Tā bija grupa ar zemu stresa līmeni, viņi nemēdza strīdēties un nenaidojās izklaides pēc, un kopumā viņu sabiedrībā varēja atpūsties — ja vien viņi nemēģināja sarunāties vai citā veidā mijiedarboties ar mani.
Rathi pārtrauca savas nepatikas izpausmes un teica: “Tad mēs nekādi nevaram zināt, vai šis radījums bija novirze no normas vai arī tādi dzīvo visos šajos krāteros?”
Arada, kas bija viena no bioloģijas speciālistiem, teica: “Zini, varu saderēt, ka dzīvo. Ja kāds no lielajiem putnveidīgo pārstāvjiem, ko redzējām skenera datos, bieži nolaižas uz šīm piekrastes salām, tad šie radījumi varētu tos medīt.”
“Tas izskaidro, kādēļ šeit ir tie krāteri,” Mensa domīgāk noteica. “Vismaz viena anomālija ir izprasta.”
“Bet kurš novāca apakšziņojumu?” Pin-Lī ieminējās, un man bija jāpiekrīt, ka tagad šis bija svarīgāks jautājums. Viņa pagriezās pret mani ar strauju kustību, uz kuru es biju iemācījies nereaģēt. “Vai CentrSistēmu var uzlauzt?”
Man nebija ne mazākā priekšstata, vai to var izdarīt no ārpuses. No iekšpuses, izmantojot mana ķermeņa iebūvētās saskarnes, to izdarīt bija tikpat viegli kā elpot. Es biju to uzlauzis tajā pašā mirklī, kad tā ieslēdzās, uzstādot mītni. Man tā bija jādara: ja CentrSistēma atbilstoši tās instrukcijām novērotu vadības modeli un manus kanālus, tas novestu pie daudziem nepatīkamiem jautājumiem, kā arī tā, ka es tiktu sadalīts rezerves daļās. “Ciktāl man zināms, tas ir iespējams,” atbildēju. “Bet ticamāk, ka ziņojums bija bojāts, jau pirms jūs saņēmāt to komplektu.”
Ticiet man. Uzņēmums izvēlējās lētāko piedāvājumu.
Sekoja vispārēja gaušanās un vaidēšana par to, kā viņiem jāmaksā milzu cena par draņķīgu aprīkojumu. (Es to neuztveru personiski.) Mensa teica: “Guratin, varbūt tu un Pin-Lī varat saprast, kas noticis?” Lielākā daļa manu klientu pārzina tikai savu jomu, un nav nepieciešamības nosūtīt apskates braucienā sistēmu ekspertu. Uzņēmums nodrošina visas sistēmas un to perifēriju (medicīnas aprīkojumu, dronus, mani utt.), un tā visa uzturēšana ir daļa no klientu iegādātā komplekta. Bet Pin-Lī, šķiet, bija apdāvināta sistēmu interpretācijas amatiere, kamēr Guratinam ar viņa iekšējo saskarni bija pašam savas priekšrocības. Mensa piebilda: “Kamēr viņi darbojas — vai DeltFall grupai ir tāds pats apskates komplekts kā mums?” Es pārbaudīju. CentrSistēma domāja, ka droši vien jā, bet nu es zināju, cik vērts ir tās viedoklis. “Varbūt,” atbildēju. DeltFall bija otra apskates grupa, līdzīga mūsējai, bet viņi atradās uz kontinenta planētas otrā pusē. Viņi bija daļa no lielākas organizācijas un nolaidās ar citu kuģi, tādēļ abu grupu cilvēki nebija satikušies aci pret aci, bet laiku pa laikam pļāpāja sarunu kanālos. Mans līgums uz DeltFall neattiecās, un viņiem bija pašiem savas DrošVienības — viena uz desmit cilvēkiem, kā standartā noteikts. Mums bija jāspēj trauksmes situācijās sazināties, bet tas, ka atradāmies pusplanētas attālumā viens no otra, radīja dabiskus ierobežojumus.
Mensa atgāzās krēslā un salika kopā pirkstus. “Labi, tad darīsim tā. Es gribu, lai katrs nojums pārbauda ziņojumu komplekta daļas atbilstoši savām specialitātēm. Mēģiniet atrast, vai trūkst vēl kādas informācijas. Kad mums būs daļējs saraksts, es sazināšos ar DeltFall un uzzināšu, vai viņi var mums pārsūtīt dokumentus.”
Tas izklausījās pēc lieliska plāna, un man tajā nebija jāpiedalās. Sacīju: “Dr. Mensa, vai es jums vēl kam esmu vajadzīgs?”
