Es vēl arvien biju StacDrošAdminu un OstDrošības kanālos. Iedomājos par cilvēku, vadītāju, kurš bija ieslēdzis sirēnu agrāk, nekā nepieciešams, sniedzot cilvēkiem iekāpšanas zonā iespēju izbēgt. Šajos kanālos bija cilvēki, kas varēja dot rīkojumu pacelt barjeras. Abos kanālos nosūtīju: Esmu DrošVieniba, kas darbojas uz līguma pamata, mans klients ir briesmās. Cenšos sasniegt atspoli dokā alt7A. Viņi zinātu, ka tā bija uzņēmuma atspole, kas gaida, lai varētu doties uz uzbrukuģi, kas ir atsūtīts, lai atgūtu ar līgumu aizsargātu klientu. Piebildu: Lūdzu, tie viņu nogalinās.
Atbildes nebija. Man nebija skaidri zināms naidīgo DrošVienību ierašanās laiks. Tās nekustējās maksimālajā ātrumā, jo bija jāizvairās no tik daudziem cilvēkiem, bet ātrums mainīsies, tikko tās nonāks gandrīz tukšajā iekāpšanas zonā.
Kameras šajā sekcijā vēl arvien darbojās, lai kas tur nebūtu, viņi mūs redzētu. Ļaujiet manai klientei iziet pa vārtiem, un es palikšu šeit. Lūdzu. Tie viņu nogalinās.
Slēģu gaismas nomirkšķināja, un barjera tieši mums priekšā paslīdēja augšup vienu metru - tieši tik, lai cilvēks varētu paslīdēt zem tās. Iedevu Mensai savu somu, zinot, ka tas liks viņai domāt, ka es viņai sekošu. “Skrien! Vieta alt7A.”
Viņa nometās uz grīdas un izspraucās pa spraugu. Barjera aiz viņas nolaidās un aizvērās.
Mensa sauca mani kanālā: Tā aizvērās! DrošVieniba...
Atbildēju viņai: Es nevaru tikt cauri, dabūšu citu kuģi. Dodies uz atspoli un prom no šejienes. Tad nogrūdu viņas kanālu fonā.
Nebija variantu, kā es varētu tikt kuģi. Septiņi transporti publiskajos dokos vēl arvien ļāva tajos iekāpt bēgošajiem cilvēkiem, bet visas ejas uz turieni bija noslēgtas. Es nekur netikšu.
Tas izklausās briesmīgi dramatiski un pašuzupurējoši, kad to tā izstāsta. Un pieņemu, ka varbūt tas tā bija. Tas, ko es lielākoties tajā brīdi domāju - ka šajā iekāpšanas zonā būs nevis viena beigta Droš-Vienība, bet gan četras.
Nosūtīt pret mani DrošVienības bija viens. Bet viņi nosūtīja Droš-Vienības pret manu klientu. Pēc tā vairs nav atpakaļceļa.
Pagriezu muguru vārtiem un piekļuvu OstDrošības droniem, kurus es jau biju uzlauzis ūn caur kuriem visu vēroju. Pārņēmu kontroli pār visu dronu floti un pārtraucu viņu savienojumu ar Ost-Drošību. Tad izslēdzu visas stacionārās kameras iekāpšanas stāvā. Tagad Palisāde vai GrayCrisDrošība, vai kas nu to visu organizēja, nezināja manu pozīciju, bet es zināju viņējo.
Naidnieki skrēja pa pāreju garām pēdējiem nedaudzajiem bēgošo cilvēku bariņiem. OstDrošības komanda — cilvēki formas tērpos — bija ieradušies biļešu zālē, cenšoties ievirzīt tirdzniecības zālē cilvēkus, kas plūda ārā no ostas, un nosegt viņu atkāpšanos. (Kas zina, ko GrayCris viņiem bija sastāstījuši, lai piedabūtu Ostas vadību atļaut iesaistīt DrošVienības. Varbūt tas bija saistīts ar mani, trakojošu patvaļīgu DrošVienību.) Pa pāreju devās arī otra drošībnieku komanda motorizētās bruņās ar Palisādes logo. Viņi bija DrošVienību rezervisti.
Par to runājot, es nosūtīju savas dronu flotes Pirmo Sadaļu veikt pretdarbību novērošanai un Otro Sadaļu uzbrukt naidīgo DrošVienību droniem.
Kad droni traucās lejup, lai mestos cīņā, es nodomāju, ka Gray-Cris droši vien tagad nožēloja, ka bija nopirkuši no ostas papildu stacijas nodrošinājumu.
Dronu zumēšana gandrīz vai apslāpēja trauksmes sirēnas. Sekoja paziņojums, kas lika cilvēkiem, kuri vēl arvien bija iesprostoti iekāpšanas zonā, nokrist pie zemes tur, kur viņi bija, un nekustēties. Trīs Droš-Vienības palēnināja gaitu, iespējams, tādēļ, ka to bija licis viņu vadītājs, kas varbūt bija un varbūt nebija viens no motorizētajās bruņās tērptajiem cilvēkiem, kas nu atradās uz pārejas tieši virs publiskajiem dokiem — labu gabalu ārpus manas sasniedzamības zonas. Es atjaunināju laika grafiku.
