Mans transportkuģis bija piestājis otrajā tranzltgredzenā, tādēļ bija jādodas pa daudzām slīpnēm, ja vien nevēlējies braukt ar liftu — ko es nevēlējos. Nesaņēmu nekādus klauvējienus, bet, pārbaudot stacijā izvietoto uzņēmumu sarakstu, atradu divus drošība uzņēmumus, kas izīrēja DrošVienibas — EinoArzu un Stockade Kumaran. Arī Palisāde bija reģistrēta kā drošības uzņēmums, bet ne kā tāds, kas piedāvā Droš-Vienības. Tas gan nenozīmēja, ka viņiem tādu nebija, tikai to, ka viņi šādu varbūtību nereklamēja.
Šobrīd mani nesatrauca doma, ka pret mani varētu tikt izmantotas DrošVienibas. DrošVienibas varētu mani identificēt kā patvaļīgu vienību acumirklī (vai, precīzāk, klauvējienmirklī), bet mūs nekad neizmantoja tranzltgredzenos. Drošības uzņēmumi izvestu mūs (tos) cauri ostai kā kravu, lai neiedzltu cilvēkus panikā. Skaidrs, ka vienmēr pienāk pirmā reize, bet varbūtība nebija liela — kādi piecpadsmit procenti, lielākais.
Pat ja tās tiktu izmantotas, tām būtu mani jāatrod. Vadības moduļi neļautu DrošVienlbām uzlauzt sistēmas vai meklēt, kur es esmu tās uzlauzis — ne patstāvīgi, bez cilvēku norādījuma. (Un es nedomāju, ka GrayCris maz nojauta, cik daudz es jau biju uzlauzis.) Bez cilvēka vadības tikai kaujas DrošVienibas varētu pamanīt vai apturēt kādu manu kodu.
Tik un tā mana cilvēkāda kniesa no stresa. Papildu drošības līdzekļi, šķiet, apstiprināja manu teoriju. Vai varbūt es gribēju teikt — hipotēzi. Lai nu kā tas nebūtu, doma bija tāda, ka, ja Baradvajas paziņojums jaunumos bija ziņa uzņēmumam GrayCris, zīme, ka Saglabāšana sadarbosies, lai izglābtu Dr. Menšu, tad stāsti par Mensas arestu, par to, ka viņa bija
devusies vai kaut kā aizvesta uz TranRollinHyfa staciju, ari bija ziņas. Adresētas man.
GrayCris domāja, ka jaunumi bija veids, kā Mensa lika man doties uz Milu, tādēļ bija loģiski secināt, ka viņi izmantotu jaunumus, lai atvilinātu mani uz šejieni.
Tā nebija izcila teorija/hipotēze. Viņiem bija Mensa, tā ka es nezināju, kādēļ viņiem vajadzētu mani. Viņi zināja, ka esmu bijis Milu, vai viņiem bija aizdomas, ka biju devies prom ar riekšavu datu, kas varētu noderēt apsūdzībā? Bet Neatkarīgajiem SalduDusuPētniekiem tagad bija Milu komplekss, un viņi, cerams, būs pietiekami apskaitušies, lai paši meklētu apsūdzībai noderīgus datus, tā, lai varētu publiski par tiem sūdzēties paši savās ziņās. Tas, ka GrayCris uzbrūk man un Mensai, viņus neapturēs.
Bet viņi bija cilvēki — kas zina, kāpēc cilvēki vispār dara jebko?
Tātad bija arvien skaidrāk redzams, ka tagad, kad biju nonācis šeit, man bija jānodrošina atkāpšanās stratēģija. Par to runājot, es no drošības kanāliem, kuros biju iekļuvis, savācu specifikācijas un informāciju, marķēdams tās nākotnes lietošanai.
Cilvēku un uzlabotu cilvēku pūļa ieskauts, uzkāpu pa pēdējo slīpni uz stacijas tirdzniecības zāli. Šis nebija nekāds nomales ceļotāju rajons ar lētiem caurbraucēju hosteļiem un tirdzniecības kioskiem. Te viss aizgāja pa taisno uz dārgiem daudzlīmeņu veikaliem un ofisiem, lielākā daļa no tiem — sfēriskās celtnēs, kas bija sastutētas milzīgos torņos vai karājās pāri galvām. Kanāls bija vesels labirints ar video un reklāmām, un instrukcijām, un mūziku, un tas viss piedevām sacentās ar peldošajiem ekrāniem un milzīgajām ūdenskritumu un koku, un abstraktās mākslas lietiņu holoskulptūrām. Es biju redzējis ko līdzīgu — un labāku — seriālos, bet redzēt to visu savām acīm bija citādi. Sāksim ar to, ka šeit es nevarēju dabūt tik labus kameras leņķus. Turklāt cilvēki un uzlabotie cilvēki, kas klīda apkārt, novērsa uzmanību no skata.
Ah, un tad tur bija lejupielādes, dārgās lejupielādes — milzumdaudz izklaides kanālu, daudz vairāk nekā HaveRatton stacijā un BrīvTirgus Ostā, un tie visi kārdinoši karājās gaisā. Es izvēlējos dažus, kas pagadījās, un sāku lejupielādes. Viens no maniem vaicājumiem bija atradis īsto stacijas iedzīvotāju sarakstu — ne saīsināto, tūristiem un ceļotājiem paredzēto —, un man bija jāpastāv mierīgi, lai to caurskatītu. Devos uz vienu no zemāk izvietotajām sfērām.
