Mēs atgriezāmies mītnē bez grūtībām, kas nupat jau šķita diezgan negaidīti. Cilvēki devās analizēt savus datus, un es devos patverties savās telpās, pārbaudīt drošības ziņojumus un tad gulēt savā kārbā un kādu bridi skatīties medijus.
Biju tikko pabeidzis kārtējo apgaitu un pārbaudījis dronus, kad kanālā saņēmu ziņu, ka CentrSistēma no satelīta saņēmusi atjauninā-jumu un tur ir arī papildinājumi man. Zinu knifu, ar kura palīdzību es lieku CentrSistēmai domāt, ka esmu visu saņēmis, un noglabāju to ārējā atmiņā. Es neinstalēju automātiskus atjauninājumus, jo man tas vairs nav jādara. Kādreiz, kad būs iekāriens — droši vien pirms došanās prom no planētas —, es iziešu cauri papildinājumiem, pievienošu to, ko vēlēšos, un izdzēsīšu pārējo.
Citiem vārdiem sakot, tā bija parasta, garlaicīga diena. Ja Baradvaja vēl arvien nebūtu medpunktā, varētu pat aizmirst, kas bija noticis. Bet dienas cikla beigās Dr. Mensa vēlreiz mani izsauca un teica: “Man šķiet, ir radusies problēma. Mēs nevaram sazināties ar DeltFall grupu.”
Es devos uz komandas centrāli, kur bija sapulcējušies Mensa un pārējie. Viņi atrada kartes un datus, kuros bija atainots mūsu un DeltFall izvietojums. Lielajā ekrānā vizmoja planētas izliekums. Kad ierados, Mensa teica: “Izskatīju lielā divplākšņa specifikāciju, un mēs varam aizlidot turp un atpakaļ ar vienu uzlādi.”
Mans sejsegs bija aptumšots, tā ka varēju vaikstītics, cik uziet, un viņi to nemanīja.
“Tu domā, ka viņi mums neļaus uzlādēties viņu mītnē?” Arada jautāja un tad paskatījās apkārt, jo pārējie uz viņu blenza. “Kas?” viņa noprasīja.
Overse aplika roku ap viņas pleciem un viegli saspieda. “Ja viņi neatbild uz mūsu signāliem, tad varbūt viņi ir ievainoti vai viņu mītne ir sabojāta,” viņa teica. Būdamas pāris, viņas allaž bija tik sirsnīgas viena pret otru. Visa grupa līdz šim bija bijusi relatīvi nedramatiska, un es to novērtēju. Daži iepriekšējie līgumi bija mani nolikuši tādā kā negribīga novērotāja lomā izklaides kanāla daudzpartneru attiecību seriālā, tikai tādā, kur es ienīstu visus aktierus.
Mensa pamāja. “Par to es uztraucos, it īpaši, ja viņu apskates komplektā arī pietrūka ziņu par potenciālajām briesmām — līdzīgi kā mūsējā.”
Arada izskatījās tā, it kā viņai tikai nupat būtu ienācis prātā, ka visa DeltFall komanda varētu būt beigta.
Rathi teica: “Mani uztrauc tas, ka netika palaista viņu avārijas signālraķete. Ja mītne būtu sabojāta vai ja būtu medicīniskas dabas problēma, ar ko viņi nevarētu tikt galā, viņu CentrSistēmai vajadzētu būt automātiski palaidušai signālraķeti.”
Katrai apskates komandai ir sava raķete, kas izvietota drošā attālumā no mītnes. Tā tiktu palaista zemā orbītā un sūtītu pulsa signālu uz tārpeju, kura to aizšautu prom — vai ko nu tārpejas dara — uz uzņēmuma tīklu, kurš to uztvertu, un transportkuģis mūsu savākšanai tiktu nosūtīts nekavējoties, nevis tikai projekta beigu datumā. Vismaz tā tam bija jānotiek. Parasti.
Mensas sejas izteiksmē bija nolasāmas raizes. Viņa paskatījās uz mani. “Kā tu domā?”
Pagāja divas sekundes, līdz es aptvēru, ka viņa runā ar mani. Par laimi, tā kā šķita, ka mēs tiešām plānojam kaut ko darīt, es pat biju pievērsis sarunai uzmanību un man nevajadzēja to atskaņot vēlreiz. Es teicu: “Viņiem ir trīs līgumā noteiktās DrošVienības, bet, ja viņu mītnei uzbruka pretinieks, kas ir tik liels kā Naidnieks Nr. Viens vai lielāks par to, viņu sakaru aparatūra var būt bojāta.”
Pin-Lī ieskatījās signālraķešu aprakstā. “Vai raķetes netiek palaistas pat tad, ja pārējais sakaru aprīkojums ir iznīcināts?”
Vēl kāds būtisks labums no mana uzlauztā vadības moduļa: es varu ignorēt tā rīkojumus aizstāvēt stulbo uzņēmumu. “Tam tā vajadzētu notikt, bet ir dzirdēts par aprīkojuma kļūmēm.”
