Tad Vilkena teica: “Tur ir mērķis.”
Ar vārdu “mērķis” viņa bija domājusi savu klientu, Hiruni, kas gulēja uz grīdas netālu no kāpņu pamatnes. (Nekad nevajag saukt klientus par “mērķiem”, nebūtu labi nepareizajā brīdī saputroties.) (Tas bija joks.) īlirune gulēja uz sāna, sarāvusies, ar muguru pret mums, un es nevarēju noteikt, vai viņa ir dzīva. Mani satrauca kas cits. “Kāpēc viņi izvēlējās inženierdarbu ligzdu?”
Lai nokļūtu tur, mums bija jādodas cauri centrālajam krustojumam, un, ja vien viņi nebija tur izvietojuši slazdu, atmosfēras ligzda bija tuvāka
un labāk aizsargājama, jo tai bija tikai viena ieeja. Inženierdarbu ligzdai bija viena ieeja no centrālā krustojuma, otra caurule, kas nogriezās no ražošanas ligzdas, kā ari lifta piestātne pašā centrālē, tieši zem galerijas.
“Kas zina, kas notiek botu smadzenēs,” Vilkena noteica, tad pameta skatienu uz mani. Es skatījos tieši uz priekšu. Ja šajā situācijā bija kaut kas labs, tad tas bija kārtējais apliecinājums tam, cik labi bija mani lēmumi 1) uzlauzt vadības moduli un 2) izbēgt. DrošVienības eksistence sūkā. Es nevarēju vien sagaidīt, kad tikšu atpakaļ savā mežonīgajā karagājienā — tas ir, piesitīšos par līdzbraucēju botu transportkuģiem un skatīšos seriālus. Vilkena piebilda: “Ejam. Man ir plāns.”
O, jā, man arī bija plāns.
Tagad, kad mēs zinājām, kur ir kaujas boti, Vilkena mūs veda pa galveno krustojumu, kas sniedza pieeju ražošanas ligzdai, no kuras varējām pa otru cauruli aiziet līdz inženierdarbu ligzdai. Precīzāk, no kuras varēju pa otru cauruli aiziet es, jo tāds bija viņas plāns.
“Mēs nosūtīsim DrošVienību, lai tā novērš botu uzmanību, un tad es došos iekšā un savākšu Hiruni,” Vilkena teica Abīnai.
Miki piešķieba galvu. Abīna sarauca pieri un pameta uz mani skatienu, kas šķita izbiedēts. “Tā taču ir pašnāvība.”
Vilkena pacietīgi skaidroja: “Tā ir DrošVienība. Tāds ir to darbs.” Miki kanālā signalizēja par trauksmi. DrošVienība, tas nav labs plāns.
Abīnas sejas izteiksme atkal nocietinājās. “Tas runā pretī NS darbības prakses standartiem.”
Vilkena pacēla uzacis. “Tu negribi atgūt Hiruni?”
Vēroju Abīnas seju. Viņa izcīnīja iekšēju kauju starp bažām par Hiruni un domu, ka nosūtīs mani baisa, bet vismaz ātrā nāve. To bija interesanti vērot, jo viņa zināja, ka esmu DrošVienlba. Abīna izgrūda: “Ir jābūt citai alternatīvai. Skaidrs, ka konsultante Rina to nepieļautu.”
Bet viņa bija teikusi, ka nekad nebija redzējusi DrošVienību vai strādājusi ar tādu, un Miki zināšanu bāzē pat nebija atbilstoša ieraksta. Un Abīna bija cilvēks ar mīļrobotu. Varbūt viņa domāja par mani kā par konsultantes Rinas mīlulīti, līdzīgi kā Miki bija viņējais.
Mums nebija laika strīdēties, un es patiešām negribēju, lai kāds domā par konsultanti Rinu, kuras iedomātā eksistence šķita arvien apšaubāmāka — vismaz man. Es teicu: “Viss kārtībā, Dona Abīna. Tas ir mans darbs.” Tik un tā bija ļoti grūti neizklausīties ironiskam.
Privātajā savienojumā teicu viņai un Miki: Viss kārtībā, man ir cits plāns. Tas ir drošāks Hirunei.
Tu esi drošs? Abīna pārjautāja, tad piebilda: Tu negribi izstāstīt to Vilkenai.
Nē, negribēju, galvenokārt tāpēc, ka negribēju, lai viņa man dod pavēles, kuras man būs jāignorē. Kā arī tāpēc, ka man bija vien aptuvena nojauta, ko es darīšu — lielākā daļa būs jāsaplāno procesā. Tu esi mans klients. Tu vari sekot man šajā savienojumā. Vilkenai es teicu: “Mums būtu jādodas tagad. Dod man savu ieroci.”
“Ko?” Vilkena neatkāpās un nesāka uz mani tēmēt, bet pēc tā, kā viņas bruņas uz locītavām sakustējās, nospriedu, ka tāda bija viņas pirmā reakcija.
Teicu: “Ja dodos pirmais, tad man nepieciešams šaujamierocis.” Gribēju tikai zināt, ko viņa pasāks.
“Nē, es tev sekošu telpā,” Vilkena teica — ne pārāk pacietīgi. “Atradīšos tieši lūkas savienojumā starp ražošanas ligzdu un cauruli, lai tevi piesegtu.” Viņa devās prom pa gaiteni, pieteikdama Abīnai: “Gaidiet šeit. Ja nosūtu kanālā ziņu, ka jābēg, skrieniet uz atspoli.” Es sekoju viņai, kā jau rātnai DrošVienībai/slcpkavmašīnai pieklājas.
