Aizvedu Menšu pa platformu līdz vietai, kur apstātos pēdējais cau-ruļtransporta vagoniņš. Platformas kamera rādīja, ka man tīri labi izdodas izskatīties nevērīgam. (Mani arī tas pārsteidza.) Mensa labi kontrolēja savu sejas izteiksmi, pleci bija atslābināti. Viņas apģērbs — bikses un garš kaftāns — izskatījās saburzītākas un saņurcītākas nekā vajadzētu, bet ne tik ļoti, lai pievērstu uzmanību. Mūsu kanāla līnijā viņa iejautājās: Tu teici, ka pārējie ir šeit uzņēmuma atspolē? Vai uzņēmumsjums palīdz?
Atbildēju: Nē, GrapCris samaksāja stacijai, lai tā tur uzņēmumu nostāk. Bet Pin-Lī, Rathi un Guratins tik un tā ieradās.
Caurule ieslīdēja stacijā, un mēs iekāpām tukšajā pēdējā vagoniņā. (Galvenokārt mums paveicās, bet, gaidot transportu, es biju žigli apskatījis cauruļtransporta aktivitāti šajā platformā — dienas ciklā tā nebija pārāk liela. Tā nebija daļa no galvenā caurules maršruta, bet gan viesnīcas apmaksāts sānu maršruts.)
Kad caurules durvis jau vērās ciet, platformas drošības kamera rādī ja, kā atveras vairāku liftu durvis un pa tiem izmetas trīs viesnīcDro-šības formās tērpti cilvēki. Teicu Mensai: “Plāna maiņa, viņi zina, kur mēs esam.”
Viņa pamāja, sejas izteiksme saspringta.
Sis bija tiešais brauciens uz ostu, un mums vajadzēja pieturēt, pirms GrayCris pierunāja stacijas drošībniekus apturēt mūs. Kartē redzēju, ka caurule tuvojas platformai biroju ēkā. Žigli apskatot vietējo drošības kameru, konstatēju, ka platforma ir tukša — kas bija saprotams, jo neviena caurule nebija plānojusi te apstāties vēl trīsdesmit trīs minūtes. Man bija jārīkojas ātri, jo caurulei tūlīt bija jāiekļaujas galvenajā plūsmā, un tās brauciena laiks bija pakļauts stingram grafikam. (Pamatīgs negadījums, pārāk ilgi aizkavējot cauruli, ne vien veicinātu stacijas drošībnieku vēlmi darboties pret mums ar visiem pieejamajiem resursiem, bet arī būtu diezgan sūdīga izpildīšanās.) Nosūtīju Mensai brīdinājumu kanālā — tas notika tik ātri, ka man nebija laika to visu formulēt vārdos pat sev, kur nu vēl pateikt viņai, ko daru, — un apliku roku viņai ap vidukli. Viņa ar rokām sagrāba manu jaku un piekļāva galvu manam plecam. Es apliku otru roku, sargājot viņas galvu. Tad nosūtīju pavēli palēnināt gaitu.
Iebraucot stacijā, caurule piebremzēja, un es jau biju kustībā — nosūtīju durvīm avārijas pavēli atvērties. Caurules durvis atvērās laikā, iekšējās stacijas durvis gan ne. Veiksmīgā kārtā es tās tikai aizķēru, kas mainīja manu trajektoriju, aizveļoties pa platformas grīdu.
Caurule jau bija aizslidinājusi ciet durvis un palielināja ātrumu, kas bija nepieciešams, lai laikā paspētu grafikā. Izdzēsu mūs to tās ierakstiem, izdzēsu visus ierakstus buferos un žurnālos, kā ari izdzēsu no kapsulas atmiņu par šo notikumu.
Biju pamanījies beigt velšanos ar Menšu augšpusē, bet viņai tā noteikti nebija patīkama pieredze. Iepriekšējā reizē, kad bijām to darījuši, es biju bruņās un turklāt lēcu lejā pa krauju, savukārt šī bija gluda sintētiskā akmens grīda un tuvumā nekas nesprāga. Tā ka šis bija labāk, to es gribēju teikt — vismaz tā man šķita. Nocēlu Menšu no sevis, pie-trausos kājās, tad piecēlu kājās ari viņu.
Mensa noraidoši pamāja ar roku. “Man viss labi.”
Prātīgi palaidu viņu vaļā, bet viņa palika stāvam. No ēkas kanāla paņēmu kartes, lai atrastu transporta variantus. Ahā, viens mums derēja.
Vedu mūs prom no platformas un lejup pa slīpni uz ēkas liftiem, ar sava koda palīdzību izdzēšot mūs no drošības kamerām. Liftu stacijā iekāpām pirmajā piebraukušajā liftā, un es tam liku pārkāpt noteikumus un novest mūs lejup līdz apkopes līmenim, kas kartē bija atzīmēts kā slēgts stāvs un parasti nebija liftam pieejams.
