Pēc mītnes drošības pasākumu veikšanas es devos atpakaļ uz tā saucamo drošības gatavības telpu, kur tika uzglabāti visi ieroči, munīcija, perimetra signalizatori, droni un citi ar drošību saistītie piederumi, tostarp arī es. Nometu savu bruņu paliekas un, klausot MedSistēmas rīkojumiem, noklāju visu savainoto pusi ar vielu, kas noslēdza brūces. Nebija tā, ka no manis pilētu asinis, jo manas artērijas un vēnas noslēdzas automātiski, bet skats nebija patīkams. Un turklāt tas sāpēja, lai gan brūču aizdrīvētājs nedaudz arī anestezēja. Es jau biju ar CentrSistēmas palīdzību uzstādījis astoņas stundas ilgu darbības pārtraukumu drošības apsvērumu dēļ, tā ka neviens nevarēja iziet ārā bez manas pavadības, un nu es piešķīru sev atbrīvojumu no darba pienākumiem. Pārbaudīju galveno sakaru kanālu, bet neviens necēla iebildumus.
Biju pārsalis, jo kaut kur pa ceļam mani temperatūras regulatori bija uzdevuši, un virsādas slānis, kas atradās zem manām bruņām, bija sarauts gabalos. Man bija dažas rezerves virsādas, bet tagad to uzvilkt
būtu grūti un nepraktiski. Vēl no drēbēm man bija tikai formas tērps, ko vēl nebiju valkājis, bet arī to es diez vai spētu uzvilkt. (Man nebija nepieciešams formas tērps, jo nebiju veicis patruļas mītnes iekšpusē. Neviens man to nebija prasījis, jo viņu bija tikai astoņi, visi bija draugi, un tā būtu muļķīga resursu — tas ir, manis — šķiešana.) Ar vienu roku parakājos mantu kastē, līdz atradu rezerves aptieciņu, kas bija domāta cilvēkiem un ko es drīkstēju lietot avārijas situācijās, atvēru to un izņēmu izdzīvošanai paredzēto segu. letiņos tajā un tad ierāpos savas kārbas plastmasas gultā. Ļāvu durvīm noslēgties, un ieslēdzās balta gaisma.
Šeit nebija diez ko siltāk, bet vismaz mājīgāk. Es pievienoju sev labošanas un atjaunošanas vadus, atbalstījos pret sienu un drebēju. Med-Sistēma gādīgi norādīja, ka manas darbības uzticamības līmenis tagad bija 58 procenti un pastāvīgi samazinājās, kas mani nemaz nepārsteidza. Es noteikti varēju salaboties astoņu stundu laikā un varbūt pat ataudzēt lielāko daļu sabojāto organisko elementu, bet, darbojoties 58 procentu līmenī, diez vai varētu šajā laikā veikt kādu analīzi. Tā nu es liku drošības kanāliem mani brīdināt, ja kāds mēģinātu apēst mītni, un pievērsos no izklaides kanāla lejupielādētajam mediju materiālam. Sāpes bija pārāk lielas, lai es spētu koncentrēties uz kaut ko sižetisku, bet draudzīgas skaņas vismaz būtu man kompānija.
Tad pie kārbas durvīm kāds pieklauvēja.
Es blenzu uz tām un saputroju visus savus glīti sakārtotos ieejas datus. Kā pilnīgs idiots teicu: “E... jā?”
Dr. Mensa atvēra durvis un pabāza pa tām galvu, lai paskatītos uz mani. Es ne pārāk labi spēju noteikt cilvēku vecumu — neskatoties uz to, cik daudz skatos vizuālas izklaides kanālus. Ļaudis tajos parasti ne pārāk izskatās pēc cilvēkiem īstajā dzīvē, nu, vismaz ne labajās filmās. Mensai bija tumšbrūna āda un gaišāk brūni ļoti īsi apgriezti mati, un es pieņēmu, ka viņa nav jauna, citādi nebūtu vadošā pozīcijā. Viņa teica: “Vai tev viss kārtībā? Redzēju atskaiti par tavu stāvokli.”
“Ē.” Tajā brīdī es sapratu, ka man būtu bijis prātīgāk neatbildēt un izlikties, ka esmu atslēdzies. Savilku segu ap krūtīm, cerot, ka viņa nebūs pamanījusi no tām izrautos gabalus. Tagad, kad mani nesaturēja bruņas, tas izskatījās daudz sliktāk. “Ir labi.”
Jā, es jūtos neveikli, komunicējot ar īstiem cilvēkiem. Tā nav paranoja par manu uzlauzto vadības moduli, un tā nav viņu vaina — vaina ir manī. Es zinu, ka esmu baismīgs slepkabots, un viņi arī to zina, un tā nu visas puses nervozē, no kā es nervozēju vēl vairāk. Turklāt, ja man nav bruņu, tad tas ir tāpēc, ka esmu ievainots un kuru katru brīdi no manis var atdalīties kāda organiska daļa un noplekšķēt uz grīdas, un to nu neviens negrib redzēt.
“Labi?” viņa novaikstījās. “Atskaitē teikts, ka esi zaudējis 20 procentus no ķermeņa masas.”
