Mensa izlēmīgi pamāja. “Labi, tad izlemts. Sākam darbu!”
Tā nu es sagatavoju lielo divplāksni, lai dotos uz otru planētas malu. (Un — jā, man bija jāpēta instrukcijas.) Pārbaudīju to tik labi, cik varēju, atceroties, kā pēkšņi bija pārtraucis darboties mazā divplākšņa autopilots. Bet mēs nebijām izmantojuši lielo divplāksni kopš brīža, kad Mensa tūlīt pēc atbraukšanas bija ar to pacēlusies gaisā, lai pārbaudītu. (Aprīkojumu saņemot, viss bija jāpārbauda un problēmas nekavējoties jāreģistrē, citādi uzņēmums atteicās uzņemties atbildību.) Bet viss izskatījās labi, vai vismaz atbilda tam, kas specifikācijā bija norādīts. Lidaparāts šeit atradās tikai avārijas situācijām, un, ja nebūtu notikusi šī klizma ar DeltFall, mēs varbūt to vispār nebūtu izmantojuši līdz mirklim, kad vajadzētu to ievietot atpakaļbrauciena transportkuģī.
Ieradās Mensa, lai pati pārbaudītu divplāksni, un lika man sagatavot vēl papildu līdzekļus DeltFall komandai. Es tā arī darīju, šo cilvēku labad cerēdams, ka tas būs nepieciešams. Manuprāt, vienīgie papildlī-dzckļi, kas DeltFall komandai būtu nepieciešami, būtu, saistīti ar līķu savākšanu, bet, kā būsiet pamanījuši, retajās reizēs, kad man nav vienalga, es mēdzu būt pesimists.
Kad viss bija gatavs, Overse, Rathi un Pin-Lī iekāpa divplāksnī un es cerīgi nostājos pie kravas nodalījuma durvīm. Mensa norādīja uz kajītes pusi. Es aiz aptumšotā sejsega savaikstījos un iekāpu.
CETURTĀ NODAĻA
Mēs lidojām visu nakti — cilvēki skenēja apkārtni un apsprieda reljefu ārpus mūsu apskates lauka robežām. Tagad, kad viņi zināja, ka mūsu rīcībā esošā karte nav īsti uzticama, viņiem bija īpaši interesanti vērot apkārtni.
Mensa piešķīra visiem, arī man, sardzes dežūras. Šis bija kas jauns, bet man tas patika, jo tagad man bija laika sprīži, kad man nevajadzēja ne pievērst uzmanību notiekošajam, ne izlikties, ka to daru. Mensa, Pin-Lī un Overse pēc kārtas sēdās pilota un otrā pilota sēdekļos, tādēļ man nebija pārāk daudz jāuztraucas par to, ka autopilots mēģinās mūs nogalināt, un es varēju pārslēgties uz dīkstāves režīmu un skatīties saglabāto seriālu krājumus.
Kad kādu laiku jau bijām lidojumā, lidmašīnu vadīja Mensa, bet otrā pilota krēslā sēdēja Pin-Lī, Rathi pagrieza sēdekli uz manu pusi un teica: “Mēs esam dzirdējuši... Mums lika noprast, ka cilvēkus imitējošās botvienības ir... daļēji ražotas no klonēta materiāla.”
Es negribīgi apturēju seriālu, ko skatījos. Šis sarunas virziens mani darīja piesardzīgu. Visa šī informācija atradās vispārīgo zināšanu datubāzē, kā arī uzņēmuma nodrošinātajā brošūrā, kur aprakstīta sīkāka izmantoto vienību specifikācija. Zinātnieks un tā tālāk būdams, viņš to zināja. Un viņš nebija no tiem, kas uzdotu jautājumus, uz kuriem tikpat labi varētu atbildēt, paskatoties kanālā. “Taisnība,” es atbildēju, cenzdamies panākt, ka mana balss ir tikpat neitrāla kā parasti.
Rathi šķita noraizējies. “Bet skaidrs, ka... Acīmredzot tev ir jūtas...”
Es sarāvos. Neko nevarēju padarīt.
Overse tajā laikā bija kanālā, pētot novērojumu datus. Viņa pacēla galvu un sarauca pieri. “Rathi, ko tu dari?”
Rathi vainīgi sadīdījās. “Es zinu, ka Mensa mūs lūdza tā nedarīt, bet...” Viņš pamāja ar roku. “Tu to redzēji.”
Overse noņēma saskarni. “Tu to satrauc,” viņa caur sakostiem zobiem izgrūda.
“Par to jau ir runa!” Rathi izmisis savicināja rokas. “Šī ir pretīga, drausmīga prakse, tā ir verdzība. Tā nav mašīna, tāpat kā Guratins nav...” Overse neapmierināti atcirta: “Un tu domā, ka tas to nezina?” Mans pienākums ir ļaut klientiem man teikt un darīt ar mani visu, ko viņi grib, un, ja mans vadības modulis darbotos, kā paredzēts, man nebūtu izvēles. Man arī nevajadzētu nosūdzēt klientus nevienam citam, kā tikai uzņēmumam, bet man nebija variantu — es būtu izlēcis pa lūku. Nosūtīju sarunu kanālā, norādot Menšu kā adresātu.