Naidnieki izgāja cauri publiskajiem dokiem un devās uz vēl arvien atvērtajiem vārtiem, kas veda uz šo sekciju. OstUzturDrošība beidzot bija restartējusies, un es liku tai izslēgt galvenās gaismas.
Tas izraisīja kliedzienus un brēcienus no vēl arvien iesprostoto cilvēku puses. Es visu redzēju savā skenerī, tāpat ari naidnieki, un cilvēkiem motorizētajās bruņās noteikti ir nakts redzes filtri. Bet tas bija biedējoši un radīja nedrošību, ko es arī gribēju panākt.
Kāds mēģināja atjaunot vadības kanāla savienojumu ar maniem droniem, bet netika cauri ugunsmūrim. Kāds cits — varbūt Gray-CrisDrošība vai Palisāde — palaida naidīgu programmatūru. StacDroš-Admini to pamanīja un, iespējams, satraukti par to, ka tā uzbruks Droš-SlēgSistēmai, palaida programmas pretdarbībai. Tas būtu bijis smieklīgi, ja man nebūtu drīz jāmirst.
Tas tik un tā bija nedaudz smieklīgi.
Mans šaujamierocis bija radīts bruņu caursišanai, bet man bija jābūt tuvu, un man vajadzēja aizsegu.
Kad naidnieki ienāca privātajos dokos, es aktivizēju jauno kodu, pie kura biju strādājis. Kods: Palaidi Aizkavē.
Vienlaikus notika trīs procesi. Krāvējboti, kurus bija izslēguši Stac-DrošAdmini, reizē aktivizējās un metās atklātajā telpā. Kravas pacēlāji, kas bija karājušies pie griestiem, nogāzās lejā un slidinājās pa grīdu. Mani rezerves droni sadalījās vairākās grupās un, noslīdējuši zemāk, izvietojās ceļgalu un sejas augstumā un zumēja riņķī starp citiem klīstošajiem botiem. Tumsā, kur vienīgais apgaismojums bija avārijas gaismas līnijas uz grīdas, tas izskatījās diezgan iespaidīgi.
Notika arī ceturtais process: es sāku skriet uz stacijas pusi, sienas virzienā.
Viesnīcas istabā, rakstot šo kodu, biju notērējis daudz laika, kurā būtu varējis skatīties seriālus, tā ka bija jauki redzēt, ka darbs nav bijis veltīgs. Būtībā programma izslēdza botu un pacēlāju drošības parametrus, atstājot tikai spēju izvairīties citam no cita, ierobežoja viņu kustību noteiktā zonā, kā arī paātrināja un piešķīra nejaušības elementu to kustībām. Sākotnēji biju plānojis to izmantot visai ostai kā pēdējo iespēju radīt apjukumu, un man bija uz vietas jāmaina parametri, lai programma darbotos tikai privātajos dokos. Un es biju priecīgs, ka nebiju kritis panikā un izmantojis to agrāk, jo pārsteiguma efekts bija lielisks.
Pirmo DrošVienību, kas izgāja pa atvērtajiem vārtiem no publiskajiem dokiem, es nosaucu par Naidnieku Viens. Tā strauji apstājās, lai izvairītos no krāvčjbota, kas gāzās tai virsū, tad metās sāņus prom no pacēlāja takas. Naidnieks Divi bija brīdināts sekundes daļu iepriekš un metās uz labo pusi, stacijas virzienā. Naidnieks Trīs bija atjautīgs, tas metās slīdējienā uz priekšu, izvairījās no kravas pacēlāja ķetnas, pietrūkās kājās un uzlēca uz krāvējbota. Cauri vārtiem iešvīkstēja pāris izdzīvojuši naidnieku droni, kuriem sekoja manējie — vēl arvien uzbrukuma režīmā.
Uzlēcu uz krāvējbota, kas devās pareizajā virzienā, un piespiedos pie tā. Kad Naidnieks Divi joza apkārt botiem, izšāvu sprāgstošu lodi tieši viņa ķiveres sānā. Tas paklupa un nogāzās.
Nolēcu no krāvējbota tieši mirklī, kad tam trāpīja divi lādiņi — tieši tur, kur bija bijusi mana galva un krūškurvis. Noliecoties un metoties prom, es paskatījos bojājumu attēlā, ko biju uzņēmis, —jau ar bruņām šādi lādiņi būtu bijuši slikti, bet nebruņotu DrošVienību (mani) tie būtu izšķaidījuši.
Biju pazaudējis no acīm Naidnieku Viens, bet pamanīju, kā Naidnieks Trīs uzlec uz cita krāvējbota. Izvairījos no krāvējbotiem uz grīdas, nosūtīju savus dronus, lai tie novirza naidīgo botu grupu, pirms tā notēmē uz mani, un notvēru pacēlāja malu tieši mirklī, kad tas virzījās augšup. Notēmēju uz Naidnieku Trīs, kas atradās uz krāvējbota. Tas pagriezās, acīmredzami vēl arvien domādams, ka būšu uz grīdas. Es iešāvu trīs lādiņus tā mugurā un krūtīs, tad nolēcu no pacēlāja. Nokritu, aizvēlos un pietrūkos kājās, tad pamanīju Naidnieku Trīs uz grīdas, kur tas mēģināja piecelties. Iešāvu pēdējos divus lādiņus tā ceļgalos, atņemot rīcībspēju.