Pateicu Mensai, ka būs labi, un mēs sagatavojāmies lidojumam.
Es izmantoju daudz laika, lai mestu loku uz rietumiem, tā, lai tad, ja ĻaunPētnieki mūs pamanītu, no mana kursa nevarētu noteikt, kur atrodas pārējie cilvēki. Tad, kad biju labā vietā, no kuras tuvoties mītnei, gaisma jau dzisa. Kad mēs nokļūtu līdz mērķa zonai, būtu jau pilnīgi satumsis.
Cilvēki iepriekšējā naktī nebija pārāk labi izgulējušies saspiestības dēļ, kā ari tādēļ, ka pastāvēja augsta varbūtība nomirt. Mensa, Rathi un Pin-Lī bija pārāk noguruši, lai daudz sarunātos, un nu bija aizmiguši. Guratins sēdēja otrā pilota sēdeklī un visu šo laiku nebija izteicis ne vārda.
Mēs lidojām aptumšotā režīmā — nekādu gaismu, nekādu sūtījumu. Biju pieslēdzies mazā divplākšņa iekšējam ierobežotajam kanālam, lai varētu uzmanīgi sekot līdzi skeneru datiem. Guratins ar implanta palīdzību sekoja kanālam — es jutu, ka viņš tur ir —, bet neizmantoja to citādi, kā vien lai sekotu mūsu trajektorijai.
Kad viņš teica: “Man ir jautājums,” es sarāvos. Līdzšinējais klusums bija mani iežūžojis maldīgā drošības sajūtā.
Nepaskatījos uz viņu, lai gan pa kanālu zināju, ka viņš skatās uz mani. Nebiju aizvēris ķiveri, negribēju slēpties no viņa. Pec mirkļa
sapratu, ka viņš gaida manu atļauju. Tas bija savādi — kaut kas jauns. Jutu kārdinājumu viņu ignorēt, bet gribēju ari zināt, kāda pārbaude notiks šoreiz. Kaut kas tāds, ko viņš negribēja, lai dzird citi? Es teicu: “Uz priekšu.”
Viņš jautāja: “Vai viņi tevi sodīja par raktuvju komandas bojāeju?” Tas nebija pilnīgs pārsteigums. Domāju, ka viņi visi gribēja to uzzināt, bet varbūt viņš bija vienīgais, kas bija pietiekami skarbs, lai to paprasītu. Vai pietiekami drosmīgs. Bakstīt slepkabotu ar vadības moduli ir viens, bakstīt patvaļīgu slepkabotu ir pilnīgi cita padarīšana.
Es teicu: “Nē, ne tā, kā tu iedomājies. Ne tā, kā sodītu cilvēku. Viņi mani uz laiku izslēdza, un tad ik pa laikam atgrieza tiešsaistē.”
Viņš vilcinājās. “Tu par to nezināji?”
Jā, tas būtu bijis vienkārši, vai ne? “Organiskās daļas lielākoties guļ, bet ne visu laiku. Tu zini, ka kaut kas notiek. Viņi centās iztīrīt man atmiņu. Mēs esam pārāk dārgi, lai mūs iznīcinātu.”
Viņš atkal palūkojās pa iluminatoru. Lidojām zemu pāri koku lapotnēm, un liela daļa manas uzmanības bija pievērsta virsmas sen-soriem. Jutu Mensas uzmanības pieskārienu kanālā. Viņa noteikti bija pamodusies, kad Guratins ierunājās. Viņš beidzot teica: “Vai tu nedusmojies uz cilvēkiem par to, ko tev lika darīt? Par to, kas ar tevi notika?” Tāpēc man prieks, ka es neesmu cilvēks. Viņi vienmēr ko tādu izdomā. Es teicu: “Nē. Tā darītu cilvēks. Konstrukti nav tik stulbi.”
Ko tad man bija darīt — nobeigt visus cilvēkus, jo tie, kas uzņēmumā vadīja konstruktus, bija nežēlīgi? Jā, labi, iedomu cilvēki izklaides kanālā man patika daudz labāk nekā īstie, bet tos pirmos nevar dabūt bez tiem otrajiem.
Arī pārējie sakustējās, modās un cēlās, un viņš vairs man neko nejautāja.
Kad nonācām tuvumā, nakts debesis bija skaidras un planētas gredzens mirdzēja debesis kā lente. Es jau biju nometis ātrumu, un mēs lēni slīdējām pār skrajo mežu, kas rotāja kalnus pie mītnes klajuma malas. Gaidīju, kad droni ar mani sazināsies, kā tam būtu jābūt, ja viss būtu noticis kā plānots un ĻaunPētnieki viņus nebūtu atraduši.
Sajutis pirmo piesardzīgo pieskārienu kanālam, es apstādināju divplāksni un nolaidu to zem koku lapotnēm. Apstājos nogāzē, divplākšņa sliecēm kompensējot slīpumu. Cilvēki gaidīja — nervozi un nepacietīgi —, bet neviens neko neteica. No šejienes nevarēja redzēt neko, tikai nākamo kalnu un daudzus koku stumbrus.
