Nākamās saistītās ziņas spriedelēja, ka Mensa devusies uz Tran-RollinHyfa staciju, lai sniegtu liecību Saglabāšanas un DeltFall komandas labā sūdzībā pret GrayCris. Nākamajā ziņā tika spriests, ka varbūt viņa bija devusies, lai liecinātu GrayCris iespējamajā prāvā pret Menšu.
Biedējošā kārtā abas juridiskās personas, kas kaut ko varētu zināt — Saglabāšanas alianse un mans stulbais bijušais īpašnieks, puskoka lēcēju uzņēmums BrīvTirgus Ostā —, nebija sniegušas oficiālu ziņojumu, tikai apstiprinājušas, ka viņa noteikti atrodas TranRollinHyfa stacijā.
Mensa nebija muļķe, viņa nekādā gadījumā nedotos pat tuvumā naidīgai korporatīvai teritorijai bez aizsardzības. Ja viņa bija brīvprātīgi devusies uz TranRollinHyfa staciju, tad nodrošinājums šādam ceļojumam — lai viesotos pie GrayCris, kuri jau reiz bija mēģinājuši viņu nogalināt, — būtu dārgi iegādājams un vēl dārgāk veicams, un uzņēmumam būtu jāpiekrīt jebkam, lai dabūtu Menšu ārā — tostarp ari jānosūta uzbrukuģis. Drošāk un tātad ari lētāk būtu bijis palikt BrīvTirgus Ostā, nodrošinājuma uzņēmuma darbības centrā, un likt visiem iesaistītajiem doties uz turieni. Uzņēmums uz to būtu uzstājis.
Secinājums: Mensa uz TranRollinHyfa staciju nebija devusies brīvprātīgi.
Kāds bija viņu maldinājis, ievilinājis slazdā vai piespiedis uz turieni doties. Bet kāpēc? Ja GrayCris to bija plānojuši darīt, kāpēc gaidīt tik ilgi, kāpēc sniegt visiem iesaistītajiem lieciniekiem laiku sagatavot sūdzības, liecināt un sniegt pierādījumus žurnālistiem? Kas gan bija noticis, ka GrayCris bija krituši tādā panikā, lai...
Oi. Oi, sūdi vagā.
OTRĀ NODAĻA
Man bija jādodas — un ātri. Un ne ar bota vadītu transportu. Pali-sādes pakaļdzīšanos aizkavēs tas, ka es neatrados uz Kuģa, bet aizkavēšanās nebūs ilga, un, ja viņiem vispār bija smadzenes, viņi sāks pārmeklēt visus automātiskos transportkuģus. Savācu grafikus īpaši ātriem pasažieru transportkuģiem ar cilvēku komandu (nē, ne tiešos ceļojumus; es acīmredzami esmu idiots, bet ne jau tāds idiots) un atradu vienu, kas pēc četrām stundām dosies uz lielu centrmezglu. No turienes varēšu nokļūt tur, kur nepieciešams.
Līdz šim nebiju ceļojis šādā veidā galvenokārt tādēļ, ka negribēju. Sākumā šaubījos par to, vai spēšu uzlauzt ieroču skenerus, vienlaikus laužot ID un maksājuma sistēmas. Bet tagad, pateicoties Vilkenai un Ger-tai, man vairs nebija iemesla izvairīties.
Es biju ticis pie viņu krīzes krājumu somas, kas bija pilna ar cietās valūtas kartēm un dažādiem ID marķieriem. Marķieri ir paredzēti ievietošanai zem ādas, un tie satur identificējošu informāciju. Normālā situācijā tos varētu nolasīt tikai šim mērķim radīti skeneri, bet, nedaudz paķimerējoties ar savu skeneri, arī es varēju nolasīt šifrētos datus un ceļā uz HaveRatton staciju biju izpētījis tos visus.
Korporācijas Malas identitātes marķieros parasti bija daudz informācijas par to nēsātāju — bet šie bija pagaidu marķieri, paredzēti ceļotājiem no vietām ārpus Malas. Tajos bija nekorporatīvas vienības piešķirta ciparu
virkne, kas autorizēja ceļojumu, kā ari norādīja izcelsmes vietu un vārdu. Acīmredzami tieši tādēļ Vilkenai un Gertai tie bija — lai viņas varētu pēc vajadzības nomainīt identitātes. Korporatīvām politiskām vienībām vairāk interesē savu, nevis svešu cilvēku izsekošana. Medijos biju redzējis, ka Korporācijas Malā ceļot vieglāk bija nepilsoņiem, nevis pilsoņiem, zem-pilsoņiem un visām pārējām kategorijām, ko dažādās politiskās vienības izmantoja, lai paturētu acīs savus cilvēkus. (Varēja būt arī sliktāk. Vismaz cilvēki varēja izgriezt ID marķierus; savukārt uzņēmuma logo, kam biju piederējis, bija iegravēts mana ķermeņa daļās, no kurām nevarēju tikt vaļā.)
Devos uz publisku atpūtas telpu, ar cietās valūtas karti samaksāju par noslēgtu nodalījumu un izvēlējos “Džianu” no Partalos Absalo. Atplēsu ādu pie pleca locītavas un ievietoju zem tās marķieri. Man bija jānogriež klusāk sāpju receptori šajā zonā, bet vismaz nenotika lieka šķidrumu noplūde.
Kopš aiziešanas no Dr. Mensas es laiku pa laikam biju izlicies par cilvēku, bet šī bija pirmā reize, kad man bija kas tāds, kas oficiāli apzīmēja mani kā cilvēku. Tas bija savādi.
