Abīna pastiepa atvērtu plaukstu žestā, kas parasti nozīmēja “nešauj uz mani”, tikai viņa nebija nobijusies. Viņa bija lietišķa. Abīna teica: “Piedod, bet brūci vajag apkopot. Vai būs labāk, ja tev palīdzēs Miki?”
Es teicu: “Man ne...” un apstājos, jo nezināju, kā pabeigt šo teikumu. Man vajadzēja palīdzību, es negribēju, lai kāds man pieskaras. Šie bija savstarpēji nesavietojami stāvokļi.
Abīna gaidīja un vēroja mani. Tad viņa teica: “Miki, vai tu vari atstāt Hiruni?”
“Man viss labi,” Hirune nogārdza. Viņa mirkšķināja acis, rokās satvērusi no avārijas aptieciņas izņemto šķidruma līmeņa atjaunotāja iepakojumu. “Viss kārtībā.”
Abīna teica: “Labi. Es darbošos ar konsoli, un, Miki, nāc un palīdzi Rinai.” Vēl arvien vērojot mani, viņa pastiepa avārijas aptieciņu, un Miki to paņēma.
Kad Abīna aizgāja pie vadības konsoles, Miki teica: “Lūdzu, pacel kreiso roku un pavelc uz augšu kreklu, DrošVienība.”
Lai to izdarītu, man bija jānoliek Vilkenas šaujamais un josta. To es izdarīju, noliku tos uz krēsla aiz sevis, jo tas izskatītos pēc normālas Droš-Vienības darbības un tagad man vajadzēja izskatīties normālam. Veltīju daudz uzmanības atbildei, ko man bija jāsniedz Abīnai. Nolēmu, ka vislabākais būtu vienkāršs kļūdas labojuma paziņojums. “Es neesmu Rina. Rina ir...”
Abīna tajā brīdī ieslēdza racēju vadības staciju. Neskatoties uz mani un kanālā pētot konsoles saskarni, viņa teica: “Konsultante Rina ir tava vadītāja, jā, atvaino.”
Miki mani noskenēja un nosūtīja rezultātus uz manu kanālu. I lopā, manī bija iesprūduši diezgan pamatīgi metāla gabali. Miki no krūtīm izbīdīja rezerves tvērējroku un izmantoja to, lai turētu avārijas aptieciņu, no labās rokas izbīdot satvērēju. Man nav nepieciešama nervu blokāde, kanālā teicu Miki. Varu nogriezi klusāk sāpju sensorus.
Tas noteikti ir noderīgi. Miki iebāza satvērēju brūcē man sānos. Man nav sāpju sensoru, bel, no otras puses, man nav arī sāpju.
Jā, viena no atšķirībām starp botiem un DrošVienībām. Es reiz biju ar DiPTu runājis par citām atšķirībām. Kā mēs nevarējām
uzticēties cits citam cilvēku doto komandu dēļ. Un DiPTs bija teicis: Šeit nav cilvēku.
Nu, šeit bija cilvēki. Teicu: Miki, vai tu pastāstīji Donai Abīnai, ka nav tādas konsultantes Rinas — tikai es?
Jā, Miki atbildēja. Tas atrada lodi un prātīgi to izvilka. Kad pirmais kaujas bots uzbruka Vilkenai un Abīna jautāja, kā es zinu, ka tu runā patiesību, es pateicu. Tad Miki piebilda: Pateicu, jo tā gribēju, nevis tāpēc, ka man tas bija jādara.
Biju pārliecināts, ka Miki pats tam ticēja. Kāpēc viņa domāja, ka es meloju?
Viņa tā domāja tāpēc, ka Neatkarīgo Sa/duDusuPētnieku mītnes reģionā DrošVienību izmantošana ir nelegāla. Miki uzlika brūces noslēdzošo plāksteri uz pirmās brūces un ķērās pie otrās lodes. Viņa teica, ka šeit tevi iesūtījis kāds cits, kas strādā ar Neatkarīgajiem SalduDusuPētniekiem, tikai negrib atklāt savu identitāti. Viņa teica, ka tam nav nozīmes, jo tu te esi nosūtīts, lai mums palīdzētu.
Abīna izmantoja konsoli, lai ieslēgtu katra racēja saskarni. Man bija jāsāk izlūkot atspoli.
Tas bija sarežģīti, jo es gribēju, lai Abīnas un Miki saziņa un kanāls būtu izslēgti, tā, lai Gerta vai jebkurš cits, kurš ar slepkavnieciskiem nolūkiem vazājās pa šo kompleksu, nevarētu izmantot savienojumu mūsu nopeilēšanai. Bet bija labi, ka Miki zināja abu uz klāja esošo tērpu permanentās adreses. Atspoles kanāls vēl arvien bija aktīvs, un es varēju tajā iezagties, lai pieklauvētu pirmajam tērpam. Brīdi pabakstījies, panācu, ka tas atver saziņas kanālu.
Vispirms dzirdēju Kaderu, kurš prasīja ziņojumu par Edžiro stāvokli. Brē atbildēja, paziņojot, ka MedSistēma nogādājusi Edžiro atkopšanās telpā. Vibola fonā kaut ko piebilda, bet audio tas nebija īsti saklausāms. Tad es dzirdēju Gertu sakām: “Kādas ziņas no stacijas?”
