Pārmetu munīcijas maisu pār plecu, pagrābu no plaukta griezēju, ieslēdzu tā strāvu un kāpu augšā pa eju.
Ienācu atpakaļ komandas telpās tieši tad, kad Miki ielidināja Gertu nopakaļ Abīnai un ieblieza pa manuālo lūkas noslēdzējpogu. Lūka aizvērās, un Miki pagriezās. Es tam teicu: Miki, vācies projām no šejienes! Ej, noslēpies kravas telpā!
Nē, Rin, tas teica. Es tev palīdzēšu!
Kanālā Abīna kliedza uz Miki, lai tas pievienojas viņiem, ka viņa pateiktu Kaderam, lai viņš atver lūku, lai tikai tas nāk iekšā — un Miki viņai atbildēja: Prioritāte ir aizsargāt draugus.
Prioritātes izmaiņas, Abīna nosūtīja. Prioritāte ir pasargāt sevi.
Prioritātes izmaiņas noraidītas, Miki viņai atbildēja.
Serdes griezējs bija ieslēdzies un pievienojies manam kanālam, lai nosūtītu ieprogrammētus brīdinājumus un noderīgu instrukciju komplektu. Jā, nudien, es gribēju izslēgt drošības protokolu, paldies, ka pajautāji.
Biju ieplānojis iedot serdes griezēju Miki, lai tas varētu tikt klāt kaujas botam, kamēr es novēršu tā uzmanību. Bet kaujas bots sadragāja lūku un pēkšņi atradās komandas telpā ar mums, un nebija laika ne plānam, ne stratēģijai.
Bots zināja, ka es tur esmu, un pagriezās, stiepjoties pēc manis, kamēr es pacēlu griezēju. Miki atspērās ar kājām pret lūku, kas aizsargāja eju uz klāju, un metās lēcienā. Tas pārlidoja pāri kajītei, izbrāzās cauri peldošajam ekrānam un trāpīja botam pa galvu. Nezinu, vai Miki mēģināja novērst kaujas bota uzmanību vai arī bija redzējis mani līdzīgā veidā uzbrūkam botam, kas metās virsū Vilkenai, un nu mēģināja šo paņēmienu atkārtot. No kajītes lejup pa pieejas gaiteni un ārā pa sabojātajām slūžām strauji izplūda gaiss, un tā plūsma deva Miki lēcienam papildu ātrumu.
Bots pamanīja šo kustību un pagriezās prom no manis, piecēlās un pastiepa roku, lai notvertu Miki aiz torsa. Es izmantoju šo izdevību un metos uz priekšu, lai ieblieztu serdes griezēju tieši pie bota sāniem, kur atradās tā smadzenes. Ieslēdzu griezēju. Man nebija laika atsperties, tādēļ atsitiens mani pameta atpakaļ, un uz trim sekundēm mana redze aptumšojās.
Biju garšļaukus uz klāja, un kanālā dzirdēju tikai cilvēkus, kas kliedza vadības kajītē, cilvēkus, kas kliedza saziņā ar Ostas vadību, un atspoles trauksmes sirēnu, kas nodrošināja to, ka nu ikviens uzzināja, ka bojātu lūku dēļ gaiss ar sprādzienu pametis telpu. Man virsū gulēja serdes griezējs, un es pastūmu to malā, lai pieceltos sēdus. Sapratu, ka vienubrīd esmu dzirdējis Abīnas izmisuma kliedzienu, bet nezināju, kas noticis.
Kaujas bots vēl arvien stāvēja telpā, bet tas nekustējās, tā locītavas bija sastingušas. Serdes griezējs bija izgājis cauri tā torsam no vienas puses līdz otrai, izgriežot glītu aizsargbruņu un procesoru šķērsgriezumu. Griezējs bija izmetis serdi, un tagad tā vāļājās pa klāju. Sapratu, ka tieši tā bija iebliezusi man pa galvu. Pieņēmu, ka, par spīti instruktāžai, es to verķi biju turējis aplam.
Miki bija sabrucis botam pie kājām, un kaut kas izskatījās nelāgi. Piecēlos kājās, mēģinot saprast, kādus bojājumus Miki ir cietis, tad sastingu. Kaut kas izskatījās nepareizi, jo Miki krūškurvis bija sadragāts — tā procesors, atmiņa, viss, kas bija padarījis to par Miki, bija ar vienu bota rokas spiedienu saspiests nebūtībā.
Es vienkārši sēdēju uz klāja. Atspole tuvojās stacijai, un cilvēki bija saziņas kanālā, viņi no vadības kajītes runāja ar Ostas vadību. Viņi nevarēja nolaist slūžas salauzto lūku dēļ, un es nebiju atbildējis uz viņu mēģinājumiem mani sasniegt saziņā vai kanālā. Biju sūtījis vizuālos datus no savas kameras uz komandas kanālu, un viņi bija redzējuši kauju un Miki pēdējos mirkļus no mana skatpunkta. Pirms atslēgšanās no viņu kanāla biju dzirdējis, kā Abīna šņukst, kā Hirune mēģina viņu mierināt, kā pārējie šokā kaut ko murmina.
