Biju atstājis vienu dronu kokā, kur tas varēja novērot mītni no tālienes, otru — pabāztu zem izvelkamās nojumes virs ieejas, un trešo centrālē, paslēptu zem konsoles. Uzstādījums bija nākamais aiz inerta — ja ĻaunPētnieki kaut ko skenētu, tad dronu signāli pazustu mītnes vides uzturēšanas sistēmas enerģijas rādītājos. Nevarēju savienot dronus ar DrošSistēmu tā, kā parasti to darīju, kas ļāva man uzglabāt datus un atfiltrēt garlaicīgās daļas. Zināju, ka ĻaunPētnieki to pārbaudītu, tādēļ iegāzu DrošSistēmas krātuvi lielā divplākšņa sistēmā un pēc tam iztīrīju oriģinālu.
Turklāt es negribēju, lai viņi zina par mani vairāk nekā jau zināja. Visi atkal uz mani skatījās — pārsteigti, ka slepkabotam ir bijis plāns. Godīgi sakot, es nevarēju viņiem to pārmest. Mūsu izglītības moduļos nekā tamlīdzīga nav, bet šis nu bija vēl viens veids, kā visi trilleri un piedzīvojumu gabali, ko biju skatījies vai lasījis, beidzot sāka kļūt noderīgi. Mensa atzinīgi piepacēla uzacis. Viņa piebilda: “Bet no šejienes tu nevari uztvert viņu signālu.”
“Nē, man būs jādodas atpakaļ, lai savāktu datus,” es atbildēju. Pin-Lī pieliecās tuvāk mazā divplākšņa kamerai. “Es varētu piemontēt vienu no mazajiem skeneriem pie drona. Tas būs lēns un neveikls, bet sniegs mums kaut ko vairāk nekā tikai audio un vizuālos datus.”
Mensa pamāja. “Dari tā, bet atceries, ka mūsu resursi ir ierobežoti.” Viņa pievērsa manu uzmanību kanālā, lai es zinātu, ka viņa runā ar mani, lai gan neskatījās uz mani. “Kā tu domā, cik ilgi otra grupa paliks mūsu mītnē?”
No otra divplākšņa atskanēja Volesku vaids. “Visi mūsu paraugi! Mums ir dati, bet, ja viņi iznīcinās mūsu darbu...”
Pārējie viņam piekrita un pauda raizes un satraukumu. Es viņus ignorēju un atbildēju Mensai: “Nedomāju, ka viņi tur paliks ilgi. Tur nav nekā tāda, ko viņi gribētu.”
Uz vienu vienīgu mirkli Mensas sejā atspoguļojās tas, cik noraizējusies viņa patiesībā bija. “Jo viņi grib mūs,” viņa klusi noteica.
Un arī tur viņai bija pilnīga taisnība.
Mensa izveidoja dežūru grafiku, tostarp ieplānojot laiku, kad es varēšu atslēgties, veikt diagnostiku un uzlādi. Plānoju arī izmantot šo laiku, lai skatītos “Mēness patvērumu” un atjaunotu spēju atrasties ciešā kontaktā ar cilvēkiem, nesajūkot prātā.
Kad cilvēki bija izkārtojušies pa vietām — vai nu gulēja, vai dziļi iegrima savos kanālos —, es izgāju apgaitā un pārbaudīju dronus. Nakts bija trokšņaināka nekā diena, bet līdz šim divplākšņiem nebija tuvojies nekas lielāks par insektiem un dažiem rāpuļiem. Kad ienācu pa lielā divplākšņa ieeju, Rathi bija dežurējošais cilvēks — viņš sēdēja pilota krēslā un vēroja skenerus. Es izgāju cauri komandas sadaļai un apsēdos viņam blakus. Viņš man pamāja ar galvu un jautāja: “Viss kārtībā?”
“Jā.” Es negribēju jautāt, bet man tas bija jādara. Kad meklēju, kur dabūt uzglabāšanas vietu visām savām lejupielādēm, informācijas komplekts bija starp failiem, ko es izdzēsu. (Zinu, zinu, bet esmu pieradis pie papildus krātuves DrošSistēmā.) Atceroties Mensas vārdus, atvēru ķiveri. Tagad tas bija vieglāk, jo šeit bija tikai Rathi, un mēs abi skatījāmies uz konsoli. “Kāpēc visi domāja, ka mans jautājums par jūsu politisko grupu un to, vai tai jūs būtu vajadzīgi, bija tik dīvains?”
Rathi pasmaidīja konsoles virzienā. “Jo Dr. Mensa ir mūsu politiskā grupa.” Viņš pakustināja roku, pavērsdams delnu uz augšu. “Mēs esam no Saglabāšanas Alianses, vienas no nekorporatīvajām sistēmas vienībām. Dr. Mensa ir šībrīža vadošās komisijas administratīvā direktore. Tā ir uz laiku vēlēta pozīcija. Bet viens no mūsu principiem ir tāds, ka administratori turpina strādāt ierasto darbu, lai kas tas arī nebūtu. Viņas ierastajā darbā bija jāveic šī izpēte, un tā nu viņa ir šeit, un šeit esam arī mēs.”