Sekoja mirklis, kurā viņi visi apdomāja hipotētiskās savas mītnes aprīkojuma kļūmes — iespējams, ietverot arī lielo divplāksni, ar ko viņi šajā ceļojumā izlidotu ārpus mazā divplākšņa sasniedzamības joslas, tā ka, ja ar to kas atgadītos, viņiem nāktos kājot atpakaļ pašiem. Un peldēt atpakaļ, jo starp abiem kartes punktiem bija okeāna izmēra ūdens klajs. Vai noslīkt; pieņēmu, ka viņi varētu vienkārši noslīkt. Ja jūs pirmīt prātojāt, par ko es vaikstos, tad šis būtu tas iemesls.
Lidojums uz kartes aptumšoto dalu bija nedaudz ārpus mūsu rīkojumu parametriem, bet šis būtu divu dienu ceļojums — pat tad, ja viņi tikai aizlidotu turp, paskatītos uz čupiņu līķu, pagrieztos un lidotu atpakaļ.
Tad Guratins teica: “Un kā ar tavām sistēmām?”
Es nepavērsu ķiveres sejsegu uz viņa pusi, jo tas var izskatīties biedējoši, un man bija īpaši svarīgi pretoties šādam impulsam. “Es rūpīgi sekoju līdzi savām sistēmām.” Ko citu, viņaprāt, man vajadzēja teikt? Tam nav nozīmes; par mani nepienākas kompensācija.
Volesku nokremšļojās. “Tātad mums jāgatavojas glābšanas misijai.” Viņš izskatījās apmierinoši, bet MedSistēmas kanāls vēl arvien vēstīja par zināmām trauksmes pazīmēm. Baradvajas stāvoklis bija stabils, bet viņu vēl nevarēja izlaist no medpunkta. Viņš turpināja: “Esmu no divplākšņa informācijas komplekta izvilcis šādas tādas instrukcijas.”
Jā, instrukcijas. Viņi ir akadēmiķi, pārbaudītāji, izpētītāji, nevis brašie pētnieki no seriāliem. Seriāliem, kas man patika, jo tie bija nereā-listiski, nevis depresīvi un drūmi kā īstenība. Es teicu: “Dr. Mensa, manuprāt, man būtu jādodas ar jums.”
Redzēju viņas pierakstus kanālā, tādēļ zināju, ka viņa gribēja, lai es palieku šeit, pārraugu mītni un sargāju visus, kas nedosies ceļā. Mensa plānoja doties ar Pin-Lī, jo viņai bija bijusi mītņu un apmetņu būves pieredze, Rathi, biologu, un Oversi, kas bija sertificēta lauka ārste.
Mensa vilcinājās, apdomājot manu priekšlikumu, un es nopratu, ka viņa apsver izvēli starp mītnes un tajā paliekošo apsargāšanu un sastapšanos ar to, kas ticis klāt pie DeltFall —ja tas tur būtu palicis. Viņa ieelpoja, un es zināju, ka viņa man teiks, lai es palieku šeit. Es vienkārši nodomāju: “Tā ir slikta ideja.” Nespēju sev izskaidrot, kāpēc. Šis bija viens no tiem impulsiem, kas rodas manās organiskajās daļās un kuru vajadzētu apvaldīt vadības modulim. Sacīju: “Man vienīgajam ir iepriekšēja pieredze ar šādām situācijām, tādēļ esmu jūsu labākais resurss.”
Guratins teica: “Kādām situācijām?”
Rathi uzmeta viņam drūmi uzjautrinātu skatienu. “Šādām situācijām. Ar nezināmajiem. Savādiem draudiem. Briesmoņiem, kas lien ārā no zemes.”
Labi, ka ne es vienīgais domāju, ka tas bija stulbs jautājums. Guratins nebija tik runātīgs kā pārējie, tādēļ man nebija īstas skaidrības par viņa personību. Viņš bija vienīgais uzlabotais cilvēks grupā, tādēļ varbūt jutās kā ārpusnicks vai tamlīdzīgi, lai gan citiem viņš acīmredzami patika. Es precizēju: “Situācijām, kurās personāls var tikt ievainots planētas radītu briesmu rezultātā.”
Arada nostājās manā pusē: “Piekrītu. Es domāju, ka jums vajag ņemt līdzi DrošVienību. Jūs nezināt, kas jūs tur sagaida.”
Mensa vēl arvien svārstījās: “Atkarībā no tā, ko atrodam, mēs varētu būt prom divas vai trīs dienas.”
Arada pamāja ar roku, ietverdama žestā mītni: “Šeit līdz šim nekas nav mūs apdraudējis.”
Droši vien tieši to pašu domāja DeltFall komanda, pirms viņus noēda vai saraustīja gabalos, vai ko nu tur. Bet Volesku piebilda: “Atzīšu, ka tas man liktu sajusties labāk.” Baradvaja pievienojās kanālam no med-punkta un pievienoja savu balsi manējai. Guratins bija vienīgais no palicējiem, kurš neteica neko.