Tas darbojās. Viņš pietrausās kājās un, vēl arvien drebēdams, tuvojās man. Es pagriezu pret viņu savu neskarto pusi un teicu: “Pieķerieties man pie rokas, labi? Un turieties.”
Volesku veiksmīgi iekabinājās manā elkonī, un es devos augšup pa krātera sienu, vilkdams viņu sev līdzi un piespiedis Baradvaju pie krūtīm. Viņas elpa bija smaga un saraustīta, un es nevarēju dabūt nekādu informāciju no viņas lauka tērpa. Manējais bija saplēsts uz krūtīm, un es padevu vairāk siltuma savam ķermenim, cerot, ka tas varētu kaut ko līdzēt. Kanāls bija pieklusis, jo Mensa bija likusi lietā kapteiņa priekšrocības, lai pievērtu visu, izņemot MedSistēmu un divplāksni. No pēdējā es dzirdēju tikai visus pārējos komandas locekļus, kas satraukti kušināja cits citu.
Krātera sienas virsma bija pretīga — mīksta zeme un birstoši akmentiņi —, bet manas kājas nebija bojātas un es veiksmīgi nogādāju abus cilvēkus līdz augšai dzīvus. Volesku gribēja sabrukt, tāpēc aizvilināju viņu vēl dažus metrus no krātera malas, ja nu gadījumā tas, kas nu mita tur apakšā, varētu aizsniegties tālāk, nekā mums šķita.
Negribēju nolikt Baradvaju, jo man vēdera dobumā kaut kas bija pamatīgi sabojāts un es nebiju drošs, ka varēšu viņu atkārtoti pacelt. Patinu lauka kameru nedaudz atpakaļ un redzēju, ka manī bija iedūries zobs — vai varbūt tā bija vica? Vica vai kaut kas cits? Slepkabotiem netiek piedāvāts kaut cik pieklājīgs izglītības modulis par tēmām, kas nav slepkavošana, un pat pēdējais ir lētā versija. Kamēr pētīju šo jautājumu CcntrSistēmas valodas centrā, netālu nolaidās mazais divplāksnis. Tam nosēžoties zālē, es aizvēru ķiveri un aptumšoju sejsegu.
Mums bija divi standarta divplākšņi: lielais avārijas situācijām un šis, mazais, lai nokļūtu izpētes vietās. Tam bija trīs kajītes: vidū liela, paredzēta cilvēku komandai, un abās malās divas mazākas kravai, aprīkojumam un man. Pie vadības paneļa sēdēja Mensa. Es devos uz priekšu — lēnāk nekā parasti, jo negribēju pazaudēt Volesku. Traps tikko sāka nolaisties, ārā izlēca Pin-Lī un Arada, un es pārslēdzos uz balss komunikāciju, lai pateiktu: “Dr. Mensa, es nevaru laist vaļā viņas tērpu.”
Pagāja sekunde, līdz Mensa saprata, ko gribu teikt. Viņa strauji atbildēja: “Tas nekas, ienes viņu komandas kajītē.”
Slepkabotiem nav ļauts ceļot kopā ar cilvēkiem, un man bija nepieciešama vārdiska atļauja, lai tajā ievilktos. Tā kā mans vadības modulis bija uzlauzts, patiesībā nekas nevarēja mani atturēt tur ieiet, bet bija drusku tā kā svarīgi neļaut nevienam — jo īpaši cilvēkiem, kam biju piesaistīts ar līgumu — noprast, ka esmu brīvs. Svarīgi tā kā līmenī “negribētos, ka manas organiskās daļas iznicina, bet neorganiskās sadala rezerves daļām”.
Uznesu Baradvaju pa trapu līdz kajītei, kur Overse un Rathi steidzīgi atsprādzēja sēdekļus, lai atbrīvotu viņai vietu. Viņi bija noņēmuši ķiveres un atbīdījuši tērpu kapuces, tā ka es varēju pamanīt šausmu pilnās grimases, kad viņi aptvēra, kas palicis pāri no mana torsa un nu rēgojās pa tērpa plīsumiem. Labi, ka biju aiztaisījis savu ķiveri.
Tāpēc man patiesībā patīk ceļot kravas nodalījumā. Cilvēki un uzlaboti cilvēki kopā ar slepkabotiem — tas ir neomulīgi. Vai vismaz šim slepkabotam ir neomulīgi. Apsēdos uz zemes, turot Baradvaju klēpī, un pa to laiku Pin-Ll un Arada ievilka iekšā Volesku.
Zāles pleķi, kur Baradvaja un Volesku bija strādājuši pirms došanās pēc paraugiem uz krāteri, bijām atstājuši divas kastes ar aprīkojumu. Normālā situācijā es palīdzētu tās nest, taču MedSistēma, kas caur Barad-vajas tērpa atliekām sekoja viņas stāvoklim, diezgan skaidri vēstīja, ka izlaist viņu no rokām būtu slikta doma. Bet neviens pat nepieminēja aprīkojumu. Avārijas situācijā atstāt aiz sevis viegli aizstājamas lietas varētu šķist pašsaprotama rīcība, taču es biju strādājis ar tādiem līgumiem, kur klienti būtu man likuši nolikt zemē asiņojošo cilvēku un iet pēc mantām.