Kaders, kurš izklausījās diezgan nostresojies, teica: “Vēl ne. Noteikti vētras izraisītie traucējumi.”
Vibola atkal ierunājās — un atkal pārāk slāpēti. Gcrta atbildēja: “Nē, mums ir jāpaliek U7. vietas, līdz kaut ko uzzinām.”
Kā tad. Viņa izklausījās mierīga, pārliecināta un iedrošinoša, lai gan biju diezgan pārliecināts, ka balss analīze liecinātu par fona spriedzi.
Pavācos tālāk no savienojuma un novietoju to fonā. Abīna bija ieslēgusi stacijas ekrānu — tas karājās gaisā virs konsoles virsmas un rādīja racēju vadības ekrānus. Viņa nomurmināja: “Nu tā. Visi racēji šobrīd ieslēdzas. Tas prasīs vairākas minūtes. Ceru, ka vari tos vadīt — izskatās, ka to programmētās procedūras ir izdzēstas.”
Miki tajā brīdī ņēma ārā šrapneļus no manas muguras. Es teicu: “Pārējā komanda nav ievainota, un Gerta vēl arvien darbojas kā viņu dro-šībniece. Viņa neļaus tiem atstāt atspoli, lai dotos jūs meklēt. Viņi nespēj sazināties ar staciju un izsaukt palīdzību.”
Abīna, saraukusi pieri, paskatījās uz mani. “Kā — nespēj? Atbraucot mums bija kontakts ar staciju. Tam nevajadzētu...”
Tālāko tekstu es pazaudējušo mans drons pieklauvēja ar ziņojumu. Tas bija sasniedzis dezinfekcijas telpu, tā skenera rādiusā atradās atspoles lūka, un vēl arvien ne miņas no kaujas botiem. Skaļi teicu: “To tur nav.” “Kas?” Abīna uztraukta novērsās no konsoles. “Kurš?”
“Kaujas boti. Drons tos neatrada pa ceļam uz atspoli.” Braucu cauri visam, ko tas man sūtīja, — skeneru, vizuālajiem un audio datiem. Drona skeneris bija daudz labāks nekā manējais, un tas bija aktīvi izpētījis maršrutu, meklējot potenciālus slēpņus. Salīdzinot viņa ceļu ar shēmu, nevarēju atrast neko, ko tas būtu palaidis garām. “To tur nav.” Nosūtīju drona vizuālos datus uz mūsu noslēgto kanālu.
Miki piešķieba galvu un pārskatīja video. Abīna pameta raižpilnu skatu uz 1 lirunes pusi. Viņa teica: “Tad tie noteikti ir netālu no šīs ligzdas, mēģina mūs iesprostot.”
Varbūt. Atradu savu neredzamo klejojošo liftu, liku tam doties uz dronam tuvāko lifta savienojumu un devu norādi dronam braukt ar liftu līdz pieturai pie ģeoligzdas. Pēc minūtes drons jau atradās pieejas koridoros ar manām noslēgtajām lūkām un skenēja apkārtni. Vēroju, kā tas ieraksta tukšus koridorus un krustojumus. Nekā. Boti neveidoja slēpņus ceļā uz atspoli, un viņi nebija pie ģeoligzdas.
Mana ieplānotā stratēģija nebija cietusi nekādu katastrofālu kļūmi vai kā, bet kaut ko es biju palaidis garām.
Tātad šis nebija labākais laiks, lai kristu panikā. Domās devos atpakaļ līdz pirmajam mirklim, kad biju izveidojis kontaktu ar dronu, un pievērsos datiem, ko tas bija saņēmis, pirms to izslēdza no kaujas botu tīkla. Trešajam aktīvajam kaujas botam tur bija veltīts ieraksts. Tas bija apzīmēts kā “ārpus zonas”.
Biju pieņēmis, ka tas atrodas ārpus zonas, jo devās uz atspoli, lai izveidotu slēpni gadījumam, ja mēs atkāptos, bet es nevarēju to zināt.
Kāpjamies vēl atpakaļ. Vilkena un Gerta bija nosūtītas uz šejieni NS nolīgtās drošības komandas vietā, lai apturētu/nogalinātu apskates komandu. Tad kādēļ viņas nebija ķērušās pie lietas, tikko atbraukušas uz tranzītstaciju? Tā kā tur bija tik maz cilvēku, darbiņš nebūtu grūts. Ja viņas būtu darbojušās stacijā, tad būtu nepieciešams atkāpšanās ceļš — bet, darbojoties šeit, kompleksā, atkāpšanās ceļa trūka vēl vairāk. Komandas atspole nevarēja ceļot pa tārpejām. Viņām būtu jāatgriežas tranzītstacijā, jānovāc Ostas vadības komanda, kas droši vien uzdotu daudz jautājumu par to, kas noticis ar pārējo apskates komandu, un jānozog kuģis, kas spēj doties tārpejā. (Vēlams, kuģis bez pilotbota, kas stipri pretotos nozagšanai.) Tas izklausījās pēc pamatīgas ķēpas, jo īpaši ņemot vērā to, ka kompleksā bija kaujas boti, kas bija gatavi iznīcināt iebrucējus — tad kādēļ GrayCris bija noalgojuši kādu citu?