Viņa no vadības kabīnes iesaucās: “Rathi! Mēs par to runājām!”
Es izslīdēju no sēdekļa un devos uz divplākšņa aizmuguri, cik tālu vien spēju, pavērsies pret tā priekšgalā esošajiem skapīšiem. Tā bija kļūda; DrošVienība ar neskartu vadības moduli normālā situācijā to nedarītu, bet viņi to neievēroja.
“Es atvainošos,” Rathi teica.
“Nē, vienkārši liec to mierā,” Mensa atbildēja.
“Tas padarītu visu tikai sliktāku,” Overse piebilda.
Es tur stāvēju, līdz viņi nomierinājās un atkal apklusa, tad ieslīdēju aizmugures sēdeklī un atsāku skatīties iesākto seriālu.
Nakts vidū sajutu, kā izslēdzas kanāls.
Es to tajā laikā neizmantoju, bet Drošības sistēmas kanāli no dro-niem un iekšējām kamerām darbojās fonā, un es tām ik pa brīdim pieslēdzos, lai pārliecinātos, ka viss ir kārtībā. Cilvēki, kas bija palikuši mītnē, bija aktīvāki nekā parasti šajā laikā, varbūt tāpēc, ka bija satraukušies par to, ko mēs atradīsim DeltFall nometnē. Dzirdēju, kā laiku pa laikam Arada staigā apkārt, bet Volesku savā lāvā ik pa brīdim iekrācas. Barad-vaja bija pārvietota atpakaļ savā istabā, bet bija nemierīga un izmantoja kanālu, lai pārskatītu savas lauka piezīmes. Guratins bija centrmezglā un kaut ko darīja savā personiskajā sistēmā. Es prātoju, ar ko viņš ir aizņemts, un biju tikko kā sācis prātīgi bakstīties pa CentrSistēmu, lai to noskaidrotu. Kad kanāls izslēdzās, sajūta bija tāda, it kā kāds būtu iepļaukājis manu smadzeņu organisko daļu.
Piecēlos sēdus un teicu: “Satelīts izslēdzās.”
Pārējie — izņemot Pin-Lī, kas bija pilots — satvēra savas saskarnes. Vēroju viņu sejas izteiksmes, sajūtot klusumu. Mensa piecēlās no sēdekļa un pievienojās man aizmugurē. “Vai esi drošs, ka tas ir satelīts?”
“Pilnīgi,” atbildēju. “Es mēģinu to sakontaktēt, un atbildes nav.”
Mums vēl arvien bija vietējais kanāls, kas darbojās divplākšņa sistēmā, tādēļ mēs varējām sazināties pa to un arī pa sarunu kanālu un pārsūtīt cits citam datus. Mums vienkārši vairs nebija tik daudz datu kā tad, ja mēs vēl arvien būtu pieslēgti CentrSistēmai. Mēs bijām pietiekami tālu, lai saziņai būtu nepieciešams izmantot komunikāciju satelīta starpniecību. Rathi pārslēdza saskarni uz divplākšņa kanālu un sāka pārbaudīt skenera datus. Tajos nebija nekā cita — tikai tukšas debesis; biju ievietojis šos datus fonā, bet ierīkojis tos tā, lai man tiktu nosūtīts brīdinājums, ja parādītos kāds liels enerģijas rādījums vai lielizmēra dzīvības pazīmes. Viņš teica: “Man sametās auksti. Vai kādam citam arī?”
“Nedaudz,” Overse atzina. “Savāda sagadīšanās, ne?”
“Tam sasodītajam satelītam regulāri kaut kas nobrūk, kopš esam šeit, Pin-Lī no vadības kabīnes piezīmēja. “Vienkārši mums tas parasti nav vajadzīgs saziņai.” Viņai bija taisnība. Man bija periodiski jāpārbauda viņu personiskie pieraksti gadījumā, ja viņi plānotu apŠmaukt uzņēmumu vai nogalināt cits citu, vai tamlīdzīgi, un pēdējo reizi, kad ieskatījos Pin-Lī datos, viņa bija pētījusi satelīta problēmas, mēģinot saprast, vai tajās ir kādas likumsakarības. Tā bija viena no daudzajām problēmām, par kurām es neuztraucos, jo izklaides kanālu papildināja tikai laiku pa laikam un es to biju lejupielādējis vietējā atmiņā.
Rathi pašūpoja galvu. “Bet šī ir pirmā reize, kad mēs esam gana tālu no mītnes, lai mums tas būtu nepieciešams komunikācijai. Tas vienkārši šķiet savādi un ne gluži patīkami.”
Mensa paskatījās uz visiem. “Vai kāds vēlas griezties atpakaļ?”