu skenēt šo apvidu. Kad cilvēki sakāpa atpakaļ divplākšņos, es žigli kanālā viņus pārskaitīju, lai pārliecinātos, ka visi vēl arvien ir uz vietas. Mensa gaidīja pie trapa un lika noprast, ka gribētu ar mani runāt divatā.