Viņa pagrieza krēslu, lai paskatītos uz mani. “Nē, es došu ziņu, ja mums būs kādi jautājumi.” Esmu strādājis ar līgumiem, kur viņi būtu man vienkārši likuši tur stāvēt visu diennakts ciklu — ja nu gadījumā kādam vajadzētu, lai es kaut ko izdaru, un viņi negribētu krāmēties ar sarunu kanālu, lai mani izsauktu. Tad viņa piebilda: “Zini, tu vari palikt tepat, komandas telpā, ja vēlies. Tu tā gribētu?”
Viņi visi skatījās uz mani, lielākā daļa smaidīja. Viens negatīvs bla-kusefekts tam, ka es izmantoju bruņas, ir tas, ka es esmu pieradis aptumšot sejsegu. Pārāk maz trenējos kontrolēt sejas izteiksmi. Tagad — esmu diezgan pārliecināts — tā pauda kaut ko līdzīgu stingām šausmām vai varbūt pretīguma pilnām šausmām.
Mensa satrūkusies izslējās. Tad steidzīgi piebilda: “Vai arī nē, nu, zini, kā vien vēlies.”
Es teicu: “Man jāpārbauda apkārtne,” un pamanījos pagriezties un aiziet pilnīgi normāli, nepavisam ne tā, it kā es laistos prom no milzīga naidīgu organismu bara.
Atgriezies savās telpās, es atbalstīju galvu pret plastikāta sienu. Nu viņi zināja, ka slepkabots negrib uzturēties viņu sabiedrībā tikpat ļoti, cik viņi negribēja uzturēties slepkabota sabiedrībā. Biju nodevis nelielu gabaliņu no sevis.
Tā nedrīkst notikt. Man ir pārāk daudz kā slēpjama, un, ja tiek atklāts viens fragments, tas nozīmē, ka arī pārējais vairs nav tik labi aizsargāts.
Atgrūdos no sienas un nolēmu, ka vajadzētu kaut ko padarīt. Trūkstošais apakšziņojums lika man būt nedaudz piesardzīgam. Par to nebija nekādu rīkojumu. Mani izglītības moduļi ir tik lēti sūdi, ka noderīgāko, ko zināju par drošību, biju apguvis izklaides kanālu apmācības programmās. (Šis ir vēl viens iemesls, kādēļ uzņēmumam jāuzliek mūsu iznomāšana par obligātu priekšnoteikumu, lai šīs izrakteņu un bioloģijas izpētes grupas varētu saņemt nodrošinājumu: mēs esam lēta ražojuma un riktīgi sūkājam. Neviens no brīva prāta mūs neiznomātu ne-slepkavnieciskiem mērķiem.)
Uzvilcis rezervē glabāto virsādu un bruņas, es apgāju pa apkārtnes perimetru un salīdzināju šībrīža reljefa un seismisko datu rādītājus.
TREŠĀ NODAĻA
Mēs sagatavojāmies, lai dotos prom nākamā diennakts cikla sākumā pirmajā rīta gaismā, un satelīta sniegtā laika prognoze liecināja, ka šī būs jauka diena lidojumam un novērošanai. Es ieskatījos MedSis-tēmā un redzēju, ka Baradvaja bija nomodā un spēja runāt.
Tikai tad, kad jau palīdzēju aiznest aprīkojumu uz mazo divplāksni, es sapratu, ka viņi liks man lidot komandas kajītē.
Par laimi, es biju bruņās, ar aptumšotu sejsegu. Bet, kad Mensa man teica, lai apsēžos otrā pilota krēslā, izrādījās, ka nav tik traki, kā man sākumā bija licies. Arada un Pin-Ll nemēģināja ar mani sarunāties, un Rathi pat novērsās, kad spraucos viņam garām, lai nokļūtu kajītes priekšgalā.
Viņi visi tik piesardzīgi neskatījās un nemēģināja uzsākt sarunu ar mani, ka, tikko pacēlāmies gaisā, žigli pārskatīju CentrSistēmas ierakstus ar viņu sarunām. Biju iestāstījis sev, ka patiesībā nemaz nebiju tik traki zaudējis savaldību, kad Mensa uzaicināja mani palikt centrālajā telpā ar cilvēkiem — tā, it kā es pilnīgi būtu persona vai kas tāds.
Tas, kā viņi sarunājās pēc manas aiziešanas, pārskatot radīja sajūtu, ka es krītu. Nē, izskatījās vēl sliktāk, nekā biju iedomājies. Viņi bija par to izrunājušies, un visi vienojās par to, ka nevajadzētu “piespiest mani doties tālāk, nekā es esmu gatavs iet”, un viņi visi bija tik sirsnīgi, un tas bija sasodīti mokoši. Es nekad vairs nenoņemšu ķiveri. Ja man jārunā ar cilvēkiem, tad skaidrs, ka es šajā stulbajā darbā nevaru izdarīt ne sūda.