Tas mani aizveda uz vienu no tukšajām kabīnēm, kas bija pilnībā nošķirta. Instruējot kabīni aizvērt durvis privātuma nodrošināšanai, izjutu tādu atvieglojumu, ka mani uzticamas veiktspējas rādītāji palielinājās par pusprocentu. Kabīne noskenēja manu cietās valūtas karti un tad piedāvāja izvēlnes.
Izvēlējos sarakstu, kas bija atzīmēts kā vienkāršs, praktisks un ērts ceļojumam. Mirkli kavējos pie gariem svārkiem, platām biksēm, pilna garuma kaftāniem, tunikām un jakām, kas sniedzās līdz ceļgaliem. Doma, ka varētu to visu apvienot, izmantojot milzumdaudz drēbju kā buferi starp sevi un apkārtējo pasauli, bija vilinoša, bet es nebiju paradis tā ģērbties un baidījos, ka tas būs manāms. (Man bija bijis nepieciešams gana ilgs laiks, lai izfunktierētu, ko darīt ar rokām un plaukstām gan ejot, gan stāvot mierīgi; papildu apģērbs nozīmēja, ka potenciāli bija daudz vairāk iespēju pieļaut uzmanību piesaistošas kļūdas.) Vilināja arī lakati, cepures un citi galvas un sejas aizsegi, no kuriem dažiem bija funkcijas cilvēku kultūrās, bet tieši tādas lietas varētu izmantot Droš-Vienība, kas mēģina maskēties, tādēļ tie mani vienkārši marķētu papildu drošības skenēšanai.
Līdz šim biju valkājis jau divas dažādas cilvēku drēbju kārtas, tādēļ man bija labāk zināms, kas man šķiet efektīvi. Izvēlējos darba zābakus, diezgan līdzīgus tiem, ko savulaik biju nozadzis BrīvTirgus Ostā. Tie paši pielāgojās pēdas izmēram, kā arī tiem bija nedaudz armatūras, kas nodrošināja pret smagu priekšmetu triecieniem — tas gan bija svarīgāk cilvēkiem, nevis man. Tad bikses ar daudzām noslēdzamām kabatām, kreklu ar garām piedurknēm un apkaklīti, kas nosedza manu datu portu, un vēl vienu mīkstu jaku ar kapuci. Labi, jā, drēbes bija ļoti līdzīgas tām, ko biju valkājis iepriekš, tikai citās melnās un tumši zilas krāsas kombinācijās. Autorizēju maksājumu, un pa atveri izkrita iepakojumi.
Kad biju uzvilcis jaunās drēbes, sajutu kaut ko savādu — emociju, kuru parasti asociēju ar jauna, daudzsološa seriāla atklāšanu izklaides kanālā. Man “patika” šīs drēbes. Varbūt man tās pat patika pietiekami, lai atbrīvotos no pēdiņām pie vārda “patika”. Kopumā man nepatīk lietas, kuras nevar lejupielādēt izklaides kanālā.
Varbūt tāpēc, ka biju izvēlējies tās pats.
Varbūt.
Dabūju ari jaunu mugursomu — labāku, ar lielāku skaitu aizdarāmu kabatiņu. Saģērbos, saņēmu atlaidi, jo biju gatavs iemest vecās drēbes veikala pārstrādes tvertnē, un atstāju kabīni.
Izgājis stacijas tirdzniecības centrā, iejuku pūlī un sāku lejupielādēt jaunus izklaides medijus un transporta grafikus, kā arī sāku kanālā meklēt jaunumus. Meklēšana pēc drošības uzņēmuma logo bija sniegusi tā nosaukumu: Palisāde. Sāku meklēt ari to.
Man bija pēc iespējas drīzāk jāpazūd no HaveRatton un jāizplāno labs veids, kā nogādāt atmiņas čipus Dr. Mensai.
Manā rokā paslēptajos čipos bija daudz datu, kurus lejupielādēju no Milu racējiem, un tajos bija fakti par svešo sintētiku ieguvi, ko GrayCris bija veikuši, izliekoties, ka nodarbojas ar teraformēšanu. Un atmiņas čips, ko biju atradis Vilkenas un Gertas aprīkojumā, parādīja vēl vairāk. Tajā bija ieraksti ar viņu darba vēsturi GrayCris labā — visi rūpīgi sakārtoti un sistematizēti, gatavi nosūtīšanai žurnālistiem vai korporatīvam konkurentam. Domāju, ka tas bija šantāžas mēģinājums vai arī mēģinājums nodrošināt, ka GrayCris nemēģinās viņas novākt. Lai kas tas arī nebūtu, tagad čips piederēja man.
Sī un pārējo čipu personiska aizvešana Mensai būtu visdrošākā metode, un to es biju nolēmis darīt. Es tikai nebiju drošs, ka vēlos viņu atkal redzēt. (Vai, precīzāk, nevēlējos, ka viņa atkal redz mani.)
