Es gribēju, bet man nebija balsstiesību. Pārējie kādu brīdi sēdēja klusumā, tad Overse ieminējās: “Ja izrādītos, ka DeltFall grupai bija nepieciešama palīdzība un mēs nebūtu tur devušies, kā tad mēs justos?” “Ja pastāv iespēja, ka varam glābt dzīvības, tad tā ir jāizmanto,” Pin-Lī piekrita.
Rathi nopūtās. “Jā, tev taisnība. Es justos drausmīgi, ja kāds nomirtu tādēļ, ka mēs bijām pārāk piesardzīgi.”
“Tātad esam vienojušies,” Mensa teica. “Dodamies tālāk.”
Es būtu devis priekšroku pārmērīgai piesardzībai. Man jau iepriekš bija bijuši līgumi ar tikpat gļukainu uzņēmuma aprīkojumu, bet šeit kaut kas man lika domāt, ka apakšā ir kas vairāk. Bet tā bija tikai mana sajūta.
Līdz manai nākamajai plānotajai sardzei bija četras stundas, un tā nu es aizgāju dīkstāves režīmā un ierakos lejupielādētajos materiālos.
Mēs tur ieradāmies rītausmā. DeltFaU grupa bija ierīkojusi apmetni platā ielejā starp augstiem kalniem. Zālājā starp pundurīgiem kociņiem stiepās seklu upīšu tīmeklis. Viņu komanda bija lielāka nekā mūsējā — tajā bija trīs savienotas mītnes, nojume zemes braucamrīkiem, kā arī platforma diviem lieliem divplākšņiem, kravas transportam un trim maziem divplākšņiem. Tomēr tas viss bija līgumā noteiktais uzņēmuma aprīkojums, tātad pakļauts tām pašām problēmām, kā tas sūds, ko viņi bija iesmērējuši mums.
Ārā nebija neviena; nemanīja ne kustības. Nekādu bojājumu pazīmju, nekādu liecību, ka būtu tuvojusies naidīga fauna. Satelīts vēl arvien bija pagalam, bet jau kopš brīža, kad bijām pietuvojušies gana tuvu, Mensa bija centusies piedabūt DeltFall mītni komunicēt.
“Vai trūkst kādu transportlīdzekļu?” Mensa jautāja.
Rathi pārbaudīja sarakstu ar DeltFall piederīgajiem līdzekļiem, ko biju pirms došanās prom nokopējis no CentrSistēmas. “Nē, visi divplākšņi ir uz vietas. Zemes braucamie, domājams, ir tajā nojumē.”
Kad tuvojāmies mītnei, devos uz divplākšņa priekšpusi. Nostājies aiz pilota sēdekļa, es teicu: “Dr. Mensa, es iesaku jums nolaisties ārpus mītnes perimetra.” Iekšējā kanālā nosūtīju viņai visu informāciju, kas man bija pieejama: ka viņu automātiskās sistēmas atbild uz divplākšņa nosūtītajiem signāliem, bet tas arī viss. Mēs nevarējām uztvert viņu kanālu, kas nozīmēja, ka viņu CcntrSistēma ir dīkstāves režīmā. No trim DrošVienī-bām nebija nekādas ziņas, pat ne automātiskās atbildes.
Ovcrse, kas sēdēja otrā pilota vietā, paskatījās uz mani. “Kāpēc?” Man bija jāatbild uz jautājumu, tādēļ teicu: “Drošības protokols,” jo tas izklausījās labi un nelika man ne par ko atskaitīties. Ārā neviena, neviens neatbild uz ziņām. Ja vien viņi visi nebija salēkuši zemes transportlīdzekļos un devušies brīvdienās, atstājot Centru un DrošVienības izslēgtas, viņi bija miruši. Mans pesimisms attaisnojās.
Bet mēs nevarējām par to būt droši, ja nepārliecinājāmies paši. Divplākšņa skeneri nevar ieskatīties mītnes iekšpusē aizsargvairogu dēļ, kas tur patiesībā atradās tikai datu aizsardzībai, — un tā nu mēs nevarējām gūt ne enerģijas, ne dzīvības pazīmju rādījumus.
Tāpēc jau es negribēju te nākt. Man te bija četri pilnīgi ciešami cilvēki, un es negribēju, lai viņus novāc tas, kas nu tur bija nobeidzis DeltFall. Ne jau nu tā, ka man viņi personiski rūpētu, bet tas izskatītos nejauki manā darbības aprakstā, kas jau tā bija gana slikts.
“Mēs vienkārši esam piesardzīgi,” Mensa atbildēja Oversei. Viņa nosēdināja divplāksni ielejas malā aiz upītēm.
Es pa kanālu nosūtīju Mensai dažus padomus — ka viņiem vajadzētu sagatavot rokas ieročus un izdzīvošanas komplektus, ka Rathi vajadzētu palikt divplāksnī, kā arī aizvērt un aizslēgt lūku, jo viņš nebija izgājis ieroču lietošanas apmācību, un, svarīgākais, ka man būtu jādodas pirmajam. Viņi visi bija klusi un sašļukuši. Man šķiet, ka līdz šim viņi bija uz notiekošo skatījušies kā uz iespējamu dabas katastrofu, domājot, ka viņiem nāksies izpestīt izdzīvojušos no mītnes drupām vai cīnīties ar Naidnieku baru.
