Viņi bija mani pirmie klienti, kam nebija bijis iepriekšējas pieredzes ar DrošVienībām, tā ka varbūt man būtu vajadzējis būt tam gatavam — ja es būtu papūlējies par to aizdomāties. Ļaut viņiem ieraudzīt mani bez bruņām bija milzīga kļūda.
Vismaz Mensa un Arada nebija laidušas pie teikšanas tos, kas vēlējās ar mani par to parunāt. Jā, parunāt ar Slepkabotu par viņa jūtām. Šī doma bija tik sāpīga, ka mana efektivitāte nokritās līdz 97 procentiem. Es labprātāk rāptos atpakaļ Naidnieka Nr. Viens mutē.
Tā nu raizējos par to, kamēr viņi skatījās ārā pa logiem uz planētas gredzenu vai kanālos skatījās divplākšņa rādījumus ar jauno ainavu, vai sarunu kanālā pļāpāja ar pārējiem, kuri sekoja mūsu gaitām no mītnes. Biju izklaidīgs, tomēr pamanīju mirkli, kad izslēdzās autopilots.
Tā būtu varējusi izrādīties problēma, bet es biju otrā pilota sēdeklī, tādēļ varētu laikā pārņemt vadību. Bet, pat ja manis tur nebūtu bijis, viss būtu kārtībā, jo divplāksni vadīja Mensa, kura nekad nenoņēma rokas no vadības pults.
Lai arī planētas virsmas lidaparātu autopiloti nav tik sarežģīti kā pilnvērtīga pilota bota sistēma, daži klienti tik un tā mēdza tos ieslēgt un doties pasēdēt kajītes aizmugurē vai pagulēt. Mensa tā nedarīja, un viņa vienmēr uzstāja, lai arī citi lidojot seko šiem noteikumiem. Viņa tikai izgrūda domīgas un nīgras skaņas un pavērsa kursu prom no kalna, kurā mūs būtu ietriecis maldīgais autopilots.
Es jau biju izgājis cauri ciklam no šausmām par to, ka viņi gribēja ar mani runāt par manām jūtām, līdz pateicībai, kad Mensa bija likusi viņiem to nedarīt. Kad viņa pārstartēja autopilotu, es nolasīju tā darbības žurnālu un nosūtīju uz viņas kanālu, lai parādītu, ka tas bija izslēdzies CentrSistēmas gļuka deļ. Viņa klusītēm nolamājās un papurināja galvu.
Pazudusī kartes daļa nebija pārāk tālu no mūsu apskates reģiona, un tādēļ mēs tur nonācām, vēl pirms es paspēju kaut drusciņ samazināt sēriju skaitu, kas būtu jānoskatās un bija saglabātas manā iekšējā atmiņā. Mensa teica pārējiem: “Mēs dodamies tur, augšā.”
Mēs bijām lidojuši pāri biezam tropu mežam, kas stiepās virs dziļām aizām. Pēkšņi tas izbeidzās un pārtapa līdzenumā, kurā vīdēja ezeriņi un mazāki koku puduri. Tur bija daudz kailu akmeņu — zemas grēdas un apvēlušies milzeņi. Akmeņi bija tumši un spīdīgi — kā sastingusi magma.
Kajītē valdīja klusums, visi vēroja rādījumus. Arada skatījās seismiskajos datos, pa savu kanālu nosūtīdama tos arī pārējiem mītnē palikušajiem.
“Neredzu neko tādu, kas liegtu satelītam izveidot šī reģiona karti,” Pin-Lī domīgi teica, pētot divplākšņa iesūtītos datus. “Nekādu savādu rādījumu. Tas ir dīvaini.”
“Ja nu vienīgi šiem akmeņiem piemīt kaut kādas kamuflāžas īpatnības, kas liedza satelītiem tos atainot,” Arada noteica. “Skeneri uzvedas nedaudz jokaini.”
“Jo skeneri sūkā korporatīvās olas,” Pin-Lī nomurmināja.
“Vai nolaisties?” Mensa jautāja. Es aptvēru, ka viņa sagaida no manis drošības izvērtējumu.
Skeneri it kā darbojās un atzīmēja kaut kādas bīstamības, bet tās neatšķīrās no tā, ar ko bijām saskārušies līdz šim. Es teicu: “Varam nolaisties. Bet mēs zinām, ka šeit ir vismaz viena dzīvības forma, kas rokas cauri akmeņiem.”
Arada nedaudz padīdījās sēdeklī, gluži kā nevarētu nociesties, nedevusies tālāk. “Zinu, ka mums jābūt piesardzīgiem, bet domāju, ka mums būs drošāk, ja zināsim, vai tukšie laukumi satelīta kartē ir nejauši vai tīšām radušies.”
Tad es sapratu, ka viņi nav atmetuši domu par iespējamu sabotāžu. Man būtu vajadzējis saprast to agrāk, kad Pin-Lī jautāja, vai CentrSis-tēma var tikt uzlauzta. Bet tobrīd cilvēki skatījās uz mani un es vēlējos tikai tikt no turienes prom.