Domas par Menšu atsauca prātā veselu mulsinošu emociju mezglojumu, ar ko es šobrīd negribēju ņemties. Vai vispār kādreiz. Bet tas
nebija lēmums, ko man būtu jāpieņem šodien. (Jā, “vai vispār kādreiz” attiecās arī uz šo daļu.) Es jebkurā gadījumā varēju ielauzties vietā, kurā viņa uzturējās, un atstāt viņai čipus un zīmīti. (Biju daudz domājis par šo zīmīti. Man bija citas iespējas, bet droši vien izvēlētos “Ceru, ka šie pierādījumi pret GrayCris būs noderīgi, paraksts: Slepkabots”.) Man bija jākoncentrējas uz to, kā noskaidrot, vai viņa vēl arvien bija BrīvTirgus Ostā vai devusies atpakaļ uz Saglabāšanas aliansi bez...
Mans meklējums jaunumos sniedza virkni atbilžu, un popularitātes topa augšgalā esošais virsraksts man lika apstāties kā iemietam. Laimīgā kārtā biju platā tirdzniecības centra ejā, kur atradās lielo transportlīniju biroji; retais pūlis pašķīrās un plūda man apkārt. Piespiedu sevi aiziet līdz tuvākajai ieejai birojā un nostājos vietā, kur tam piederošais kanāls translēja reklāmas un informācijas video. Tas nebija ideāli, bet man bija jāatrodas vietā, kur varēju vienkārši stāvēt nekustīgi un koncentrēties uz ziņu.
GrayCris bija apsūdzējuši Dr. Menšu korporatīvā spiegošanā.
Kā, dirsā, līdz tam varēja nonākt pēc iepriekšējiem jaunumiem, kurus biju ieguvis? Spēlē bija vairākas sūdzības tiesā, bet tajās GrayCris acīmredzami bija agresora lomā pret apskates komandām. Pat bez citiem pierādījumiem mums bija mana kanāla ieraksts un Mensas tērpa kameras ieraksts, kurā GrayCris pārstāvji atzina savu vainu. Pat stulbais, lētais puskoka lēcēju uzņēmums, kam biju piederējis, nevarētu visu tā sajāt.
Bet acimrcdzot varēja gan. Un Dr. Mensa bija nekorporatīvas politiskas vienības planētas vadītāja — kā viņu varēja apsūdzēt korporatīvā spiegošanā? Tas ir — es neko par to nezināju, jo mums tā arī nebija iedots modulis par cilvēku likumu būšanām, bet tas izklausījās aplami.
Tiku pāri sākotnējam sašutumam un saņēmos, lai izlasītu pārējo ziņu. GrayCris bija izvirzījuši apsūdzību, bet neviens nezināja, vai ir sākusies prāva. (Pretprāva? Ir tāds vārds?). Viss bija tikai pārspriedumi, jo žurnālisti nevarēja atrast Menšu.
Pag, ko?
Tad kur viņa bija? Kur bija pārējie? Vai viņi bija atgriezušies Saglabāšanā un atstājuši Menšu vienu? Spriežot pēc manas līdzšinējās izpētes, Saglabāšanas attieksme pret viņu planētu vadītājiem bija ārkārtīgi nevērīga. Mājās Dr. Mensai pat nevajadzēja drošībniekus. Bet bija stulbi atstāt viņu vienu BrīvTirgus Ostā, kur ar viņu varētu notikt jebkas. Kur notika.
Es gribēju iztriekt dūri cauri tuvākajam korporatīvajam logo. Debi-lie cilvēki nezināja, kā palikt drošībā, debilie cilvēki iedomājās, ka visas vietas bija kā stulbā, garlaicīgā Saglabāšana!
Man vajadzēja vairāk informācijas, acīmredzami es biju palaidis garām svarīgus notikumu pavērsienus. Devos lejup pa jaunumu laika līniju, meklējot saistītās birkas, darot to sistemātiski, cenšoties nekrist panikā. Saskaņā ar ierakstiem, ko BrīvTirgus Osta bija publiskojusi, lai atkratītos no žurnālistiem, Arada, Overse, Baradvaja un Volesku visi bija pirms kādiem trīsdesmit cikliem devušies uz Saglabāšanu. Mensai bija bijis jādodas kopā ar pārējiem, bet viņa to nebija izdarījusi. Tiktāl skaidrs.
Nākamais datu punkts bija tik dziļi ierakts citā stāstā, ka es gandrīz palaidu to garām. GrayCris bija publicējuši jaunumu izlaidumu, kurā bija rakstīts, ka Mensa bija devusies uz TranRollinHyfa, lai atbildētu viņu prāvā, bet BrīvTirgus Osta to nevarēja apstiprināt.
Kur, dirsā, bija TranRollinI lyfa?
Drudžaini meklējumi publisko kanālu informācijas bāzēs man sniedza atbildi, ka TranRollinHyfa ir stacija — milzīgs centrmezgls, kurā bija izvietoti divsimt uzņēmumu, tostarp GrayCris, galvenie biroji. Tātad ne pilnībā ienaidnieka teritorija. Savādi, bet tas man nelika justies daudz labāk.