Mums aiz muguras Miki vēroja, kā mēs aizejam, vienlaikus sūtot kameras attēlu Abīnai.
Tiklīdz mēs bijām ārpus dzirdamības robežas, Vilkena izslēdza saziņu un kanālu un teica: “Ir kādas ziņas no konsultantes Rinas?”
“Nē, stacijas kanāls no šejienes nav sasniedzams.” Ko Vilkena jau zināja. “Varbūt varētu sasniegt viņu saziņas kanālā, ja tev ar viņu jārunā.” Es varētu to noviltot, bet pie tā būtu iepriekš jāpiestrādā.
Par laimi, Vilkena nosprieda, ka viņa negrib uzaicināt vēl vienu drošības konsultanti sniegt komentārus par viņas stratēģiju — jo vairāk tāpēc, ka viņa plānoja iegrūst minētās drošības konsultantes pielīgto DrošVienību nāvē. Nezinu, cik nodrošinājuma uzņēmumi prasa no klientiem, kad mūs nobeidz, bet, iespējams, diezgan daudz.
Apjautu, ka Vilkenas plāns ir iesūtīt mani ligzdā, noslēgt lūku un, kad kaujas boti mani nobeigs, paziņot Abīnai un Miki, ka viņa ir centusies, bet nu ir laiks doties atpakaļ uz atspoli un prom. Bez DrošVicnības Abīna bija neapbruņota, viņai nebija motorizētu bruņu, un, ja Abīna pretotos, Vilkena varēja viņu aizvilkt līdz atspolei. Protams, ja Vilkena pieskartos Abīnai, Miki iejauktos, bet nedomāju, ka Vilkena to aptvēra.
Mēs sasniedzām lūku, un Vilkena apstājās. Viņa teica: “Labu veiksmi.”
Jā, ej ka tu dirst, es nodomāju un turpināju iet.
Labi, tātad es nebiju par to dikti priecīgs. Nebija jau tā, ka mani kaut kur gaidītu remonta kārba. Varēju salaboties ar MedSistēmu, bet man vajadzētu pieeju, un tuvākā, kurā es varbūt varētu nonākt, bija uz mana kravas Kuģa, kas vēl arvien bija pietauvojies stacijā. Bet es zināju, ka varu to paveikt.
(Es cerēju, ka varu to paveikt. Pēdējā laikā biju daudz domājis par savām spriestspējām.)
Dodoties tālāk pa pieejas cauruli, prom no Vilkenas acīm, es nogrūdu viņas kanālu fonā un pieslēdzos savam savienojumam ar Miki un Abīnu, lai sniegtu vizuālos datus caur savu kanālu. (Tas nav tik labs kā ķiveres kamera — tā kā tas ierakstam izmanto manas acis, attēls visu
laiku lēkā apkārt.) Miki runāja — vairāk ar Abīnu nekā mani —, bet es neklausījos. Copēju dronu.
Atvērtā kanālā izplatīju īsus statiskus signālus. Dronam tos vajadzētu nolasīt kā signālus no balss saziņas — it kā kāds nabaga cilvēks te blandītos apkārt, mēģinot sasaukt palīdzību saziņas kanālā, nevis izmantojot nodrošinātās saskarnes, ko kanāla saziņai izmantojām mēs ar Abīnu, Miki un Vilkenu.
Tas varētu beigties plāni, ja visi droni izlemtu vienlaikus iebrāzties šeit un dabūt mani rokā, bet es nedomāju, ka tā notiktu. Boti vēl nebija dronus nosūtījuši uzbrukumā, jo negribēja, lai mēs zinām par to eksistenci — varbūt tāpēc, ka šādā veidā tie bija plānojuši uzbrukt atspolei. Cerēju, ka droni bija uzstādīti perimetra aizsardzībai un šeit ierastos izlūks, lai izmeklētu situāciju.
Nonācu vietā, kur caurules savienojumā bija tukšas vietas, kurās ievietot aprīkojumu. Spraugās veidojās ēnaini nostūri, un vienā ielīdu es. Mans skenera rādiuss bija izstiepts līdz maksimumam, tas vēl arvien sūtīja vilinošo, raustīgo signālu. Un es saņēmu atbildi. Statiskā izlāde — kā saziņas kanālam, kādam mēģinot man atbildēt, bet balsij noslīkstot troksnī.
Normāla DrošVicnība (nu, ziniet, tāda, kurai vēl arvien ir drošības modulis — mazāk raižpilna nekā es, bet, iespējams, daudz depresīvāka) varētu to izdarīt, bet to ierobežotu iepriekš sagatavotās atbildes, kas pieejamas slepenam kaujas modulim. Drons varētu saprast, ka šīs atbildes nāk no vēl vienas kaujas vienības, nevis no cilvēka. Man jebkurā gadījumā nebija slepena kaujas moduļa (nekad neesmu bijis ar tādu aprīkots — nevar zināt, varbūt tās ķēpas ar RaviHyral un visas tās “nobeigt visus cilvēkus” padarīšanas dēļ), tādēļ izmantoju dialogu fragmentus no mediju krātuves, ko biju atlasījis un pārveidojis, nodzēšot fona troksni un mūziku, kā arī visu identificējošo kodu, kas bija ierakstīts paralēli skaņai. Nosūtīju iepriekš ierakstīto “Vai tu... nevaru atrast... kur... kuģis...”, ko biju mākslinieciski izraibinājis ar statisko troksni.