Visi trīs droni vēl arvien bija aktīvi. Atbildēju to signāliem, cenšoties uzturēt saziņu tik žiglu, cik iespējams. Pēc saspringta mirkļa sākās lejupielādes. No laika reģistra varēju noteikt, ka, tā kā neviens nebija tiem teicis, ko nedarīt, droni bija ierakstījuši it visu, kas notika no mirkļa, kad es tos uzstādīju, līdz šim brīdim. Lai arī tā daļa, kura mums visvairāk interesētu, būtu tuvāk sākumam, datu bija daudz. Negribēju te palikt tik ilgi, lai izietu visam cauri pats, tādēļ pusi pa kanālu pastūmu Guratinam. Viņš atkal neko neteica, tikai pagriezās krēslā, atslīga tajā, aizvēra acis un sāka caurskati.
Vispirms paņēmu dronu, kas bija novietots kokā, lielā ātrumā caurskatīdams tā video, līdz atradu mirkli, kur tas bija notvēris labu attēlu ar ĻaunPētnieku lidaparātu.
Tas bija liels divplāksnis, jaunāks modelis nekā mūsējais — un tam nepiemita nekas tāds, kas radītu aizdomas. Divplāksnis vairākas reizes apriņķoja mītni, iespējams, skenēdams, un tad nolaidās mūsu tukšajā pacelšanās vietā.
Viņi noteikti zināja, ka esam prom — vietā nebija neviena lidaparāta, uz viņu saziņas mēģinājumiem neviens neatbildēja —, tādēļ viņi pat
necentās izlikties, ka ir ieradušies, lai aizņemtos kādus instrumentus vai apmainītos ziņām par teritoriju. No kravas kajītēm izbrāzās piecas Droš-Vienības, visas apbruņotas ar lieliem ieročiem, kas tiek izsniegti apskates komandām uz planētām ar bīstamu faunu — tādām kā šī. Spriežot pēc raksta uz krūšu bruņām, divas bija izdzīvojušās DeltFall vienības. Tās noteikti ielika viņu konstruktu kārbās pēc tam, kad mēs izbēgām no DeltFall mītnes.
Trīs bija no ĻaunPētniekiem, kam bija pelēks kvadrātveida logo. Es fokusēju attēlu uz to un nosūtīju to pārējiem. “GrayCris,” Pin-Lī skaļi nolasīja.
“Kāds par to ir dzirdējis?” Rathi jautāja, un pārējie teica, ka nē.
Visām piecām DrošVienībām noteikti bija uzstādīts kaujas modulis. Tās devās uz mītni, un tām sekoja četri no divplākšņa izkāpuši cilvēki — neatpazīstami lauka tērpos ar krāsu kodiem. Arī viņi visi bija apbruņoti ar uzņēmuma nodrošinātajiem rokas ieročiem, kurus vajadzētu izmantot tikai krīzes situācijās, kas saistītas ar bīstamu faunu.
Es pietuvināju cilvēkus, cik vien attēla kvalitāte atļāva. Viņi pavadīja labu laiku skenējot un pārbaudot, vai nav izlikti slazdi, kas lika man vēl vairāk nopriecāties par to, ka nebiju tērējis laiku, tādus uzstādot. Bet kaut kas viņu darbībā lika man domāt, ka viņi nav profesionāļi. Viņi nebija kareivji — ne vairāk kā es. Viņu DrošVienības nebija kaujas vienības, tikai parastie drošības boti, izīrēti no uzņēmuma. Tas mierināja. Vismaz es nebiju vienīgais, kas nezināja, ko dara.
Beidzot es vēroju, kā viņi ieiet mītnē un atstāj divas DrošVienības ārā, kur tās sargāja viņu divplāksni. Es iezīmēju šo daļu, nosūtīju to Mensai un pārējiem caurskatīšanai un turpināju skatīties.
Pēkšņi Guratins pieslējās sēdus un man nezināmā valodā klusi nolamājās. Es piezīmēju sev, ka vēlāk jāpaskatās šis vārds lielā divplākšņa valodu centrā. Tad par to aizmirsu, jo Guratins teica: “Mums ir problēma.”
Es nopauzēju savu drona lejupielādes daļu un paskatījos uz video fragmentu, kuru Guratins tikko bija iezīmējis. Tas nāca no centrālē paslēptā drona.
Attēlā bija vienīgi izplūdis izliekts balsts, bet audio cilvēka balss teica: “Jūs zinājāt, ka mēs ieradīsimies, tādēļ pieņemu, ka jums ir kāda iespēja mūs vērot, kamēr esam šeit.” Balss runāja standartvalodā ar monotonu akcentu. “Mēs esam iznīcinājuši jūsu signālraķeti. Dodieties uz šīm koordinātēm,” viņa nolasīja garuma un platuma grādus, kurus mazais divplāksnis izpalīdzīgi atzīmēja kartē, kā arī laika mar-ķcri, “šajā laikā, un mēs varam nonākt pie vienošanās. Tam nav jābeidzas ar vardarbību. Mēs ar lielāko prieku jums samaksāsim, vai ko nu jums vajag.”