“Ataugs,” es atbildēju. Zinu, ka cilvēkam droši vien varētu šķist, ka es mirstu. Mani ievainojumi bija līdzvērtīgi cilvēka stāvoklim, ja tas pazaudētu pāris ekstremitātes un turklāt vēl lielāko daļu asiņu.
“Es zinu, bet tik un tā.” Viņa ilgi skatījās uz mani, tik ilgi, ka es pieslēdzos drošības kanālam no ēstuves, kur grupas neievainotie locekļi sēdēja ap galdu un sarunājās. Viņi apsprieda papildu pazemes faunas varbūtību, kā arī izteica vēlmi pēc apreibinošiem līdzekļiem. Tas šķita diezgan normāli. Mcnsa turpināja: “Tu ļoti labi izturējies pret Dr. Volesku. Nedomāju, ka pārējie bija aptvēruši... Viņi bija dziļi aizkustināti.”
“Tā ir daļa no avārijas situāciju medicīniskās instruktāžas — upuru nomierināšana.” Savilku segu ciešāk ap sevi, lai viņa neredzētu neko pretīgu. Jutu, ka no kaut kurienes lejāk sūcas šķidrums.
“Jā, bet MedSistēma bija piešķīrusi prioritāti Baradvajai un nepārbaudīja Volesku stāvokli. Tā neņēma vērā notikuma radīto šoku un pieņēma, ka viņš spēs doties prom patstāvīgi.”
No sarunas ēstuvē bija skaidrs, ka pārējie bija caurskatījuši Volesku lauka kameras ierakstu. Viņi izteica tādas frāzes kā es pat nezināju, ka tam ir seja. Visu laiku kopš atbraukšanas es biju pavadījis bruņojumā un viņu klātbūtnē nebiju atvēris ķiveri. Tam nebija īpaša iemesla. Vienīgā manis daļa, ko viņi būtu varējuši ieraudzīt, bija galva, un tā ir standarta izlaidums — vidējais cilvēks. Bet viņi negribēja ar mani runāt, un es pilnīgi noteikti negribēju runāt ar viņiem; darba pienākumu laikā tas novērstu manu uzmanību, bet ārpus darba pienākumiem... Es negribēju ar viņiem runāt. Mensa bija mani redzējusi, parakstot īres līgumu. Taču viņa gandrīz nemaz nebija paskatījusies uz mani un es gandrīz nemaz nebiju paskatījies uz viņu, jo, atkārtošos, slepkabots + īsts cilvēks = neomulība. Pastāvīga atrašanās bruņās samazina lieku mijiedarbību varbūtību.
Es teicu: “Daļa no maniem darba pienākumiem ir neklausīties Sistēmas kanālos, kad tie... kļūdās.” Tāpēc arī ir izveidoti konstrukti, DrošVienības ar organiskām daļām. Bet viņai tas būtu jāzina. Pirms viņa piekrita manis piegādei, viņa bija reģistrējusi kādus desmit protesta iesniegumus, mēģinot tikt no manis vaļā. Es viņai to nepārmetu. Es pats arī nebūtu sevi gribējis.
Nopietni, es nezinu, kāpēc es vienkārši nepateicu laipni lūdzu un lūdzu, dodieties ārā no manas kārbas, lai es varu te mierīgi sēdēt un laist šķidrumu.
“Labi,” viņa teica un skatījās uz mani laika posmu, kas objektīvi, kā es zināju, ilga 2,4 sekundes, un subjektīvi kādas divdesmit mokošas minūtes. “Satiksimies pēc astoņām stundām. Ja līdz tam tev kaut kas ir vajadzīgs, lūdzu, nosūti man ziņu kanālā.” Viņa pakāpās atpakaļ un ļāva durvīm aizslīdēt ciet.
Es sāku prātot, par ko viņi visi tā brīnījās, un pārskatīju incidenta gaitu. Labi, oho. Es, kāpjot augšup pa krātera nogāzi, visu laiku biju runājis ar Volesku. Tobrīd es biju noraizējies par divplākšņa trajektoriju un to, lai Baradvaja nenoasiņo, un par to, kas varētu izlīst no krātera, lai mēģinātu vēlreiz, un tā nu, īsi sakot, nebiju klausījies sevi. Es biju jautājis
Volesku, vai viņam ir bērni. Tas bija sviests. Varbūt biju pārāk daudz skatījies multimedijus. (Viņam bija bērni. Viņam bija četru partneru laulība un septiņi bērni, kas visi bija mājās ar Volesku partneriem.)
Nu gan visi mani procesu līmeņi bija pārāk augsti, lai es varētu pievērsties atpūtas posmam, un es nospriedu, ka tikpat labi varu izmantot laiku un paskatīties pārējos ierakstus. Tad es atklāju kaut ko savādu. CentrSistēma, kas kontrolēja (vai patlaban uzskatīja, ka kontrolē) manu vadības moduli, bija sniegusi pavēli “atcelt”. Tai bija jābūt kļūdai. Tam nebija nozīmes, jo, kad MedSistēma ir prioritārā pozīcijā...