Tālāk nesekoja nekas, tikai aizejoši soļi un durvju aizslīdēšanas skaņa.
Guratins, Pin-Lī un Rathi visi sāka runāt vienlaikus. Mensa teica: “Klusu.” Viņi aizvērās. “DrošVienība, tavs viedoklis?”
Par laimi, tagad man tāds bija. Līdz brīdim, kad mēs bijām saņēmuši lejupielādi no drona, tas lielākoties bija bijis “dirsā ir”. Es teicu: “Viņiem nav ko zaudēt. Ja mēs dosimies uz šo tikšanos, tad viņi var mūs nogalināt un vairs par mums neuztraukties. Ja mēs neatnāksim, tad viņi var mūs meklēt līdz pat projekta beigu datumam.”
Tagad Guratins caurskatīja nolaišanās video. Viņš teica: “Vēl viena zīme, ka tas nav uzņēmums. Viņi acīmredzot negrib mūs medīt līdz pat projekta beigu datumam.”
Es atbildēju: “Es taču teicu, ka tas nav uzņēmums.”
Mensa pārtrauca Guratinu, pirms viņš spēja man ko pateikt. “Viņi domā, ka mēs zinām, kāpēc viņi ir šeit, kāpēc viņi to dara.”
“Viņi kļūdās,” Rathi sapīcis noteica.
Mensa sarauca pieri, pārējo cilvēku vietā analizējot šo problēmu. “Bet kāpēc lai viņi tā domātu? Noteikti tāpēc, ka viņi zina — mēs bijām
uz vienu no nekartētajām vietām. Tātad dati, kurus mēs savācām, noteikti satur atbildi."
Pin-Ll pamāja. “Tātad ap šo laiku pārējie noteikti zina.”
“Tas sniedz mums priekšrocību,” Mensa domīgi teica. “Bet ko mēs ar to varam iesākt?”
Un tad man ienāca prātā lieliska doma.
SEPTĪTĀ NODAĻA
Tā nu noteiktajā laikā nākamajā dienā mēs ar Menšu lidojām uz satikšanās punktu.
Guratins un Pin-Ll bija paņēmuši vienu no maniem droniem un pārbūvējuši to, pievienojot ierobežotu skeneri. (Ierobežotu, jo drons bija pārāk mazs, lai panestu komponentus, ko vajadzētu garāka un plašāka diapazona skenerim.) Iepriekšējā vakarā es biju aizsūtījis to atmosfēras augstākajos slāņos, lai tas sniegtu mums šīs vietas pārskatu.
Norādītā vieta bija netālu no viņu apskates bāzes, kas bija tikai kādu divu kilometru attālumā — mītne, kas līdzinājās DeltFall apdzīvotajai. Spriežot pēc viņu mītnes izmēra un DrošVienību skaita — ieskaitot to, kuru Mensa bija iznīcinājusi ar raktuvju urbi —, viņu komandā bija trīsdesmit līdz četrdesmit locekļu. Viņi acīmredzot bija ļoti pašpārliecināti, bet, no otras puses, viņiem bija bijusi pieeja mūsu centrālei un viņi zināja, ka šeit viņiem bija darīšana ar nelielu zinātnieku un pētnieku grupu, kā arī vienu sačakarētu otrreizējas lietošanas DrošVienību.
Es tikai cerēju, ka viņi nezina, cik sačakarēts es patiesībā esmu.
Kad divplāksnis saņēma pirmo skenera kontaktu, Mensa nekavējoties pieslēdzās komunikācijām. “GrayCris, informēju, ka mana komanda ir ieguvusi pierādījumus jūsu aktivitātēm uz šīs planētas un noslēpusi tos dažādās vietās, kur tie tiks nosūtīti transportkuģim, kad tas ieradīsies.”
Viņa ļāva šai informācijai trīs sekundes nosēsties, tad piebilda: “Jūs zināt, ka mēs atradām trūkstošās kartes daļas.”
Sekoja ilga pauze. Es palēnināju mūsu gaitu, skenējot, lai noteiktu, vai nav sākts uzbrukums ar ieročiem, lai gan pastāvēja liela iespēja, ka viņiem tādu nebija.
Komunikāciju kanāls atdzīvojās, un balss teica: “Mēs varam apspriest šo situāciju. Ir iespējams vienoties.” Notika tik daudz skenē-šanas un pretskenēšanas, ka balss šķita kā veidota no statiskās elektrības čerkstiem. Izklausījās neomulīgi. “Nolaidieties, un mēs par to parunāsim.”
Mensa pagaidīja minūti, it kā to apdomātu, tad teica: “Nosūtīšu savu DrošVienību, lai tā ar jums aprunājas.” Viņa izslēdza saziņu.
Pielidojot tuvāk, guvām vizuālu skatu uz šo vietu. Tā bija zema, koku ieskauta plakankalne. Rietumos bija redzama viņu mītne. Tā kā ap viņu apmetni auga koki, gan mītnes kupoli, gan nolaišanās vieta atradās uz paceltām platformām. Uzņēmums pieprasīja šādu drošības pasākumu, ja kāds vēlējās izvietot bāzi vietā bez atklātas teritorijas apkārt. Par to bija jāmaksā papildus, un, ja klients to negribēja, tad bija jāmaksā vēl vairāk, lai noslēgtu līgumu. Tas bija viens no iemesliem, kādēļ man likās, ka mana izcilā ideja darbosies.