Šī līguma ietvaros Dr. Rathi pietrūkās kājās un teica: “Es paņemšu kastes!”
Es ieaurojos “Nē!”, ko es nedrīkstu darīt; man vienmēr ar klientiem ir jārunā ar cieņu pat tad, kad viņi grasās nejauši izdarīt pašnāvību. CentrSistēma to varētu ierakstīt, un tas varētu novest pie vadības moduļa izrakstīta soda, tas ir, ja šis modulis nebūtu uzlauzts.
Par laimi, tajā pašā brīdī pārējie cilvēki iekliedzās “Nē!”, un Pin-Lī piebilda: “Ej dirst, Rathi!” Rathi teica: “Protams, skaidrs, nav laika. Atvainojiet!” un palaida ātro lūkas aizvēršanas sekvenci.
Tā nu mēs nezaudējām trapu, kad no tā apakšas uzradās naidīgais radījums, izgrauzdamies cauri zemei ar milzīgo zobiem vai vicām, vai ko
nu tur pilno muti. Divplākšņa kameras nofilmēja to visā krāšņumā, un sistēma pakalpīgi nosūtīja to uz visu ekrāniem. Cilvēki iekliedzās. Mensa uzdabūja mūs gaisā tik strauji un asi, ka es gandrīz vai saliecos un visi, kas vēl nebija uz grīdas, uz tās nokrita.
Sekojošajā klusumā, kamēr citi atvieglojumā uzelpoja, Pin-Lī teica: “Rathi, ja tu dabūsi galu...”
“Es zinu, tu būsi ļoti pikta uz mani,” Rathi noslīdēja vēl zemāk gar sienu un vārgi viņai pamāja.
“Tā ir pavēle, Rathi, nedabū galu,” no pilota sēdekļa teica Mensa. Viņa izklausījās mierīga, bet man ir prioritāra pieeja drošības kanāliem, un caur MedSistēmu redzēju, kā dauzās viņas sirds.
Arada izvilka pirmās palīdzības aptieciņu, lai mēģinātu apturēt Baradvajas asiņošanu un stabilizēt viņas stāvokli. Es centos pēc iespējas labāk darboties kā mehānisms — saspiedu brūces tur, kur Arada lika, izmantojot sava kritiski sabojātā ķermeņa temperatūru, lai viņai būtu silti, un cenšoties lūkoties lejup, lai neredzētu, kā viņi uz mani blenž.
Uzticama veiktspēja 60 % līmeni un krītas
Mūsu mītne ir diezgan standartīgs modelis — septiņi savā starpā savienoti kupoli, kas izvietoti samērā klajā laukā pie šauras upes gultnes, gar vieniem sāniem tiem pievienotas elektrības un pārstrādes sistēmas. Mums bija vides uzturēšanas sistēma, bet nebija slūžu kameru, jo planētas atmosfēra bija piemērota elpošanai — tikai ilgtermiņa ne pārāk labvēlīga cilvēkiem. Nezinu, kas tai vainas, — tas ir viens no tiem faktiem, par kuriem man pēc līguma nav jāuztraucas.
Mēs izvēlējāmies šo vietu tādēļ, ka tā ir tieši apskates reģiona vidū. Lai arī klajumā šur tur aug koki, katrs no tiem ir kādus piecpadsmit metrus j 6 augsts, ļoti tievs un ar vienslāņainu, uz sāniem izvirzītu lapotni, tā ka, ja kāds mums tuvotos, šos kokus būtu grūti izmantot kā aizsegu. Protams, mēs nebijām rēķinājušies ar to, ka kaut kas varētu tuvoties pa eju zemē.
Mītnē ir iekārtotas drošības durvis, bet, divplāksnim nolaižoties, CentrSistēma man pavēstīja, ka galvenās durvis jau ir atvērtas. Dr. Gura-tins jau bija sagatavojis nestuves, kas tuvojās mums. Overse un Arada bija veiksmīgi stabilizējušas Baradvajas stāvokli, tādēļ es varēju nolikt viņu uz nestuvēm un sekot pārējiem mītnē.
Cilvēki devās uz medtelpu, un es apstājos, lai nosūtītu mazajam divplāksnim pavēli aizvērt un aizslēgt durvis, tad aizslēdzu ārējās durvis. Izmantojot drošības kanālu, liku droniem paplašināt novērojamo perimetru, lai varētu ātrāk saņemt brīdinājumu, ja mums tuvotos kaut kas lielāks. Tāpat es pievienoju novērošanu seismiskajiem sensoriem, lai tie mani brīdinātu par neparastiem rādījumiem — gadījumā, ja tas milzenis izdomātu izrakties pie mums pa zemi.