Viņa iesmējās, tad viņas sejā pazibēja kaut kas sarežģīts, un viņa mani apskāva. Es paaugstināju krūškurvja temperatūru un teicu sev, ka tas ir kā sniegt pirmo palīdzību.
Tikai tas nebija pārmēru briesmīgi. Tas bija kā toreiz, kad Tapana bija gulējusi man blakus bosteļa istabā vai kad Abīna bija piekļāvusies man pēc tam, kad izglābu viņu, — savādi, bet ne tik šausminoši, kā es būtu iedomājies.
Viņa atkāpās un saberzēja seju, it kā būtu zaudējusi pacietību pati par savu uzvedību. Paskatījās uz mani. “Tas biji tu — GrayCris terafor-mēšanas kompleksā.”
Viņi noteikti bija Menšu par to pratinājuši. “Tas bija negadījums,” atbildēju.
Viņa pamāja. “Kura daļa bija negadījums?”
“Lielākā daļa daļu.”
Mensas piere bija saraukta. “Vai tu viņiem teici, ka es tevi turp aizsūtīju?”
“Nē, es izlikos pats par savu klientu. Par savu izdomāto klientu. Kura izdomāto personību es piesavinājos.” Uz mirkli iestrēgu. “Pēc BrīvTirgus Ostas atstāšanas es veiksmīgi tēloju uzlabotu cilvēku, drošības konsultantu, divām dažādām cilvēku grupām. Milu biju plānojis darīt to pašu, bet mani identificēja kā DrošVienību, tādēļ teicu viņiem, ka mani vada drošības konsultants, klients, kurš nav uz vietas.” Tik savāds izteiciens, īpaši šajā kontekstā. (Tikai tagad to pamanīju. Pie-sav-ināties person-lbu. Dīvaini.)
“Skaidrs. Kāpēc tu devies uz Milu?”
“Redzēju jaunumus par Milu ziņu kanālā. Gribēju iegūt GravCris nelegālo aktivitāšu pierādījumus un nosūtīt tos tev.” Tas izklausījās labi. Nebija jau tā, ka tā nebūtu patiesība, vienkārši man bija daudz pretrunīgu motivāciju, un šī bija vienīgā, kas šķita jēgpilna man pašam.
Viņa izpūta elpu un uz 5,3 sekundēm piespieda rokas pie sejas. “Paturēšu prāta nākamreiz, kad sniegšu negaidītu interviju.” Viņa vēlreiz paskatījās augšup uz mani. “Vai tu dabūji pierādījumus?”
“Jā. Bet tad, kad atgriezos IlaveRatton stacijā, mani jau gaidīja Palisādes drošībnieku komanda. Tad es BrīvTirgus Ostas jaunumos redzēju, ka tu esi pazudusi.” Piebildu: “Nosūtīju datus uz tavām mājām Saglabāšanā.”
Viņa vēlreiz pamāja. “Skaidrs, saprotu.” Bridi vilcinājās. “GrayCris pārstāvji, kas mani par to iztaujāja, teica, ka tu esi iznicinājis dažus kaujas botus?”
“Trīs.”
Viņa strauji ieelpoja. “Labi."
Es nezināju, ko teikšu tālāk, līdz tas pēkšņi izspruka. “Es aizgāju.” Viņa skatījās man sejā, un pēkšņi es vairs nevarēju skatīties pretī. Viņa teica: “Jā. Es toreiz rīkojos ļoti nepareizi. Atvaino.”
“Labi.” Skaidrs, tagad man vajadzēs vienkārši stāvēt un blenzt sienā. Gan DiPTs, gan Tapanabija man atvainojušies, tāpēc nebija tā, ka tas nekad nebūtu noticis, bet man vēl arvien nebija ne mazākās nojēgas, kā reaģēt. “Pin-Lī teica, ka tu biji uztraukusies.”
Viņa atzina: “Biju. Baidījos, ka tevi kāds notvers, pirms pametīsi Korporācijas Malu.” Viņas balsī varēja sadzirdēt vieglu smaidu. “Man būtu vajadzējis vairāk paļauties uz tevi.”
“Neesmu drošs, ka būtu devies tik tālu,” atbildēju. Mana fonā nogrūstā kartes vērošanas programma deva signālu, un es jutos atvieglots. Emocijas bija sasniegušas maksimālo paceļamo daudzumu. Teicu: “Mēs iebraucam ostā.”
SESTĀ NODAĻA
Bijām aizbraukuši tik tālu maģistrālē, cik spējām, nešķērsojot ostas drošības barjeras. Nezināju, cik stingras šīs robežas būtu, bet, spriežot pēc noplūdušajiem signāliem, ko sajutu, tas nebija riska vērts.
Biju vairāk noraizējies par iziešanu cauri iekāpšanas zonai.
Apstādināju mūsu pārvadātāju kravas izejā pie liela daudzfunkcionāla veikala stacijas tirdzniecības centrā, un mēs izkāpām. Atlaidu pārvadātāju, un tas aizslīdēja tumsā, dodoties atpakaļ uz maģistrāli. Iekāpām apkopes personāla liftā, lai aizbrauktu līdz ostas stāvam.