Atklātajā laukā uz plakankalnes bija septiņi stāvi — četras DrošVienlbas un trīs cilvēki lauka tērpos ar krāsu kodiem: zils, zaļš un dzeltens. Tas nozīmēja, ka viņiem mītnē bija viena DrošVienība un varbūt kādi divdesmit septiņi vai vairāk cilvēki, ja viņi sekoja noteikumam par vienu īrētu DrošVienību uz desmit cilvēkiem. Nosēdāmies kalna pakājē uz relatīvi gluda akmens, kuru skatam aizsedza krūmi un koki.
Noliku pilota konsoli dīkstāvē un paskatījos uz Menšu. Viņa saknieba lūpas, it kā vēlētos kaut ko teikt un apspiestu šo vēlmi. Tad noteikti pamāja un teica: “Veiksmi.”
Man bija tāda sajūta, ka vajadzētu viņai kaut ko teikt, bet es nezināju — ko, tā nu dažas sekundes vienkārši neveikli blenzu uz viņu. Tad aizvēru ķiveri un cik ātri vien varēju izkāpu no divplākšņa.
Devos cauri kokiem, ausīdamies pēc piektās DrošVienības, ja nu gadījumā tā kaut kur slēpās un gaidīja mani, bet krūmājā nebija ne mazākās kustības radītas skaņas. Iznācu no aizsega un pa akmeņaino nogāzi uzkāpu uz plakankalnes, tad devos otras grupas virzienā, klausoties, kā saziņas kanālā krakšķ statiskā elektrība. Viņi pielaidīs mani tuvumā, tas bija labi. Man ļoti nepatiktu šeit kļūdīties. Tad es sajustos visnotaļ muļķīgi.
Apstājos vairāku metru attālumā, atvēru kanālu un teicu: “Šeit DrošVienība, kas nozīmēta PreservationAux apskates komandai. Es esmu nosūtīts, lai runātu ar jums par vienošanos.”
Tad es sajutu pulsu, signālu kopu, kas bija izveidota, lai pārņemtu manu vadības moduli, sastindzinātu to un tad arī sastindzinātu mani. Viņu plāns acīmredzami bija padarīt mani nekaitīgu, tad vēlreiz ievietot datu portā kaujas moduli.
Tādēļ viņiem bija jāpieprasa tikšanās tik tuvu centrālei. Viņiem vajadzēja tur esošo aprīkojumu, lai varētu to izdarīt — caur kanālu to paveikt nebūtu iespējams.
Tā ka labi vien bija, ka mans vadības modulis nedarbojās un es sajutu tikai vieglu kņudināšanu.
Viens no viņiem tuvojās man. Es teicu: “Pieņemu, ka tu mēģināsi ievietot vēl vienu kaujas moduli un nosūtīt mani atpakaļ, lai es nogalinu viņus.” Es atvēru ieroču atveres rokās un izbīdīju tos ārā, tad ielocīju atpakaļ. “Neiesaku šādu rīcības ceļu.”
DrošVienības pārgāja trauksmes režīmā. Cilvēks, kurš bija tuvojies man, sastinga, tad kāpās atpakaļ. Pārējo ķermeņa valoda liecināja par apjukumu un satraukumu. Tikko jaušamā šņākoņa komunikāciju kanālā liecināja, ka viņi savā sistēmā sarunājas cits ar citu. Es jautāju: “Kāds vēlas izteikt komentārus?”
Tas pievērsa viņu uzmanību man. Atbilde nesekoja. Tas mani nepārsteidza. Vienīgie manis sastaptie ļaudis, kas vispār vēlas iesaistīties sarunās ar DrošVienībām, ir mani savādie cilvēki. Es teicu: “Man ir alternatīvs risinājums mūsu problēmām.”
Cilvēks zilajā tērpā teica: “Tev ir risinājums?” Balss bija tā pati, kas mūsu centrālē izteica piedāvājumu. Tā bija arī ļoti skeptiska balss, kā varat iedomāties. Viņiem šķita, ka runāt ar mani ir kā runāt ar divplāksni vai raktuvju aprīkojumu.
Es teicu: “Jūs nebijāt pirmie, kas uzlauza PreservationAux CentrSistēmu.”
Viņa bija atvērusi saziņas kanālu, lai sarunātos ar mani, un es dzirdēju kādu citu čukstam: “Tas mānās. Kāds novērotājs tam saka, ko teikt.” Es teicu: “Jūsu skeneru rādījumi liecinās, ka esmu izslēdzis komunikācijas.” Pienāca bridis, kad man tas bija jāsaka. Tas vēl arvien bija grūti, lai arī es zināju, ka man nav izvēles, lai arī tā bija daļa no manis paša stulbā plāna. “Mans vadības modulis nedarbojas.” To pateicis, varēju ar prieku atgriezties pie melošanas. “Viņi to nezina. Es esmu gatavs kompromisam, kas būs izdevīgs gan jums, gan man.”