Mēs izkāpām telpā ar zemiem griestiem, un, tikko lifts aiz mums aizvērās, iestājās pilnīga tumsa. Es varēju redzēt infrasarkanajā gaismā un izmantoju skeneri, lai izveidotu fiziskās telpas karti. Mensa neredzēja nemaz. Viņa satvēra manu jaku un turējās man aiz muguras, ļaujot man vest viņu uz priekšu.
Gaisa apmaiņa un kvalitāte nebija izcila, bet gaiss vismaz bija. Es nospraudu ceļu gar šobrīd izslēgtajiem apkopes botiem un krāvējiem līdz rampai, kas veda uz leju. Divreiz sastapāmies ar gravitācijas izmaiņām — viena bija pakāpeniska, otra ne pārāk, kad siena labajā pusē pēkšņi kļuva par grīdu.
Mēs devāmies uz vienu no piekļuves maģistrāles atzariem — pa šejieni krava tika vesta no ostas un starp stacijas stāviem, kā arī te bija pieejas un transportsistēma stacijas inženierbotiem un komandām. Šeit spīdēja avārijas gaismu un marķieru līnijas, kas laiku pa laikam pazibēja gan vizuāli, gan kanālā — lielākoties pagaidu instruktāža strādniekiem, gan botiem, gan cilvēkiem. Mensa atlaida vaļīgāk manu jaku, un no viņas elpas nopratu, ka apgaismojums darīja viņu mierīgāku.
Mēs iegājām stiprā vēja pūsmā, kas nāca no pieejas maģistrāles. Audio novērošanā samanīju netālas cilvēku balsis. Spriežot pēc kanāla aktivitātes, apmēram divsimt metrus pa labi — tuvāk laukumam un viesnīcām — pārvietojās daudz transporta. Nekas neizklausījās pēc trauksmes vai drošības operācijām, tikai ikdienišķs atbalsta sistēmu darbs. Pēc sešiem soļiem slīpne nonāca līdz maģistrālei — ēnainai alai, ko izgaismoja rēnas navigācijas lampas. Puskrēslā garām traucās objekti — lielākoties liftu platformas un automātiski vedēji, kas devās no ostas kravas depo vai uz to.
Nebija tā, ka šeit nebūtu drošības —ja kāds gribētu nozagt kravu vai izdarīt kaut ko briesmīgu stacijas pamatiem, tad šis kāds to darītu šeit. Es apmānīju ieroču un enerģijas avotu skenerus, un mums bija piecas strauji sarūkošas minūtes, pirms ieradīsies nākamā dronu apgaitas komanda.
Mensa atkal bija pieķērusies manai jakai, varbūt tāpēc, ka viņu satrauca maģistrāles augstums un dziļums. Par spīti vieglākai gravitācijai, arī mani tas nesajūsmināja. Skenēju, lai atrastu tukšu pārvadātāju, un atklāju vienu dīkstāvē netālu no paaugstinātās aktivitātes zonas. Aizvilināju to no pārējiem un liku pievienoties mums.
Pēc divām minūtēm pārvadātājs pieslīdēja ejā blakus — tas bija kast-veida aparāts, ko izmantoja, lai pārvadātu stacijas inženierus, viņu botus un aprīkojumu. Iekāpām iekšā; es vispirms aizvēru durvis un tad ieslēdzu gaismas. Apskatīju pārvadātāja karti un nosūtīju to ostas virzienā.
Kustībai sākoties, Mensa sašūpojās un satvēra manu roku virs ieroča atveres, saspiežot tik stipri, ka to sajuta manas rokas organiskā daļa. Straujā sirds dauzīšanās šajos apstākļos šķita normāla, bet viņa vēl arvien nelaida mani vaļā. Es jautāju: “Vai ar tevi viss kārtībā?” Vai viņi bija Menšu spīdzinājuši? Mans avārijas medicīnas/psiholoģiskās palīdzības modulis ietvēra nepieciešamību piekļūt MedSistēmai, lai tā pateiktu man, ko darīt. (Mani uzņēmuma nodrošinātie izglītības modeļi bija sūds, kā jau varbūt esmu minējis.)
Viņa papurināja galvu. “Ar mani viss labi. Es tikai... ļoti priecājos tevi redzēt.”
Mensa vēl arvien izklausījās nedroša. Viņa izskatījās tāpat kā agrāk — tumši brūna āda, īsi, gaišbrūni mati. Viņas acu kaktiņos noteikti bija vairāk krunciņu — pārliecinājos par to, salīdzinot ar viņas agrākajiem ierakstiem. Un tagad cs skatījos uz viņu.
Seriālos biju redzējis, ka līdzīgās situācijās cilvēki mūždien cits citu mierina. Nekad nebiju to vēlējies darīt un vēl arvien negribēju. (Pieskarties, sniedzot palīdzību, aizsargājot cilvēkus no eksplozijām utt., ir citādi.) Bet šeit nebija neviena cita, tādēļ es saņēmos un pieteicos nest augstāko upuri. “Ē, tu vari mani apskaut, ja tev tas ir nepieciešams.”