Jā, es jutos nedaudz stulbi. Vēl arvien centos apstrādāt šo informāciju, kad Rathi teica: “Zini, Saglabāšanas teritorijā boti tiek uzskatīti par pilnvērtīgiem pilsoņiem. Konstrukts ietilptu šajā kategorijā.” Viņš to teica tonī, kas liecināja par mājienu.
Vienalga. Botiem, kas ir “pilnvērtīgi pilsoņi”, vēl arvien tiek nozīmēts cilvēks vai uzlabots cilvēks kā aizbildnis — parasti tas ir darba devējs; esmu to redzējis jaunumu kanālos. Un arī izklaides kanālos, kur visi boti ir vai nu laimīgi kalpi, vai arī klusībā iemīlējušies savos aizbildņos. Ja tur būtu redzams, kā visas dienas garumā boti laiskojas un skatās izklaides kanālu, nevienam nemēģinot likt viņiem runāt par jūtām, mani šī ideja interesētu daudz vairāk. “Bet uzņēmums zina, kas viņa ir.”
Rathi nopūtās. “O, jā, viņa zina. Tu neticēsi, cik daudz mums bija jāsamaksā, lai nodrošinātu apskates līgumu. Tie korporatīvie mēsli ir īsti laupītāji.”
Tas nozīmē, ka, ja mums izdotos palaist signālraķeti, uzņēmums lieki nedirstos un transportkuģis šeit ierastos bez kavēšanās. Nekāds ĻaunPētnieku kukulis nespētu to apturēt. Viņi varētu pat nosūtīt ātrāku drošības kuģi, lai noskaidrotu, kas noticis, pirms atbrauktu transports. Politiska vadoņa saistību nodrošināšanas cena bija augsta, bet summa, kas uzņēmumam būtu jāmaksā, ja ar viņu kaut kas notiktu, vispār būtu ārpus visiem kritērijiem. Milzīgā izmaksa, apkaunojums citu nodrošināšanas uzņēmumu priekšā un jaunumu kanālos... Es atgāzos atpakaļ krēslā un aizvēru ķiveri, lai varētu padomāt.
Mēs nezinājām, kas ir ĻaunPētnieki un ar ko mums ir darīšana. Bet varu derēt, ka viņi ari nezināja. Mensas statuss bija tikai Drošības informācijas komplektā, kas tika glabāta DrošSistēmā, pie kuras viņi tā ari nebija tikuši klāt. Divkāršā izmeklēšana, ja kaut kas ar mums notiktu, visticamāk, būtu pamatīga, jo uzņēmums izmisīgi meklētu kādu, ko pie visa vainot, un palicēji izmisīgi gribētu vainot visā uzņēmumu. Nevienu šī patvaļīgo DrošVienību shēma ilgi neapmuļķotu.
Es nespēju iedomāties, kā mēs to varētu izmantot — vismaz ne uzreiz. Mani nemierināja — un, esmu pārliecināts, arī cilvēkus nemie-rinātu — apziņa, ka stulbais uzņēmums viņus atriebtu gadījumā, ja/kad viņi visi tiktu apslaktēti.
Tā nu nākamās dienas pēcpusdienas vidū es sagatavojos tam, lai aizlidotu ar mazo divplāksni līdz mītnes apkārtnei, kur varētu cerēt saņemt kādus novērojumus no droniem. Gribēju doties viens, bet, tā kā nekad neviens manī neklausās, kopā ar mani devās arī Mensa, Pin-Lī un Rathi.
Tajā rītā es biju nomākts. Iepriekšējā naktī biju mēģinājis skatīties kaut kādus jaunus seriālus, un pat tie nespēja novirzīt manas domas — realitāte bija pārāk klātesoša. Bija grūti nedomāt par to, kā viss noies greizi un viņi visi nomirs un mani sadragās gabalos, vai ari iebakstīs manī jaunu vadības moduli.
Kad sagatavojos lidojumam, Guratins man pievienojās un teica: “Es dodos ar jums.”
Tieši tā man tikai vēl pietrūka. Pabeidzu akumulatoru diagnostiku. “Man Šķita, ka tu esi apmierināts.”
Pagāja mirklītis, kamēr viņam pielēca. “Tas, ko vakar teicu, jā.”
“Es atceros katru vārdu, kas man pateikts.” Tie bija meli. Kam gan tas vajadzīgs? Lielāko daļu es izdzēšu no pastāvīgās atmiņas.
Viņš neko neteica. Kanālā Mensa teica, ka man nav viņš jāņem līdzi, ja es to nevēlos vai ja man liktos, ka tas mazinātu komandas drošību. Es zināju, ka Guratins atkal mani pārbauda, bet, ja kaut kas noietu greizi un viņš tiktu nogalināts, es nepārdzīvotu tik ļoti kā tad, ja tas notiktu ar kādu citu. Vēlējos, kaut Mensa, Rathi un Pin-Lī nebrauktu līdzi, negribēju riskēt ar viņiem. Un garajā lidojumā Rathi varbūt pakļautos kārdinājumam atkal mēģināt piespiest mani runāt par jūtām.