Liftā izmantoju drošības kameru, lai novērtētu mūsu izskatu. Ne asiņu, ne ložu caurumu — ir. Nervozi — ir. Mensa, kas izskatās, it kā būtu pārdzīvojusi traumējošu pieredzi, — ir. Mana plecu soma ar tajā noslēpto ieroci — ir. “Mums jāizskatās mierīgiem,” teicu viņai, “lai stacijas drošībnieki mūs neievērotu.”
Viņa dziļi ieelpoja un pacēla acis uz mani. “Mēs varam izskatīties mierīgi. Mums tas padodas.”
Padodas gan. Es žigli pārskatīju, vai darbojas viss neesmu-Droš-Vienība kods, tad iedomājos vēl vienu iespējamu pretpasākumu. Izkāpjot no lifta, satvēru Mensas roku.
Izgājām cauri rosīgajam tirdzniecības centram, kur ap produktu un biļešu tirdzniecības kioskiem drūzmējās cilvēki. Pūlis bija apmēram tāds pats kā tad, kad šeit ierados, ar kādu 5 procentu pieaugumu. Nekad nebiju kaut kur devies šādi, kopā ar cilvēku, un tas padarīja procesu sarežģītāku un tomēr kaut kā savādi dabiskāku.
Ieejot iekāpšanas zonā, novirzīju vairākus skenerus. Arī šoreiz izvairījos no liftiem, jo, ja sāktos trauksme, tie sastingtu uz vietas, un, ja es kādu no tiem uzlauztu, tad strauji vien kļūtu acīmredzams, kur atrodamies. Novedu mūs lejup pa slīpni, kas izvestu virs privātajiem atspoļu dokiem pirmā gredzena līmenī. Kad devāmies tālāk, pūlis izretojās, un ap to laiku, kad bijām sasnieguši pāreju, noteicu aptuveni 50 procentu samazinājumu. Pārbaudot stulbo, reklāmām pārbāzto ostas kanālu, noteicu, ka šis ir normāls pieklusums atbraukšanas grafikā. (Pārmaiņas pēc man pietrūka iestrēgšanas cilvēku barā.) Drošības pārbaudēs pieklusuma nebija, un es ievēroju vairākus dronu spietus, kas pārvietojās virs iekāpšanas zonām visos trijos gredzenos.
Man vajadzēja vairāk informācijas. Normālā situācijā es neriskētu un nemēģinātu uzlauzt augstākā līmeņa drošības kanālus — tos, kuros sazinājās vadītāji cilvēki —, bet šajā situācijā nebija nekā normāla. Izmantojot tos dronu kanālus, kuros jau biju iefiltrējies, prātīgi spraucos iekšā augstākā līmeņa drošības kanālā, ko biju marķējis kā StacDrošAdminus.
Biju pārliecināts, ka GrayCris varētu piekukuļot vai citādi pārliecināt StacDrošAdminus un Ostas vadību, lai izsludina trauksmi un ļauj Palisādei veikt ostā mūsu meklēšanu. Bet mēs bijām nonākuši šeit ātri, un GrayCris vispirms censtos pārbaudīt viesnīcu un tās apkārtni, jo tas būtu lētāk nekā samaksāt, lai varētu pārmeklēt ostu. Ja pārējā Saglabāšanas komanda ir jau klāt, tad mums viss būs kārtībā. (Jā, es zinu. Man nebūtu vajadzējis to pat nodomāt.)
Kad jau biju StacDrošĀdmiņu kanālā, nemēģināju tajā līst vēl dziļāk, tikai uzliku dažus iekšējos brīdinājuma signālus un nogrūdu to fonā.
“Vai bus labāk, ja iesim kājām?” Mensa jautāja. Pazinu viņu pietiekami labi, lai sajustu viņas balsī uzspīlētu mieru un zinātu, ka saspilētiba neparādīsies viņas sejas izteiksmē.
Bijām netālu no publiskajiem dokiem, un es pagriezos uz nākamo slīpni, kas veda lejup uz iekāpšanas stāva līmeni. Pūlis bija sarucis vēl par 20 procentiem, tā ka to vairs īsti nevarēja saukt par pūli. Teicu: “Atkarīgs no tā, par ko mēs runāsim.”
Kad nonācām līdz grīdas līmenim, viņa jautāja: “Kāpēc “Mēness patvērums” ir tavs mīļākais seriāls?”
Jā, par to mēs varētu runāt. Es pilnīgi jutu, kā atslābst organiskie audi man uz muguras un pleciem. Jautāju: “Vai tu kādreiz esi to skatījusies?” Vēl arvien negribēju veidot tiešu kontaktu ar atspoli, bet mēs pagājām garām atiešanas grafika kanāla pieejai un pēc reklāmu sērijas ieraudzīju, ka uzņēmuma atspole gaidīja atiešanas laiku. Tā, cerams, bija Pin-Lī zīme, ka viņi ir uz klāja, nevis GrayCris apmāns.