Šis bija kaut kas cits.
Mensa deva rīkojumu, un mēs sākām virzīties uz priekšu — es pirmais, cilvēki dažus soļus aiz manis. Viņi bija aizsargtērpos ar ķiverēm, tie sniedza zināmu aizsardzību, bet bija paredzēti bīstamai videi, nevis kādam smagi bruņotam cilvēkam (vai niknai, salūzušai un patvaļīgai DrošVienībai), kas viņus mēģinātu nogalināt. Es biju vēl nervozāks nekā Rathi, kurš visu laiku raustījās mūsu sakaru līnijā, sekojot līdzi rādījumiem un ik pēc soļa aicinot mūs būt piesardzīgiem.
Man bija iebūvētie enerģijas ieroči, un rokās turēju milzīgo šaujamo. Man bija arī seši droni, kurus biju izvilcis no divplākšņa krājumiem un nu kontrolēju ar lidaparāta kanāla palīdzību. Droni bija maziņi, knapi centimetru diametrā, bez ieročiem, tikai kameras. (Ir tādi, kas, nebūdami daudz lielāki, bija aprīkoti ar elektroieročiem, bet tos var dabūt tikai uzņēmuma augstākās klases komplektā, kas pamatā domāts daudz lielākiem līgumiem.) Es teicu droniem, lai paceļas gaisā, un devu viņiem izlūkošanas shēmu.
Es to darīju tāpēc, ka tas šķita saprātīgi, ne tāpēc, ka zinātu, kas jādara. Es neesmu kaujas slepkabots, esmu drošībnieks. Es nodrošinu to, ka maniem klientiem neuzbrūk neradījumi, un maigi atturu klientus no savstarpējiem uzbrukumiem. Šeit nu es biju ieķēpājies pāri galvai; vēl viens iemesls, kāpēc nevēlējos, lai cilvēki te nāk.
Mēs šķērsojām seklos strautiņus, ar zābakiem iztramdot ūdens bezmugurkaulniekus. Koki bija pietiekami īsi un reti, lai es varētu no šī leņķa labi apskatīt nometni. Ne ar aci, ne savu dronu skeneriem nevarēju pamanīt nevienu DeltFall drošības dronu. Arī Rathi divplāksnī neko nemanīja. Es patiešām, patiešām vēlējos, kaut varētu noteikt to trīs Droš-Vienību atrašanās vietas, bet no viņiem arī neko nesajutu.
DrošVienības neizjūt nekādas sentimentālas jūtas cits pret citu. Mēs neesam draugi tā, kā draugi būtu seriālu varoņi vai mani cilvēki. Mēs nevaram cits citam uzticēties pat tad, ja strādājam kopā. Pat tad, ja līgumā nav klientu, kas izdomā izklaidēties, liekot savām DrošVienībām cīnīties citai ar citu.
Skeneros perimetra sensori uzrādījās kā neaktīvi, un droni nemanīja nekādus brīdinājuma signālus. DeltFall CentrSistēma bija izslēgusies, un bez tās teorētiski neviens no mītnes nevarēja piekļūt mūsu kanālam vai sakariem. Mēs pārgājām pāri ielejai līdz viņu divplākšņu platformai. Tā atradās starp mums un pirmo mītni, iesāņus atradās transportlīdzekļu nojume. Es vedu grupu ar līkumu, mēģinot gūt vizuālu galvenās mītnes ieejas novērtējumu, bet vienlaikus arī vēroju zemi. Zāle tur lielākoties bija izmīdīta, to bija paveikuši gājēji, kā arī divplākšņu nolaišanās. Laika ziņas, ko bijām guvuši pirms satelīta izslēgšanās, bija vēstījušas, ka pagājšnakt te ir lijis, un nu dubļi bija sacietējuši. Kopš tā laika nebija bijis nekādas aktivitātes.
Es pa kanāla nosūtīju šo informāciju Mensai, un viņa to pateica pārējiem. Pin-Lī klusi teica: “Tātad, lai kas arī nebūtu noticis, tas bija neilgu laiku pēc mūsu sarunas saziņas kanālā.”
“Nevar būt, ka viņiem kāds ir uzbrucis,” Overse čukstēja. Nebija nekādas vajadzības čukstēt, bet es sapratu šo vēlmi. “Uz šīs planētas nav neviena cita.”
“Uz šīs planētas nevajadzētu būt nevienam citam,” Rathi no divplākšņa drūmi piebilda saziņas kanālā.
Uz šīs planētas bija trīs DrošVienības, kas nebiju es, un tas bija gana bīstami. Galvenā lūka nonāca manā redzeslokā — tā bija aizvērta, nebija pazīmju, ka kaut kas būtu ar varu lauzies iekšā. Droni ap šo laiku bija apriņķojuši visam kompleksam un parādīja, ka arī pārējās ieejas bija tādas pašas. Tiktāl nu būtu. Naidīga fauna neiet pie durvīm un nelūdz, lai to ielaiž. Es nosūtīju attēlus uz Mensas kanālu un skaļi teicu: “Dr. Mensa, būtu labāk, ja es ietu pirmais.”