Arī man bija nepieciešams gaiss — gan ne tik daudz kā cilvēkiem —, un varbūt tieši tā trūkums lika man justies tik lēnam un atsvešinātam. Izmantoju stacijas kanālu, lai vēlreiz pieklauvētu Kuģim un liktu tam atvienoties no stacijas, kā arī norādītu tam satikšanās punktu. Tā mierīgā atbilde, ka rīkojums saņemts, šķita savāda — it kā viss būtu normāli un nebūtu notikusi nekāda nelaime.
Vibola pieklauvēja pie klāja lūkas un sauca: “DrošVienība, vai tu esi tur? Atbildi!”
Man bija jātiek no šejienes prom. Es pietrausos kājās un devos pa gaiteni uz avārijas tērpu skapīšiem. Uzvilku pilnu evakuācijas tērpu ar manevrēšanas dzinējiem, un gaisa strāva, kas mani apņēma, tiklīdz biju uzvilcis ķiveri, mani atžirdzināja. Atstāju skapīti vaļā un atbrīvoju arī pārējos tērpus — tā, lai tad, kad kāds pamanītu, ka viena no tiem trūkst, viņi varētu pieņemt, ka tas noticis uzbrukuma laikā un tērps ir izrauts ārpusē kopā ar citiem izmešiem. Gribēju, lai viņi domā, ka tā noticis arī ar mani, ka esmu saplosīts gabalos un izrauts ārā pa lūku. Tad devos pa gaiteni uz sabojātās lūkas pusi, ārā pa to un prom.
Nebiju iepriekš izmantojis šādu tērpu (slepkabotiem parasti neļauj bez pieskatīšanas dreifēt pa kosmosu), bet tam bija ļoti noderīgs iekšējo instrukciju kanāls. Ap to bridi, kad ieradās Kuģis, es varēju iešauties tā slūžās kā profiņš.
No stacijas izskatītos tā, it kā Kuģis būtu piebremzējis, lai ļautu atspolei tikt tam garām un tā varētu droši piedokoties Ostas vadības vietā. Nedomāju, ka kāds sensoros īpaši pētītu, vai te kaut kur neizbēg DrošVienības evakuācijas tērpos.
Kad biju izgājis slūžu ciklu un licis Kuģim uzgriezt nedaudz vairāk gaisa, devu rīkojumu doties tālāk pa ierasto kursu uz tārpeju un HaveRat-ton staciju. Nodabūju tērpu un nometu to malā līdz ar Vilkcnas ieroci un munīcijas maisu, ko biju savācis no kastes. Apsēdos uz klāja un sāku metodiski pārbaudīt aprīkojumu, lai pārliecinātos, ka tajā nav izsekošanas ierīču.
Abīna bija mēģinājusi mainīt Miki prioritātes, lai tas glābtu savu dzīvību, un Miki bija atteicies to darīt. Kas nozīmēja, ka viņa bija piešķīrusi tā programmatūrai šo iespēju — spēju krīzes situācijā pieņemt patstāvīgu lēmumu. Tas bija nospriedis, ka tā prioritāte ir glābt cilvēkus un varbūt arī glābt mani. Vai varbūt tas bija zinājis, ka nevienu no mums nevar izglābt, bet bija gribējis dot mani iespēju mēģināt. Vai varbūt tas negribēja, lai es stājos preti botam viens pats. Lai kas tas būtu — es to nekad neuzzināšu.
Ko es zināju — ka Ablna bija patiešām mīlējusi Miki. Tas sāpēja visvisādos aspektos. Miki nekad nevarētu būt mans draugs, bet tas bija viņas draugs, un, kas svarīgāk, viņa bija tā draugs. Viņas instinktīvā reakcija krīzes situācijā bija likt Miki glābties pašam.
Pēc tam kad biju pārbaudījis maisā esošos lādiņus un munīciju, atradu maisa dibenā apslēptu kabatu. Iekšā bija vairāki identitātes marķieru komplekti un atmiņas čips — lielāks un citas markas nekā tie, kurus biju noglabājis rokā. Pietrausos kājā un atradu kravas konsolē lasītāju.
Nu, šis jau bija interesanti.
Man riebjas, ka man kaut kas rūp. Bet izskatās, ka, reiz iesācis, tu nespēj mitēties.
Nebūs tā, ka es vienkārši nosūtīšu ģeoligzdas datus Dr. Mensai. Es aizvedīšu tos viņai pats personiski. Es došos atpakaļ.