Man tas nepatika.
Kioskā pie iekāpšanas zonas samaksāju par braucienu, un manu jauno ID noskenčja gan tur, gan pie transporta slūžām, kad pa tām iegāju. Procesā man bija jāuzlauž divi ieroču skeneri un jāpielāgo personiskās skenēšanas rezultāti, lai tie nerādītu tik pārmērīgi daudz uzlabojumu. Riju samaksājis par privātu kajīti ar tualeti un automātisku maltīšu piegādi. (Maltītes man nebija nepieciešamas, bet tās man ļaus kaut ko iegāzt pārstrādātājā, lai atkritumu līmenis neliktos pārāk zems — ja nu kāds pārbaudītu.) Kuģa kanāls aizveda mani uz kajīti, un gaitenī es redzēju tikai četrus cilvēkus, kā arī, paejot garām atpūtas telpai, dzirdēju vēl piecus. Mans mērķis bija turpmākā septiņu ciklu ilgā ceļojuma laikā viņus vairs nemanīt.
Kajīte bija glītāka nekā tā, kas man bija bijusi vienīgajā braucienā pasažieru transportkuģī. Tajā bija lāviņa ar visu nepieciešamo gulēšanai, neliela ckrānvirsma, durvis, kas veda uz mazītiņu tualetes telpu, uzglabāšanas skapītis personiskajām mantām, kā arī maltīšu piegādes atvere. Es noslēdzu durvis, pat nepapūlējos apsēsties un kaut vai nomest somu. Kamēr vēl bijām stacijā, man bija jāpārmeklē kanāli.
Izveidoju vienu vaicājumu ar TranRollinHyfa staciju, kā arī papildināju ziņu meklēšanu ar jauniem atslēgvārdiem un laika norādēm. Dodoties uz iekāpšanas zonu, jau biju savācis jaunāko mediju lejupielādes. Paredzēju, ka man būs nepieciešama atslodze.
Domāju, ka vismaz daļēji zināju, kas notiek, un tas nebija labi. No GrayCris skatpunkta bija secīgi notikušas šādas lietas:
1. Dr. Mensa bija iegādājusies (lietotu, nedaudz apskādētu) Droš-Vicnību, kas pēc tam bija nozudusi nezināmā virzienā. 2. Ziņojumā, ko transportkuģi bija izplatījuši pa visu Korporācijas Malu, Dr. Mensa bija teikusi, ka vajadzētu veikt izmeklēšanu Milu, jo fakts, ka GrayCris ir pametuši teraformēšanas kompleksu, ir aizdomīgs. (Tas nekas, ka pirmais Milu bija pieminējis žurnālists, nevis viņa.) 3. Milu bija parādījusies DrošVienība un palīdzējusi Neatkarīgo SalduDusuPētnieku nolīgtajai apskates grupai a) izglābt kompleksu no nogāšanās uz planētas un b) gūt pierādījumus, ka tas nemaz nebija teraformēšanas komplekss, bet gan nelegālu izrakumu platforma.
Jaunumi 3a un 3b jau bija ziņu kanālos un izplatījās pa Korporācijas Malu līdz ar Abīnas un pārējo liecinieku stāstiem un Vilkcnas un Gertas liecību par to, kas viņas nolīdzis.
Skaidrs, ka GrayCris domāja — Mensa nosūtījusi mani uz Milu, lai viņus izjātu.
Upsī.
Šis bija stresains ceļojums — gluži kā tas, kurā DiPTs iepazīstināja ar sevi, dodot man mājienu, ka varētu izdzēst manas smadzenes, vai tas, kurā es nespēju beigt domāt par Miki. Un tas ar Eiresu un pārējiem cilvēkiem, kuri bija pārdevušies līgumverdzībā.
Laikam lielākā daļa manu līdzšinējo ceļojumu bija bijuši stresaini.
Šoreiz trauksme bija nomācoša, un es darīju to pašu, ko vienmēr — skatījos mediju saturu. Viens no jaunajiem HaveRatton stacijā nejauši lejupielādētajiem seriāliem izrādījās esam gara vēsturiska drāma par pirmajiem cilvēku ceļojumiem kosmosā. Tās žanrs bija “daiļdokumentālisms” (nē, es arī nezinu, ko tas nozīmē), bet visur bija pievienotas it kā patiesas ekrān-piezīmes ar informāciju par īsto vēsturi. Bija savādi redzēt, ka ari tad pastāvēja variācija par DrošVicnībām. Viņi neizmantoja klonētas cilvēku daļas, bet gan īstas cilvēku daļas — no cilvēkiem, kas pēc katastrofāliem ievainojumiem vai nāvējošām slimībām bija izlēmuši, ka viņu ķermeņu daļas var izmantot, lai izveidotu tos, ko tolaik sauca par Uzlabotajiem Visurgājējiem. Daži cilvēki galvenajā sižeta līnijā pat bija pazinuši vienu UV, kad tas bija cilvēks, un viņi visi vēl arvien bija draugi. U V nebija cilvēkveida ķermenis, bet tie varēja izvēlēties uzdevumus un cilvēkus, ar kuriem kopā strādāt. Tie sarunājās ar cilvēkiem, sniedza padomus, reizēm vadīja glābšanas ekspedīcijas un bieži vien izglāba visu pasākumu. Neskatoties uz pārliecinoši informatīvajām ekrānpiezīmēm, man bija grūti noticēt to patiesumam. Otrās sērijas vidū es atmetu ar roku un pārslēdzos uz muzikālu komēdiju.