Tas bija iespaidīgs veikals, kur iekšā un ārā gāja milzums cilvēku un uzlaboto cilvēku. Es varēju tikt galā ar veikalu. Biju jau iepriekš ticis galā ar veikaliem (vienu veikalu). Nekādu problēmu.
Centos atslābt un izskatīties aizņemts un devos pa slīpni augšup uz veikala ieeju. Tā kanāla reklāmas ziņoja, ka tur pārdod uzlabotus dzīvesveidus. Nezināju, kas tas ir, un skaidrojumi kanālā neko daudz nepalīdzēja. Pat daži no cilvēkiem, kas klīda pa veikalu, izskatījās apjukuši. Kopā ar viņiem aizdevos uz centrālo daļu, kur cilvēki skatījās, kā gaisā karājas ekrāns ar... produktiem? Mākslu un mūziku, ko iedvesmojuši produkti? Sī nebija noslēgtā kabīne, uz kādu biju cerējis, bet vismaz deva man ieganstu stāvēt mierīgi un blenzt, vienlaikus caurskatot vaicājumu rezultātus un stacijas sarakstus.
Mani nemaz nepārsteidza, ka dokos atrodas atspole ar uzņēmuma ID kodu — tas bija vienīgais šī uzņēmuma kods iebraucošā transporta sarakstā. Sī bija atspole, ko Saglabāšanas komanda bija izmantojusi, lai nokļūtu uz šejieni no uzbrukuģa.
Tas bija... savādi. Zināt, ka viņi ir tik tuvu. Ņemot vērā atspoles izmēru, viņi droši vien vairs neatradās uz tās klāja. Pēc tam kad kādu laiku biju prātīgi atpiņķerējis Ostas vadības aizsargātās sistēmas, saņēmu lejupielādi ar doku kontaktu sarakstu un saliku kopā ierakstu pie atspoles ar fizisku adresi stacijas viesnīcā.
Kamēr dzēsu pēdas, kas liecinātu par manu ielaušanos Ostas vadības sistēmā, parādījās trīs atbildes uz vaicājumiem jaunumos — bet tās bija vecas ziņas no BrīvTirgus Ostas. Kārtējie bezsaturīgie spriedelējumi par to, kur bija Mensa un ko viņa darīja, un kāpēc viņa bija pazudusi.
Neviens no maniem vaicājumiem nebija parādījis nekādas ziņas par viņu pašu.
Man nebija daudz variantu. Saglabāšanas komanda noteikti bija šeit, lai vienotos par Mensas atbrīvošanu — tas bija vienīgais, ko viņi varēja darīt, kamēr Saglabāšana nebija sakasījusi pietiekami daudz naudas, lai samaksātu uzņēmumam par TranRollinHyfa stacijas uzliktā iebraukšanās aizlieguma pārkāpšanu. Man bija nepieciešams kaut ko uzzināt, pirms rīkoties, un viņi bija mans vienīgais potenciālais datu avots.
Atstāju veikalu, vispirms apmetis vienu bezmērķīgas klaiņošanas loku gar ekrāniem, kā to darīja cilvēki.
Man bija jāsatiek seni draugi.
TREŠĀ NODAĻA
Viesnīca atradās stacijas tālākajā galā, klusākā rajonā, kurā bija par 60 procentiem mazāk intensīva dronu un gājēju satiksme. Tā atradās blakus daudzlīmeņu tirdzniecības laukumam, ap kuru bija izvietoti tikai milzīgu konusu vai cilindru formas biroju kompleksi un viesnīcas. Tikai viena vai nu ikoniska, vai vecmodīga lode šķita turamies pie sava nekustamā īpašuma principiem par spīti tam, ka stacija bija centusies to noslēpt skatienam ar milzīgu meža holoekrānu.
Es izgāju cauri vienam no daudzlīmeņu laukumiem, kur uz krēsliem pie daudzajiem galdiņiem sēdēja cilvēki un uzlabotie cilvēki — gan pa vienam, gan grupās — un sarunājās, skatījās izklaides ekrānus vai strādāja kanālos. Drošības novērošana bija intensīva, tādēļ es laidu darbā vienu no jaunajiem kodiem, ko biju uzrakstījis pa ceļam uz šejieni.
Biju domājis par dažādiem veidiem, kā mazāk izskatīties pēc Droš-Vienības. (Acīmredzama iespēja būtu izlikties, ka es kaut ko ēdu vai dzeru, bet tas bija āķīgi. Es varu to darīt, ja nepieciešams, bet tikai ierobežotu laiku. Man nav nekā līdzīga gremošanas sistēmai, tādēļ jāziedo daļa no plaušas, lai uzglabātu pārtiku, līdz varu no tās atbrīvoties. Jā, tas ir tieši tik pretīgi, cik izklausās.) Biju nolēmis izdarīt kaut ko smalkāku un ne tik derdzīgu. Cilvēki — pat uzlaboti cilvēki —, sarunājoties kanālā, sub-vokalizē. Biju uzrakstījis ātru koda gabalu, ko varēju palaist fonā, lai imitētu šis žokļa kustības. (Izvēlējos sarunu izlasi no “Mēness patvēruma”,