Rathi un Pin-Lī piebalsoja Aradai, un Mensa pieņēma lēmumu. “Mēs nolaidīsimies un savāksim paraugus.”
Sakaru kanālā no mītnes ieskanējās Baradvajas balss: “Lūdzu, esiet prātīgi.” Viņa vēl joprojām izklausījās nesevī.
Mensa mūs maigi nosēdināja, divplākšņa slieces atsitās pret zemi gandrīz nejūtami. Es jau biju piecēlies un nostājies pie lūkas.
Cilvēki laikus bija uzvilkuši ķiveres, tādēļ es atvēru lūku un ļāvu trapam nolaisties. Tuvumā akmeņainie laukumi vēl arvien izskatījās pēc stikla — pamatā melna, bet ar dažādām krāsām, kas pārgāja cita citā. Tik tuvu zemei divplākšņa skeneri varēja droši apliecināt, ka seismiskā aktivitāte bija nulles līmenī, bet es paspēru dažus soļus ārā, gluži kā dodams iespēju jebkam, kas nu tur ārā bija, man uzbrukt. Ja cilvēki redz, kā es daru savu darbu, tas samazina iespēju, ka veidosies aizdomas par sačakarētiem vadības moduļiem.
Mensa nokāpa pirmā pēc manis, viņai sekoja Arada. Abas staigāja apkārt, ar portatīvajiem skeneriem uzņemdamas papildu rādījumus. Tad pārējie izņēma paraugu komplektus un sāka skaldīt nost akmeņaino stiklu — vai stiklaino akmeni —, vākt zemes un augu paraugus. Viņi daudz sarunājās savā starpā un ar citiem mītnē palikušajiem. Tāpat viņi sūtīja datus uz kanālu, bet es tiem nepievērsu uzmanību.
Tā bija savāda vieta. Klusa, salīdzinot ar citiem apskatītajiem reģioniem, šeit nebija pārāk daudz putnu skaņu un nekādu dzīvnieku kustības pazīmju. Varbūt viņus atbaidīja akmeņainie laukumi. Es pagājos tālāk, garām dažiem ezeriņiem, gandrīz vai gaidīdams, ka ieraudzīšu kaut ko zem ūdens. Varbūt miroņus. Biju tos redzējis pārpārēm (un sataisījis pārpārēm) iepriekšējos līgumos, bet šajā te līdz šim bija pietrūcis līķu. Tā bija patīkama pārmaiņa.
Mensa bija noteikusi apskates areālu, atzīmējot visas vietas, kuras no gaisa bija iespējams reģistrēt kā bīstamas vai potenciāli bīstamas. Vēlreiz pārbaudīju visu cilvēku atrašanās vietu un redzēju, ka Arada un Rathi dodas taisnā ceļā uz vienu no bīstamības marķieriem. Gaidīju, ka viņi apstāsies pie tā robežas, jo iepriekšējos mērījumos viņi bija bijuši gana piesardzīgi. Tomēr katram gadījumam sāku doties attiecīgajā virzienā. Tad viņi šķērsoja robežu. Es sāku skriet. Nosūtīju Mensai savas lauka kameras datus un izmantoju balss sakarus, lai teiktu: “Dr. Arada, Dr. Rathi, lūdzu, apstājieties. Jūs esat šķērsojuši robežu un tuvojaties bīstamības marķierim.” “Tiešām?” Rathi izklausījās pilnīgi apstulbis.
Par laimi, abi apstājās. Kad biju tur nonācis, abi bija nosūtījuši uz manu kanālu savas kartes. “Nesaprotu, kas par vainu,” Arada samulsusi teica. “Neredzu nekādu briesmu marķieri.” Viņa bija atzīmējusi abu pozīcijas, un viņu kartēs izskatījās, ka abi atrodas apskatāmās zonas iekšpusē un tuvojās slapjākai zonai.
Pagāja mirklis, līdz es sapratu, kur ir problēma. Tad es uzliku savu karti — īsto karti — pāri viņējai un nosūtīju Mensai. “Dirsā,” viņa noteica sakaru kanālā. “Rathi, Arada, jūsu kartes ir aplamas. Kā tas notika?”
“Gļuks,” Rathi noteica. Viņš pētīja sava kanāla ekrānus un saviebās. “Tā ir izdzēsusi visus marķierus šajā kartes pusē.”
Tā nu es pavadīju atlikušo rīta daļu, dzenādams ļaudis prom no bīstamības marķieriem, kurus viņi nevarēja redzēt, kamēr Pin-Lī daudz lamājās un mēģināja piespiest kartes skeneri darboties kā nākas. “Es sāku domāt, ka šīs pazudušās daļas ir tikai kļūda kartējumā,” vienubrīd elsodams izgrūda Rathi. Pētnieks bija iebridis vietā, ko šie sauca par karsto dubļu bedri, un man bija viņš jāvelk ārā. Mēs abi bijām līdz viduklim nošķiedušies ar dubļiem un skābi.
“Tu domā?” sapīkusi atteica Pin-Lī.
Kad Mensa lika mums doties atpakaļ uz divplāksni, atviegloti bija visi.